Ultrasonogrāfija un endoskopija – kā veterinārārsts mūsdienās var noteikt mājdzīvniekam diagnozi?

FOTO: Pixabay

Līdzīgi kā humānā medicīna attīstās un tiek atklātas arvien jaunas metodes, kā noteikt slimības cilvēkiem, arī veterinārā medicīna strauji iet uz priekšu un ir dažādi veidi, kā iespējams noteikt un laikus novērst dažādas specifiskas mājdzīvnieku saslimšanas, kas iepriekš paliktu nepamanītas.

Pēdējos gados ir parādījušās daudzas un dažādas jaunas metodes, kā izmeklēt mīluli pat ļoti specifisku diagnožu gadījumos, tādēļ saimnieki var atviegloti ievilkt elpu – viņu mīluļiem ir pieejams plašs klāsts dažādu veselības pārbaužu.

Saimniekiem ir regulāri jāveic sava mīluļa rūpīgas profilaktiskas pārbaudes un jāpievērš uzmanība visām izmaiņām četrkājainā drauga veselībā, tādēļ, lai cilvēkiem rastos izpratne par mājdzīvnieku veselības pārbaužu nozīmi un to, kādos veidos veterināro izmeklēšanu iespējams veikt, Apollo aicināja pastāstīt "PetCity veterinārās klīnikas" veterinārārsti Lieni Aveniņu.

Standarta pārbaudes

Kad mīlulim kaut kas sāp un saimnieks kopā ar viņu dodas pie veterinārārsta, pats svarīgākais un primārais ir anamnēzes ievākšana (noskaidrot, kur mīlulis dzīvo, vai viņš ir viens pats mājās, vai dzīvo iekštelpās, iepriekšējās saslimšanas) un klīniskā izmeklēšana (atkarībā no sūdzības noskaidrot, kad ir sākusies problēma, cik bieži tā atkārtojas, vai ir jau lietojuši medikamentus problēmas mazināšanai). Šajos jautājumos lielu lomu ieņem saimnieka novērojumi, jo, pamatojoties uz klīnisko izmeklēšanu un ievāktajiem datiem, veterinārārstam ir iespēja nojaust, kas mīlulim varētu būt par kaiti.

Klīniskās izmeklēšanas laikā dzīvnieks tiek rūpīgi apskatīts, iztaustīts, tiek izmērīta temperatūra, kā arī viņš tiek auskultēts (speciālists klausās mājdzīvnieka iekšējo orgānu radītās skaņas, piemēram, sirdsdarbību, elpošanu). Atkarībā no sūdzībām tiek pastiprināti pievērsta uzmanība neiroloģiskajai, reproduktīvajai, urīnizvadsistēmai, oftalmoloģijai, respiratorajai, sirds-asinsvadu vai gastrointestinālajai sistēmai.

Kā norāda Aveniņa, izmeklēšanu ieteicams veikt profilaktiski, tāpēc saimniekam ir būtiski izvēlēties vienu konkrētu veterinārārstu, līdzīgi kā cilvēkiem ar ģimenes ārstu, pie kura turpmāk notiks visi regulārie apmeklējumi – vakcinācijas un ikgadējās klīniskās pārbaudes. Savukārt, ja kādreiz parādīsies problēma, kuras atrisināšanai vajadzēs specifiskākas zināšanas, tad  veterinārārsts nosūtīs uz konsultāciju pie piemērota speciālista. Tāpat kā cilvēkiem, arī dzīvniekiem ir ieteicams vismaz reizi gadā veikt pilnu asinsanalīzi, it īpaši, ja dzīvnieks ir sasniedzis piecu gadu vecumu vai ikdienā lieto medikamentus hroniskas slimības simptomu mazināšanai.

“Pat ja mīlulim šķietami viss ir kārtībā, profilaktiski tomēr ir svarīgi pārbaudīties, jo dzīvniekiem mēdz būt dažādas rakstura īpašības, izturīgākie var slēpt vieglas hroniskas sāpes vai kādas patoloģijas radītu diskomfortu,” skaidro veterinārārste.

Kaķiem un suņiem klīniskā izmeklēšana lielākoties ir vienāda, atšķiras vien biežāk sastopamās problēmas, kam jāpievērš uzmanība, – piemēram, urīnizvadsistēmai kaķim un locītavu slimībām lieliem suņiem.

Saimniekiem ir jāpievērš uzmanība visām izmaiņām sava mīluļa uzvedībā un veselībā. Veterinārārste bilst, ka mēdz būt gadījumi, kad suns reizēm paklibo, bet saimnieks nepievērš uzmanību, jo tas notiek periodiski.

“Tā nedrīkst darīt. Ja suns kaut vai tikai dažreiz klibo, tas nozīmē, ka viņam ir sāpīgs process un ir iemesls, kādēļ viņš klibo. It visu iespējams risināt,” skaidro speciāliste.

Dažādas izmeklēšanas metodes

Ja mājdzīvnieka kaiti nav iespējams noteikt ar klīnisko izmeklēšanu, ir pieejamas dažādas specifiskākas izmeklēšanas metodes, kas sevī ietver asins un urīna analīzes, ultrasonogrāfiju, rentgenizmeklējumus, endoskopiju, datortomogrāfiju, magnētisko rezonansi u.c.

