Reizēm, lai sevi atrastu, nepieciešams no kaut kā atteikties. Darjai Puškarevai bija veiksmīga karjera Maskavā, taču tā nesniedza gandarījumu. Lai ko viņa darītu, viss likās nogurdinošs un bezjēdzīgs. Tas mainījās brīdī, kad viņa sāka visu savu laiku un līdzekļus veltīt pamestiem dzīvniekiem.

Portālam "Bored Panda" Darja atklāj, kā tas viss sākās: "Es biju viena no labākajām kāzu fotogrāfēm Maskavā. Mani klienti bija bagāti uzņēmēji un politiķi. Viņi bija ļoti inteliģenti un kulturāli - šie cilvēki noteikti uz labo pusi mainīja manas domas par krievu bagātniekiem."

"Es ne tikai strādāju par fotogrāfi - sešus gadus darbojos arī filmu industrijā, piedalījos dažādu televīzijas filmu un seriālu veidošanā."

"Taču šāds dzīvesstils mani nogurdināja, jo strādāju 15 stundas dienā, reizēm pat vairākas nedēļas bez brīvdienām." 

"Pēc kāda laika nolēmu strādāt tikai par fotogrāfi - domāju, ka tādā veidā samazināšu savas dzīves intensitāti. Visu savu naudu un laiku es investēju foto aprīkojumā un dažādās meistarklasēs, lai apgūtu jaunas prasmes. Taču tas beidzās tieši tāpat, kā pirms tam - biju pārstrādājusies, jo neļāvu sev atpūsties. Pilnībā nodevos darbam, un prieku man radīja tikai iespaidīgās fotogrāfijas, ko izdevās uzņemt. Sapratu, ka esmu darbaholiķe - vienmēr izvēlējos kaut ko darīt vai radīt, tā vietā, lai atpūstos."

"Un tad es atcerējos kādu sarunu no bērnības, kur mēs ar klasesbiedriem runājām par nākotnes profesijām - es teicu, ka gribētu izveidot dzīvnieku patversmi."

"Es uzaugu bez tēva, un mana māte ļoti smagi strādāja, lai varētu nodrošināt mums iztiku. Tajā laikā mēs suni atļauties nevarējām."

"Daudz, daudz vēlāk, kad jau strādāju pie filmu veidošanas, es iesaistījos dzīvnieku glābšanas pasākumos - ziedoju naudu un dažādos interneta forumos piedalījos pazudušu suņu meklēšanā, klaiņojošu dzīvnieku ārstēšanā un ziedojumu vākšanā. Tā kā man tad nebija daudz brīva laika, tas bija vienīgais, ko varēju darīt."

"Kādu dienu redzēju rakstu par patversmes kucēnu bez vienas acs. Tam bija nepieciešami 10 tūkstoši rubļu (132 eiro), lai veiktu operāciju. Es tikos ar kādu citu brīvprātīgo, lai iedotu naudu suņa ārstēšanai, bet viņa man teica: "Paldies, bet mēs nevaram nogādāt kucēnu līdz ārstam. Pašlaik nav neviens, kas to varētu izdarīt.""

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by ~ Королева-Псиномать ~ (@danka_pu) on

"Tajā brīdī man blakus bija arī vīrs - mēs apmainījāmies ar acu skatieniem un nolēmām, ka paši varam viņu aizvest."

"Mēs aizbraucām uz patversmi un tās saimnieks ielika mazo, blusaino spalvu kamoliņu man klēpī - tad man viss kļuva skaidrs."

Drīz pāris aizvien vairāk sāka iesaistīties suņu glābšanā: "Mums pašiem jau bija seši suņi un mēs gribējām septīto. Bet mēs gribējām tādu, kurš būtu tik sliktā stāvoklī, ka neviens cits tam negribētu tam palīdzēt. Mēs tādu atradām Krasnodarā - kad ieraudzīju tā attēlu internetā, sapratu, ka tas ir mans suns."

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by ~ Королева-Псиномать ~ (@danka_pu) on

"Kad atvedām septiņus mēnešus veco kucēnu mājās, tas sāka terorizēt pārējos. Naktī tas bija nevaldāms, mēs nevarējām pagulēt, tāpēc vedām to uz suņu skolu - tas nepalīdzēja. Suns gaudoja, postīja dzīvokli un pat sāka izturēties pret mums agresīvi. Izrādījās, ka sunim ir cerebrāla trauma, viņam rādījās mirāžas un tas jebkurā mirklī varēja uzbrukt."

"Es sāku baidīties pamest mājas, vairs pat nedevos fotografēt."

"Reiz suns mums uzbruka - tas metās tieši sejā un mēģināja ķerties kaklā."

"Kad runāju ar kinologu, tas teica, lai izsaucam policiju, kas suni nošaus. Bet tā vietā mans vīrs suni nomierināja, uzmetot tam segu un piespiežot to pie zemes. Es gribēju mēģināt dzīvnieku tomēr izskolot, taču suņu treneris norādīja, ka tas ir bezcerīgi - nejaušs impulss vai stresa situācija varētu izsaukt viņā agresiju. Tad es jautāju, vai ir kāds veids, kā varu viņam palīdzēt. Kinologs ieteica suni atdot, vislabāk uz kādām lauku mājām, lai tas varētu dzīvot tālu prom no sabiedrības."

