Alimentu maksātājs: bērnu varu atbalstīt, taču netaisos apmaksāt sievietes izpriecas
Igaunijas tēvu pieredze

Bērni pļavā

FOTO: Pixabay

Pēdējā laikā Igaunijā arvien vairāk tiek runāts par to, ka vīriešiem ir grūti samaksāt likumā noteiktos alimentus, vēsta portāls Postimees

Daudzi vīrieši apgalvo, ka 250 eiro uz vienu bērnu ir pārāk daudz, un šā iemesla dēļ vīriešiem pašiem rodas grūtības ar izdzīvošanu. Portāla sieviešu sadaļa aptaujājusi alimentu maksātājus Igaunijā, lai uzzinātu viņu viedokli. 

Karls (33 gadi): "Es pats radīju šo bērnu, loģiski, palīdzēšu viņu arī audzināt. Jau no paša sākuma saskaņā ar vienošanos maksāju alimentus ik mēnesi un ne reizi neiedomājos, ka varētu to nedarīt. Godīgs cilvēks!"

Rivo (36 gadi): "Problēma nav tajā, ka jāmaksā alimenti, bet drīzāk tajā, ka, piemēram, es konkrēti nezinu, kam bērna māte tos tērē. Viņas izpriecas apmaksāt negrasos! Ar bērnu ir cits stāsts - palīdzēšu, kā varēšu." 

Mihels (29 gadi): "Man maksāt alimentus noteica tiesa, un tie katru mēnesi tiek atskaitīti no mana bankas konta. Mani tas neiepriecina, taču bērns gadījās agrā jaunībā, un tagad par šo neapdomību nākas maksāt." 

Marts (38 gadi): "Katru mēnesi saviem bērniem alimentos maksāju aptuveni pusi algas, un tas mani satrauc. Kā tas iespējams, ka uz trim bērniem mēnesī aiziet 1500 eiro? Mana bijusī to neprata skaidri izstāstīt. Mani un brāli māte audzināja viena bez jebkādas palīdzības. Varbūt mums kaut kā trūka, bet mēs izaugām. Uzskatu, ka bērniem ik pa laikam jāizjūt, ka kaut kā trūkst, citādi - kā viņi paši tiks galā ar savu dzīvi?"

Kristians (30 gadi): "Es nemaksāju alimentus sava bērna mātei! Viņa pelna daudz vairāk nekā es, tāpēc tas nebūtu godīgi. Es atbildīgi noformēju savus ienākumus, lai neviens nevarētu žēloties." 

Keijo (35 gadi): "Kāpēc vispār ir radies šāds jautājums? Atbalstīt savu bērnu taču ir pilnīgi normāli! Viņi taču nav vainīgi, ka vecāku kopīgais ceļš neizdevās. Visā šajā laikā, kamēr maksāju alimentus, man ne reizi nav ienācis prātā nepārskaitīt naudu. Runa ir par maniem bērniem; neatkarīgi no tā, ka nedzīvoju ar viņiem un redzu tos tikai reizi gadā, es viņus mīlu."

Ilmārs (31 gads): "Man ar bijušo ir vienošanās, ka pusgadu bērns dzīvo pie manis, pusgadu - pie viņas. Līdz ar to viss ir godīgi un izmaksas tiek sadalītas vienādi. Mēs ne reizi neesam runājuši par alimentiem. Tas daudz ko pasaka par cilvēkiem - dažiem saprāts un cilvēciskums jāpieprasa tiesā, citiem - nē."

Uz augšu