Kā norāda Aveniņa, asinsanalīzes un urīnanalīzes ir visizplatītākās izmeklēšanas metodes, taču bieži ir gadījumi, kad nepieciešami papildu izmeklējumi, jo ar minētajām metodēm nav bijis pietiekami, lai noteiktu precīzu slimības diagnozi.

Tāpat var gadīties situācija, kad ir nepieciešams ievākt histoloģijas (audu) vai cistoloģijas (šūnu) paraugu, ja mājdzīvniekam tiek konstatēti dažādi veidojumi, to pēc tam sūtot uz laboratoriju izmeklēšanai.

“Kādreiz veterinārmedicīna nebija tik plaši pieejama, un reizēm saimnieks, visbiežāk finansiālu apsvērumu vadīts, izvēlas neizmeklēt savu mājdzīvnieku līdz galam. Taču tas ir nepareizi, jo izmeklējumi ir jāveic līdz galam, tā kā bez korektas diagnozes nav iespējama pareiza un atbilstoša dzīvnieka ārstēšana,” piebilst veterinārārste.

Aveniņa aicina četrkājaino draugu saimniekus saprast, ka arī gadījumos, kad mājdzīvniekam vajadzīga kāda operācija, sākumā ir nepieciešama konsultācija pie ķirurga. “Bieži cilvēki ir izdomājuši, ka vēlas mīlulim veikt konkrētu procedūru, bet, ja ķirurgs sākumā dzīvnieku nav redzējis, tad nav iespējams saprast, kāda būs anestēzija un ķirurģiskā pieeja, jo tas var atšķirties atkarībā no procesa smaguma vai dzīvnieka kopējā veselības stāvokļa, kuru nosakām pēc klīniskās izmeklēšanas un vispārējām asinsanalīzēm.”

Speciāliste norāda, ka pirms dažādām pārbaudēm ir konkrēti norādījumi, piemēram, pirms ultrasonogrāfijas ir ieteicams dzīvnieku nebarot un neļaut viņam pačurāt. Iemesls ir vienkāršs – ja kuņģī ir barība, tā rada ēnojumu un ultrasonogrāfs nevarēs pietiekami labi novērtēt situāciju. Savukārt, ja būs tukšs urīnpūslis, nebūs iespējams kārtīgi novērtēt urīnpūšļa sieniņu. Tāpat pirms jebkuras anestēzijas 4-6 stundas dzīvnieks nedrīkst būt ēdis.

Ko ir svarīgi ņemt vērā?

Kā norāda veterinārārste, nav vienotas formulas par to, cik ātri nepieciešams meklēt speciālista palīdzību, ja ir pamanītas izmaiņas mīluļa uzvedībā, – viss atkarīgs no dzīvnieka kaites simptomiem.

Piemēram, ja dzīvniekam ir bijusi šķidra vēderizeja, uzreiz vērsties klīnikā nav nepieciešams, taču, ja tas atkārtojas, labāk ir doties pie ārsta laicīgi, jo ielaista problēma samazina pozitīvu ārstēšanas rezultātu, kam sekas var būt ļoti nopietnas.

Jāņem vērā, ka dzīvnieka vakcinācija notiek reizi gadā, taču to iespējams veikt tikai klīniski veseliem dzīvniekiem, tādēļ ir īpaši būtiski saimniekiem tomēr katrā klīnikas vizītes laikā lūgt veikt standarta veselības pārbaudes un nekādā gadījumā neslēpt, ja mīlulim parādījušies kādi slimības simptomi.

Tāpat veterinārārste vērš cilvēku uzmanību uz to, ka neapdomāti lietot medikamentus, tostarp antibiotikas, bez izmeklējumiem nav prātīgi, jo tas ietekmē ne vien dzīvnieka, bet arī saimnieka un viņa ģimenes locekļu veselību.

Būtiski ir arī ņemt vērā, ka ne visi humānie medikamenti ir paredzēti dzīvniekiem – kategoriski aizliegts dzīvniekiem dot ibuprofēnu saturošus līdzekļus, aspirīnu un citus pretsāpju medikamentus, kas paredzēti cilvēkiem. Ne mazāk svarīgi ir par visiem medikamentiem, kas iegādāti veterinārajās aptiekās, informēt veterinārārstu.

Gadījumos, ja saimniekam ar savu mīluli nākas vērsties pie cita veterinārārsta, piemēram, lai veiktu dažādas procedūras, ļoti svarīgs saimnieka uzdevums ir prasīt jaunajam speciālistam izrakstu par konkrētajiem medikamentiem, kas saņemti, kādā devā un kādā laika intervālā, lai nākamais veterinārārsts zinātu, kā turpināt ārstēšanu.

Pastāv arī situācijas, kad dzīvniekiem ir medikamentu nepanesība, taču to neviens nevar paredzēt. Pat pēc vakcinācijas, kas ir ikgadējs pasākums, saimniekam jāņem vērā, ka ar dzīvnieku jāpavada nākamās 24 stundas, jo pēc potes var būt dažāda reakcija. Tāpat var gadīties pēc attārpošanas un jaunām izmēģinātām pārtikām, uz kurām var rasties alerģiska reakcija, taču tādās situācijās saimniekam ir jāspēj reaģēt un nekavējoties doties pie veterinārārsta, lai informētu, kas un kādā devā apēsts.

Sadarbībā ar "PetCity".

Uz augšu