"Vienmēr satīru tualeti pēc tam, kad tur pabijis nekārtīgais kakātājs, lai citi kolēģi nedomā, ka tas biju es", "uzņēmumā, kur kādreiz strādāju, ar šādu kolēģi vairākas reizes runāja personāldaļa, tomēr kolēģis savus paradumus nemainīja, viņu atlaida", "nesaprotu – viņi tā dara arī mājās?" – šie un vēl daudzi citi jautājumi nomāc ikvienu, kurš kaut reizi savā darbavietā saskāries ar nepatīkamu situāciju tualetē, kad iepriekšējais apmeklētājs nav parūpējies par tās sakopšanu.

Portāls "Apollo" sazinājās ar psihoterapeitu, seksologu un pārmaiņu treneri Arturu Šulcu, lai noskaidrotu - kāpēc tā notiek, kā tikt galā ar šo problēmu un, vai darba kolektīvā to vispār ir pieklājīgi apspriest. 

Kāpēc tādas lietas notiek? 

"Es domāju, ka tā ir iekšējā komunikācija. Divi jautājuma bloki uzņēmumos - vieta un kādas kultūras cilvēkus ņem darbā. Tas atkarīgs no cilvēka inteliģences, izglītības un vērtību orientācijas līmeņa. Slēpts aspekts – reizēm cilvēki ir ar dažādām slēptām seksuāla rakstura novirzēm, kas ir saistītas, piemēram, ar koprofiliju – seksuālu novirze, kad cilvēkiem patīk ar saviem mēsliem kaut ko nosmērēt, piemēslot. Tā ir tā lieta, ar ko cilvēki saskaras ne tikai darbā, bet arī kāpņu telpā, piemēram. Un ne tāpēc, ka nebūtu pieejama tualete, bet tāpēc, ka cilvēki to dara speciāli – tam ir savs slēpts motīvs," norāda psihoterapeits, seksologs.

FOTO: Pexels

Speciālists norāda, ka tualešu piegānītājs parasti apzinās, ko dara. "Tas zināmā mērā ir kā uzbrukums citiem, citādākiem cilvēkiem. Uzbrukums ar saviem mēsliem. Apzināta piespļaudīšana, čurāšana, piesārņošana.

Kā iezīmēt teritoriju, tikai vairāk atriebības nolūkā. Tādā mērā šis cilvēks zina, ko viņš dara". 

Nepatika pret kolēģiem, vadību? 

"Darbavietā vadība vai kolēģi varbūt kaut ne tā paskatījušies, ne tā novērtējuši, ne tik daudz naudu maksā, kā būtu gribējis. Tas cilvēks kaut kādā veidā mēģina atriebties.

Tā ir arī necieņa.

Es varu nospļaudīt kaut kur zemē, nočurāt, atstāt mēslus, sievietes – mēnešreižu tamponus. Baidās izteikt vārdos pretenzijas, baidās atklāti konfrontēt, tāpēc to dara tualetes telpā ar saviem mēsliem," skaidro Šulcs. 

Ko darīt, ja tualešu pieķēzītājs tiek pieķerts?

"Ir vadītājs, kurš novelk robežas – skaidri izrunājas ar šo darbinieku, izskaidro higiēnas normas. Dažreiz var būt cilvēki ar ļoti labu izglītību, bet viņš var nezināt elementāras higiēnas normas. Tradicionāli šīs zināšanas iedod ģimene – kā izturēties ar cieņu pret sevi un citiem cilvēkiem. Bet dažkārt ģimenē to neiemāca – ģimene formāli bija, bet par šīm lietām - intimitāti, par to, kas ir zem jostasvietas, par mazgāšanās kultūru, kas saistīta ar intimitāti un seksualitāti - nav runāts, arī par čurāšanas, kakāšanas kultūru un intīmo zonu kopšanu nav runāts.

Ja par to uzraksta portāli, tad to cilvēks varbūt var izlasīt. Bet kāds varbūt to nemaz neizlasa.

Sociālajās zinībās arī nemaz īsti nav tādu vadlīniju, kādam tev būtu jābūt, lai tu iekļautos sabiedrībā no intīmās higiēnas viedokļa – kā sevi sagatavot, ejot uz darbu, kā sevi sagatavot, ja dodies uz intīmu tikšanos, kur var būt fiziska saskarsme ar citu cilvēku," norāda speciālists. 

Šulcs tāpat norāda, ka vieglāk ir tiem, kuri darbojas kādās grupās, kur higiēnas jautājumi ir būtiski un par tiem ir pieņemts runāt - piemēram, dejošanā. Gluži pretēji ir cilvēkiem, kuru ģimenēs šie jautājumi nav apspriesti un nav arī pieredzes sarunāties par higiēnas jautājumiem ar cilvēkiem ārpus ģimenes. Speciālists tāpat norāda, ka vienmēr jāpadomā plašāk - cilvēkiem mēdz būt arī atšķirīgas higiēnas prasības. 

"Arī dzīvesbiedriem - ir svarīgi, vai saskan higiēnas prasības. Piemēram, kā mēs mazgājam veļu – reizi nedēļā vai reizi mēnesī? Kā un cik bieži mazgājamies? Kā mēs kopjam sevi intīmi? Kā mēs tīrām tualetes? Vai arī tā ir katra cilvēka atbildība – sakopt aiz sevis, kas atstāts?" pauž speciālists. 

"Banāla situācija – cilvēks to vienkārši nezina. Viņam ir citas kultūras pieredze. Nav šeit dzīvojis, nav bijis vidē, kur šī tēma ir nostādīta..." aicina aizdomāties speciālists. 

Eksperts uzskata, ka par biroja tualešu atstāšanu nekārtībā jārunā ļoti skaidri un tieši. "Jāizrunā – mums ir sabiedrībā tādas un tādas nostādnes: tualetē aiz sevis jāatstāj sakārtotība. Var arī aizvest un parādīt – šeit ir slotiņa... To var izdarīt vienkārši un lietišķi.

Pacelt pie lielā zvana – kaunināt nevajadzētu, jo nosodīšana nebūs labākais risinājums," norāda Šulcs.