Ja esi atvērts darbam un apkārt notiekošajam, tad pedagoga profesija sniedz milzīgas personības attīstības iespējas. Tā par savu darbu saka Rīgas Hanzas vidusskolas angļu un franču valodas skolotāja Marta Aiše. Viņai ir arī audzināmā klase, kurā lielākoties mācās zēni, kas nopietni trenējas futbolā. Marta uzsver, ka ļoti ciena savus skolēnus, un atzīst, ka pedagoga profesija, drīzāk, izvēlējusies viņu, nevis otrādi.
No viena skolēna līdz audzināmajai klasei
Savas pedagoga gaitas es sāku kā privātskolotāja. Kad studēju franču valodu Latvijas Kultūras akadēmijā, kā jau lielākā daļa studentu, paralēli mācībām meklēju iespēju strādāt, un privātstundas bija lielisks risinājums. Pakāpeniski skolēnu skaits pieauga līdz pat desmit un vairāk, bet pirms dažiem gadiem sāku darbu arī skolā. Jāpiebilst, ka strādāju skolā, kurā pati kādreiz mācījos, tādēļ iesākumā nācās pierast ne tikai pie jaunās darba vides, bet arī pie fakta, ka daudzi bijušie skolotāji tagad ir kolēģi. Iesākumā sajūta bija nedaudz mulsinoša, bet šobrīd esmu pieradusi, un atkal varu no viņiem mācīties – šoreiz jau lietas, kas saistītas ar profesiju.
Skolotājs un aktieris – profesiju līdzības
Paralēli darbam skolā pasniedzu franču teātra nodarbības pusaudžiem Francijas Institūtā. Teātris man vienmēr bijis tuvs. Esmu pabeigusi Teātra mākslas maģistrantūru Kultūras akadēmijā. Esmu bijusi uz skatuves arī Francijā, un ar tur iegūtajiem skatuves draugiem sazinos joprojām. Šī pieredze tikai stiprināja vēlmi turpināt saistību ar teātri. Sākumā šķita, ka, strādājot skolā, tas nebūs iespējams, bet tad aptvēru, ka skolotāja profesija nemaz tik ļoti neatšķiras no aktiera. Patiesībā viens otram palīdz, jo teātris attīsta personību, palīdz strādāt ar emocijām, kā arī iepazīt un sakārtot sevi. Ceru, ka nākamajā gadā izdosies izveidot teātra studiju arī skolā, jo pusaudžiem personības veidošana un izpausme ir ļoti būtiska. Nedaudz tālākā nākotnē īstenosim jaunā mācību priekšmeta – drāmas – ieviešanu skolas programmā. Tas mani patiesi interesē, un jūtu, ka mana pieredze šajā jomā varētu būt noderīga gan pasniedzot šo priekšmetu, gan vadot teātra nodarbības.
Mācīt topošos futbolistus
Esmu audzinātāja 7. klasei, kurā mācās lielākoties zēni, kuri nopietni trenējas futbolā. Man ir t.s. futbola klase, tāpēc jārēķinās ar zināmu darba specifiku. Tie ir par sevi pārliecināti, mērķtiecīgi un motivēti jaunieši, lielākā daļa no viņiem spēlē futbolu jau no četru vai piecu gadu vecuma. Saikne ar futbolu daudziem ir spēcīgāka, nekā ar skolu, tāpēc mans, kā audzinātājas, uzdevums ir veicināt viņos interesi arī par mācībām un noturēt balansu starp zināšanu ieguvi un aktīviem treniņiem. Ne visi nākotnē būs lielā futbola zvaigznes, tāpēc ir nepieciešama arī izglītība, un jaunajiem futbolistiem tas ir jāapzinās. Tomēr sports jauniešiem nāk tikai par labu, īpaši zēniem, kuriem ir svarīgi sevi pierādīt un novirzīt savu enerģiju pozitīvā gultnē. Tas veicina arī motivāciju mācībās.