"Tieši tad mēs paņēmām kredītu, nopirkām lauku māju 160 kilometrus no Maskavas un ar visiem suņiem pārvācāmies."

"Mēs uzbūvējām voljērus dzīvniekiem un sākām jaunu dzīvi."

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by ~ Королева-Псиномать ~ (@danka_pu) on

"Es neteiktu, ka mēs izveidojām patversmi - dzīvnieku patversme ir vieta, kur brīvprātīgie palīdz dzīvniekiem līdz brīdim, kad tie dodas prom. Mums savukārt tie suņi ir mājdzīvnieki, mēs tos mīlam un visu savu dzīvi veltām tikai viņiem. Mums tie ir ģimenes locekļi. Tie dzīvo ar mums, un mēs nevēlamies tos kādam atdot."

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by ~ Королева-Псиномать ~ (@danka_pu) on

"Es saprotu, ka ir maz cilvēku, kur būtu gatavi pieņemt suni, kas uzbrūk sievietēm un bērniem, vēl mazāk būtu gatavi suņa dēļ pārcelties uz laukiem, bet mēs bijām gatavi atvadīties no komforta, un esam ar to ļoti apmierināti."

"Beidzot man ir sajūta, ka es neizniekoju laiku, bet daru ko patiesi nozīmīgu."

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by ~ Королева-Псиномать ~ (@danka_pu) on

"Es palīdzu šiem dzīvniekiem un ļoti to izbaudu."

"Mēs ar suņiem dzīvojam uz lauksaimniecības zemes. Pēc četriem gadiem šeit, mums beidzot ir siltais ūdens un tualete - tas viss pateicoties mūsu draugiem. Visu naudu mēs tērējam, lai uzturētu dzīvniekus, bet nekad nepietiek, lai apmierinātu mūsu komforta vajadzības. Labā lieta - mums nevajag daudz, lai mēs būtu laimīgi."

"Reiz es iepazinos ar kādu brīvprātīgo meiteni. Kādas sarunas laikā viņa teica: "Jā, manas lapsas..." Es viņu pārtraucu: "Pagaidi, lapsas?" Tā es uzzināju, ka pie viņas mitinās divas lapsas un ka tās arī var glābt. Protams, es nedomāju, ka kažokāda aug kokos, bet es nezināju, ka ir iespējams izglābt dzīvnieku, lai tas nekļūtu par kažokādas produktu."

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Danka Pu (@myfoxfamily) on

"Es arī vēlējos glābt lapsas un pēc tam, kad biju viņai to pateikusi, saņēmu zvanu - bija iespēja iegādāties trīs lapsēnus."

"Mēs sākām būvēt arī vietu, kur uzturēties lapsām, un tā divu gadu laikā esam izglābuši jau vairāk nekā simts kažokādu dzīvniekus."

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Danka Pu (@myfoxfamily) on

"Laika gaitā mēs iemācījāmies, kā rūpēties par dzīvniekiem-invalīdiem, kā arī esam guvuši sapratni par veterināriju - tas mums palīdzējis izglābt daudz dzīvnieku. Pašlaik gan mēs nevienu jaunu neuzņemam. Saprotot savas fiziskās, emocionālās un finansiālās iespējas, tas ir viss, ko spējam izdarīt."

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by ~ Королева-Псиномать ~ (@danka_pu) on

"Mūsu ikdiena izskatās aptuveni šādi - ceļamies līdz ar saullēktu, tad barojam, staigājam un aprūpējam dzīvniekus līdz saulrietam. Mēs tīrām to būrus, gatavojam ēst, dodam ūdeni un, protams, vienkārši pavadām kopā laiku. Es uzņemu daudz fotogrāfijas un lieku tās "Instagram"."

"Patiešām ticu, ka ir ļoti svarīgi iemācīt labu un veselīgu attieksmi pret dzīvniekiem. Pat tie, kuriem ir invaliditāte, var dzīvot laimīgu dzīvi. Un lapsām nav obligāti jākļūst par kāda kažoku."

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by ~ Королева-Псиномать ~ (@danka_pu) on

"Bez manis un vīra, šeit vēl strādā divi cilvēki. Reizēm ierodas vēl kāds, ja nepieciešams ko steidzami salabot. Tā kā dzīvojam ārpus pilsētas un tālu no civilizācijas, daudz lietas jāpaveic pašu spēkiem."

"Runājot par finansēm - jā, ir grūti."

"Mums jānodrošina 200 dzīvnieku ar sabalansētu uzturu. Barībai mēs naudu nežēlojam. Vēl mums jānodrošina medicīniskā aprūpe, jāsamaksā cilvēkiem, kuri šeit strādā un jāparūpējas arī par sevi."

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by ~ Королева-Псиномать ~ (@danka_pu) on

"Es vēl atrodu laiku nedaudz nopelnīt naudu, apstrādājot fotogrāfijas, bet tā mums ļoti palīdz mūsu draugi. Daži ziedo naudu, lai varētu samaksāt darbiniekiem, daži vienkārši ziedo, cik vien iespējams. Es esmu bezgalīgi viņiem pateicīga!"