Lietuvā 1991. gada 13. janvāra lietā aizmuguriski notiesā bijušo PSRS aizsardzības ministru
Papildināts

Lietuvas karogs. Ilustratīvs attēls.

FOTO: AP/Scanpix

Viļņas apgabaltiesa 1991. gada 13. janvāra lietā trešdien, 27. martā, atzina par vainīgiem kara noziegumos un noziegumos pret cilvēci 67 apsūdzētos, tostarp vairākus Padomju Savienības specdienestu vadītājus.

Apsūdzēja bijušo Padomju Savienības aizsardzības ministru Dmitriju Jazovu, bijušo padomju armijas Viļņas garnizona komandieri Vladimiru Ushopčiku un bijušo padomju Valsts drošības komitejas (VDK) specvienības "Alfa" komandieri Mihailu Golovatovu.

94 gadus vecajam Jazovam desmit gadu, Ushopčikam - 14 gadu bet Golovatovam - 12 gadu ieslodzījumu.

Šajā lietā piespriesto ieslodzījumu termiņš ir no četriem līdz 14 gadiem, tostarp bijušajam 76. Pleskavas gaisa desanta divīzijas komandiera vietniekam Vasilijam Kustio piespriests 12 gadu ieslodzījums.

Starp lietā apsūdzētajiem bija augstas toreizējās Padomju Savienības Komunistiskās partijas, Aizsardzības un Iekšlietu ministriju, VDK un to militarizēto struktūrvienību amatpersonas. Klātienē tika tiesāti tikai divi apsūdzētie - Krievijas pilsoņi, bijušie padomju virsnieki Jurijs Meļs un Genadijs Ivanovs, jo pārējie slēpjas Krievijā, Baltkrievijā un Ukrainā un viņus tiesas zālē pārstāvēja Lietuvas valsts iecelti advokāti.

Bijušajam 107. motorizēto strēlnieku divīzijas raķešu un artilērijas bruņojuma dienesta priekšniekam Ivanovam tiesa piesprieda četru gadu ieslodzījumu.

Tā kā Ivanovam nav noteikts drošības līdzeklis apcietinājums, līdz brīdim, kad stāsies spēkā spriedums, viņš var palikt brīvībā.

Pēc sprieduma pasludināšanas Ivanovs žurnālistiem teica, ka savu vainu neatzīt. Pēc viņa teiktā, tiesa neesot pierādījusi, ka viņš komandējis četrus tankus, kas viņam tika inkriminēts.

"Man nebija nekādas lomas. Es atbildēju par bruņojumu," apgalvoja Ivanovs, kuram ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja Lietuvā.

Savukārt Meļam tika piespriests septiņu gadu ieslodzījums, taču, ņemot vērā viņa pirmstiesas apcietinājumā pavadīto laiku, viņš varētu iznākt brīvībā jau pēc diviem gadiem.

Piespriestos sodus Viļņas apgabaltiesa pamatojusi ar starptautiskajām tiesībām, Lietuvas Konstitucionālās tiesas lēmumiem un Lietuvas kriminālkodeksu.

"No starptautisko tiesību viedokļa Lietuvas Republika bija okupēta valsts. [...] 1990.-1991. gadā PSRS Lietuvā turpināja 1940. gadā sākto agresiju," teikts spriedumā.

Tiesa norādījusi, ka padomju militārpersonu darbība 1991. gada janvārī atbilst starptautiskajās tiesībās noteiktajiem kara noziegumu kritērijiem.

"Apsūdzēto veiktās noziedzīgās darbības to pastrādāšanas brīdī tika uzskatītas par noziegumiem atbilstoši civilizēto tautu vispāratzītajiem vispārējiem tiesību principiem, tāpēc jāuzskata par nepamatotiem apsūdzēto apgalvojumus par to, ka nozieguma pastrādāšanas brīdī nacionālajās tiesībās nebija paredzēta atbildība par noziegumu pret cilvēci pastrādāšanu," sacīts spriedumā.

Tiesa norādījusi ka, plānojot civilo objektu ieņemšanu Viļņā 1991. gada oktobrī, tikuši plānoti cilvēku upuri, un ka civilpersonu slepkavības militārās operācijas laikā "nebija nejauši noziegumi, bet konsekventi, iepriekš izplānota un paredzēta daļa no plaša mēroga un sistemātiska uzbrukuma mierīgajiem iedzīvotājiem, īstenojot Padomju Savienības un tās partijas organizācijas - Komunistiskās partijas politiku, kuras nolūks bija saglabāt Lietuvas atrašanos Padomju Savienības sastāvā".

Viļņas apgabaltiesas spriedumu var pārsūdzēt Lietuvas Apelācijas tiesā. Vairāku notiesāto advokāti paziņojuši, ka spriedumu pārsūdzēs.

Mēģinot gāzt likumīgi ievēlēto Lietuvas varu, kas 1990. gada martā bija paziņojusi par valstiskās neatkarības atjaunošanu, īpašās padomju karaspēka vienības 1991. gada 13. janvārī ar spēku ieņēma Viļņas televīzijas torni, Preses namu, Televīzijas un radio komiteju un objektus citās Lietuvas pilsētās.

No lodēm un zem tanku kāpurķēdēm pie televīzijas torņa gāja bojā 14 neapbruņoti cilvēki, tika nodarīts smags kaitējums 31 cilvēka veselībai un kopumā cieta vairāk nekā tūkstotis cilvēku. Pateicoties lietuviešu nevardarbīgajai pretestībai, izdevās noturēt parlamenta ēku, ko sargāja desmitiem tūkstošu cilvēku, un saglabāt Lietuvas valstiskumu.

Uz augšu