"Dieviņš grib, lai tu klusē!" Mūķenes atklāti par seksuālo vardarbību katoļu baznīcā

FOTO: Pexels

Dienu pēc tam, kad Pāvests Francisks pirmo reizi atzina, ka katoļu garīdznieki ir seksuāli izmantojuši mūķenes, divas sievietes, kādreizējās mūķenes, raidsabiedrībai BBC stāsta par seksuālo vardarbību baznīcā.

Francisks atzina, ka mūķeņu seksuāla izmantošana esot risināma problēma, bet tā "joprojām turpinās".

Savukārt pagājušā gada novembrī Katoļu baznīcas vispasaules mūķeņu organizācija nosodīja "klusēšanas un slepenības kultūru", kuras dēļ viņas nespējot vērsties pret saviem pāridarītājiem.

Divas bijušās mūķenes atklājušas, ka vairs nespēj par šo tēmu klusēt, un atklātā intervijā stāstījušas, kas patiesībā notiek baznīcā.

Vikārs kā garīgais līderis un seksuālas jogas pasniedzējs. Ročija Figoroja

Figoroja ir teoloģe un pasniedzēja Oklandā, Jaunzēlandē. Viņa no priestera seksuālas vardarbības cieta Limā, Peru. Sieviete katoļu baznīcai pievienojās kā pusaudze no ļoti nabadzīgas vides, jo viņai "vajadzēja kaut ko darīt".

"Man bija 15 gadu - draudzes dibinātājs lūdza mani uzsākt mūķenes garīgo ceļu ar vikāru, kurš kļuva par manu garīgo vadītāju," stāsta Ročija.

"Vairākos mēnešos viņš iemantoja manu uzticību, un tad kādu dienu lūdza paņemt līdzi uz draudzi sporta inventāru, lai mācītos jogu. Pēc dažām grupu nodarbībām viņš vēlējās mani trenēt privāti. Vikārs teica, ka iemācīs dažus vingrinājumus, kas palīdzēs attīstīt manu paškontroli pār seksualitāti."

"Es biju ļoti naiva, man nebija seksuālas pieredzes."

"Un tad viņš sāka man pieskarties."

"Es jutos ļoti vainīga un dezorientēta, domāju, ka viņš ir "labais" un kaut kas vienkārši nav kārtībā ar mani."

"Vikārs mani neizvaroja, bet es piedzīvoju seksuālu vardarbību no viņa puses. To, ka esmu vardarbības upuris, pirmo reizi sapratu vien 40 gadu vecumā."

"Cilvēki, kuriem es uzticējos, kuri manās acīs bija Dieva vēstneši uz zemes, īstenībā bija meļi un varmākas."

Figoroja nolēmusi atklāt piedzīvoto, jo šis cilvēks nu ir miris. Viņa norāda, ka ir svarīgi par to runāt arī tagad, jo cilvēki viņas kopienā vēl joprojām vikāru uzskatu par svētu un šķīstu garīdznieku.

Tas sākās kā apskāviens un beidzās kā izvarošana. Dorisa Vāgnere-Reisingera

Vāgnere-Reisingera 2011. gadā atstāja savu reliģisko kopienu Vācijā un atteicās no reliģiskās dzīves pavisam.

"Es piedzīvoju ne tikai fizisku, bet arī mentālu vardarbību - man nebija ļauts lasīt grāmatas vai ar kādu aprunāties par personiskām problēmām. Es zaudēju pašpārliecinātību un kļuvu garīgi vāja," stāsta Dorisa.

"Pēc pieciem gadiem reliģiskajā kopienā kāds vīriešu kārtas pārstāvis no tās sāka man pievērst pastiprinātu uzmanību katru reizi, kad kaut kur atrados vienatnē. Sākumā viņš mēdza nākt pie manis istabā un vienkārši sarunāties."

"Pēc kāda laika viņš sāka arī mani apskaut, līdz vienu dienu ienāca pie manis, izģērba un izvaroja."

"Es biju šoka stāvoklī - zināju, ka kaut kad tas noteikti notiks, bet nespēju tam noticēt. Zināju arī, ka tas nav pareizi, tā tam nevajadzētu būt. Un es noteikti to nevēlējos."

"Tajā pašā laikā biju pārliecināta, ka viņš zina, ko dara - viņš taču ir priesteris svētā kopienā! Es nezināju, kas ir vardarbība, jo dzīvoju lielā noslēgtībā. Pagāja ļoti daudzi gadi, pirms sapratu, ka tā bija izvarošana."

"Pēc tam man radās ticības krīze - es domāju, ja par to kādam stāstīšu, tas negatīvi ietekmēs baznīcu, tāpēc Dievs grib, lai es klusēju. Tas bija nepanesami. Un es nevēlējos ticēt tādam Dievam."

"Pēc kāda laika es tajā kopienā satiku citu priesteri, pret kuru varēju būt atklāta. Mēs iemīlējāmies, un es domāju - ja Dievs patiešām ir, tad viņš atsūtīja šo cilvēku pie manis."

Uz augšu