Nav viena standarta šablona, kāds ir labs skolotājs
Laikā, kad pati mācījos skolā, es neloloju īpašas ilūzijas par pedagoga darbu. Bija skaidrs, ka tā nav pati vieglākā profesija, taču šodien, kad pati esmu skolotāja, redzu arī vairākas atšķirības. Mūsdienu skolotāji veido aizvien ciešāku saikni starp mācībām un reālo dzīvi, viņi cenšas vairāk domāt par tiem cilvēkiem, kuri sēž klasē viņiem pretī. Neviens nevar prognozēt, vai viņš būs labs skolotājs, jo izpratne par to veidojas tikai aktīvi strādājot ar bērniem. Nav viena standarta šablona, vai labs skolotājs ir jauns vai vecs, vīrietis vai sieviete. Arī cilvēks gados var atrast saikni ar mūsdienu bērniem un aizraut viņus. Ļoti daudz kas atkarīgs tieši no skolotāja personības. Tāpēc nedomāju, ka pastāv vidējā skolotāja standarts. Tiesa gan, ir ieradumi, kas raksturīgi pedagogiem, piemēram, mēs pievēršam vairāk uzmanību apkārtējo bērnu uzvedībai, esam pedantiskāki, reizēm mūsu darba diena ieilgst vai arī nākas darbu ņemt uz mājām (burtiskā nozīmē – pa kādai labojamai burtnīcai vai pārnestā – risinot kādu problēmu, sazvanoties ar vecākiem). Un vēl, uzzinot ko jaunu un interesantu savā mācību priekšmetā, domājam, kā saistoši to varētu iemācīt arī bērniem.
Profesija, kas neļauj novecot
Runājot par pedagoga profesijas priekšrocībām, jāsaka, ka to ir daudz vairāk, nekā garāks atvaļinājums vasarā, taču daudz atkarīgs no katra paša. Ja cilvēks ir atvērts savam darbam un visam, kas notiek apkārt, pedagoga profesija ir zelta bedre pašattīstībai. Tā ir profesija, kurā apvienojas viss – komunikācija, spēja risināt konfliktus, organizatoriskās prasmes, mākslinieciskais un radošais gars un daudz kas cits. Profesijas plašais kokteilis sniedz daudz iespēju. Mūsdienu bērni un pusaudži attīstās ļoti strauji, un tas palīdz skolotājam uzturēt možu garu un nenovecot. Manuprāt, tā ir būtiska profesijas priekšrocība.
Runājot par skolotāja darbu, bieži tiek skarts arī atalgojuma jautājums. Es strādāju lielā skolā, ir liela darba slodze, un arī atalgojums ir labs, tomēr es apzinos, ka tā ir liela privilēģija. Saprotams, ka ir grūti izdzīvot ar minimālo algu un vēl domāt par augstiem ideāliem. Neesmu naiva un neceru, ka visi mūsu ieradumi, sistēmas nepilnības, pagātnes mantojums un sabiedrības radītie mīti attiecībā uz skolotāja profesiju izplēnēs vienā dienā. Tomēr esmu optimiste un zinu, ka pozitīvas pārmaiņas ir iespējamas, lai mēs visi būtu tikai un vienīgi ieguvēji.
Ar dūri galdā vai pa draugam
Bērni ir ļoti interesanti un dažādi. Iespēja ik dienas komunicēt ar viņiem ir liela vērtība, jo ir jāaug līdzi. Jā, mūsdienu bērni, atšķirībā no iepriekšējām paaudzēm, nebaidās no skolotāja, un bērniem nemaz nav jābaidās. Lai gan stingrās metodes var sniegt rezultātu, tomēr diez vai šāda veida motivācija ir ilgtspējīga un pozitīva. Ir jāatrod šaurā līnija starp stingrību un komunikāciju pa draugam. Manas klases specifika prasa lielāku stingrību, taču arī es lielu uzsvaru lieku uz komunikāciju un savstarpējo sapratni, un redzu, ka tam ir rezultāti.
Pedagoga profesija prasa lielu pacietību. Dūre galdā nereti noved tieši pie pretēja efekta. Lai arī ceļš uz kompromisu ir grūts, domāju, ka skolotājs var atļauties parādīt, ka arī viņš ir cilvēks. Tas ir tikai normāli. Mēs neesam roboti. Tajā pašā laikā bērniem vienmēr jājūt, ka kopā ar skolotāju viņi ir drošībā, ka viņi var uzticēties un sekot savam pedagogam.
Tiem, kuri tikai plāno savu karjeru skolotāja darbā, vai vēl šaubās – darīt to vai nē, varu teikt, ka to var saprast, tikai ienākot klasē un uzsākot mācību stundu. Citādi tas nav iespējams. Ja cilvēks jūt, ka vēlas strādāt ar bērniem, ir jānāk uz skolu un jāmēģina, neskatoties ne uz ko.
