"Šim vīrietim nedrīkst ļaut dzīvot", "tā ir garīga slimība - viņam jāsēž psihiatriskajā slimnīcā nevis dokumentālo filmu režisoru priekšā", "kāpēc viņš vēl nav ielikts cietumā?" - viens no pasaulē slavenākajiem kanibāliem Isejs Sagava raisījis sabiedrības neizpratni un sašutumu vairāku gadu desmitu garumā. Kāpēc viņš nav notiesāts? Kāpēc viņš ir slavens? Un ko par to domā pats kanibāls?

"Šķiet, esmu no kanibālu planētas"... 

"Reizēm es domāju, kāpēc izdarīju tik šausmīgu lietu. Varbūt tas ir tāpēc, ka nāku no citas planētas, citas dimensijas. Reizēm man liekas, ka esmu nokritis uz planētas Zeme kā meteorīts, kas maskējies par mazuli. Un tad māte mani raudošu atrada uz ielas un aiz žēluma paņēma uz mājām.

Man ir sajūta, ka esmu no kanibālu planētas un netīšām esmu ieradies šeit. Pilnīgi viens,"

portālam "Vice" atklāj japāņu vīrietis vārdā Isejs Sagava.

1981. gada 13. jūnija pēcpusdienā viņš devās uz Buloņas parku Parīzes nomalē. Viņam rokās bija divi koferi. Tajos atradās viņa kursabiedrenes - nīderlandietes Renē Harteveltas mirstīgās atliekas. Sagava pirms trīs dienām bija viņu nošāvis, sadalījis un ēdis dažādas viņas ķermeņa daļas.

Vēlme nogaršot cilvēku

Isejs Sagava piedzima 1949. gada 26. aprīlī. "Bez šaubām, bērnība bija skaistākais laiks manā mūžā. Es biju bezrūpīgs bērns un vecāki mani ļoti mīlēja," stāsta Sagava. "Es dzimu priekšlaicīgi un ārsti nedomāja, ka izdzīvošu, tāpēc vēl joprojām esmu vājš un augumā maziņš."

"Kad biju mazs, sekss vēl joprojām bija tabu - par to neviens skaļi nerunāja. Tāpēc, kad sasniedzu noteiktu vecumu un man pirmo reizi bija erekcija, domāju, ka esmu slims," atklāj slavenais kanibāls.

"Es nezināju, kā masturbēt, tāpēc darīju dīvainas lietas, piemēram, liku sunim sevi laizīt. Tad arī attīstījās manas seksuālās fantāzijas.

Kad mācījos pirmajā klasē, mani fascinēja kādas pievilcīgas meitenes augšstilbi. Un man radās ļoti stipra vēlme tos nogaršot."

Apsēstība, kas pārauga vajadzībā

Savā 28. dzimšanas dienā Isejs pameta Tokiju un devās uz Franciju, lai Sorbonas universitātē studētu literatūru un valodas. "Tad es jau biju kā apsēsts ar kanibālismu - mana vēlme pagaršot sievieti bija pāraugusi vajadzībā."

"Studiju sākumā es Renē pat nepamanīju. Taču, semestrim tuvojoties beigām, ievēroju, cik viņa ir skaista - nebiju redzējis tik glītu sievieti. Es viņai sameloju, ka man studijām nepieciešams ierakstīt dzeju vācu valodā, un viņa piekrita to nolasīt. Renē ieradās pie manis, es izvēlējos dzejoli, un, kamēr viņa lasīja, izvilku no skapja ieroci. Es biju ļoti nobijies. Tomēr es saņēmos un nospiedu gaili," atklāj Isejs.

"Kad viņa nokrita uz zemes, es viņu izģērbu. Biju visu jau izplānojis - maltīti sākšu ar dibenu.

Labo pusi, ne kreiso, jo kreisā ir tuvāk sirdij un man ir bail no asinīm.

Tad es kāri tajā iekodos, bet miesa bija pārāk cieta - man sāka sāpēt žoklis. Mēģināju to sagriezt, bet mans nazis bija par mazu. Tāpēc es devos uz veikalu un iegādājos lielu gaļas nazi. Nogriezu taukus un tur tā bija - garda sarkanā gaļa," ar stāstu par liktenīgā vakara notikumiem dalās Sagava.

"Atlikušās ķermeņa daļas, kuras nevarētu ēst, sagriezu un saliku divos lielos ceļojumu koferos. Tās dienās vakarā nolēmu no tām atbrīvoties - izsaucu taksi, lai dotos uz Buloņas parku. Kad ieradās taksists, viņš palīdzēja man mašīnā iecelt abus koferus. Tie bija tik smagi, ka viņš jokojot jautāja, vai tur ir līķis. Es teicu - nē, tās ir grāmatas," stāsta Isejs.

"Tas bija ļoti muļķīgi, bet es nebiju padomājis par to, cik gaiša un publiska vieta būs parks vasarā, pulksten astoņos vakarā. Daudzi cilvēki tur vēl sauļojās un visi skatījās uz mani. Es atradu kādu klusāku vietiņu pie ezera un abus koferus iestūmu ūdenī. Tas bija ļoti nogurdinoši. Tajā brīdī saule sāka slīdēt aiz apvāršņa un visa apkārtne iekrāsojās sarkana. Skats bija ārkārtīgi skaists. Ieraudzīju pie ezera kādu vecāku vīru ar bērnu un priecājos par mirkli, līdz netālu izdzirdēju kliedzienu.

Ieraudzīju, ka kāds vīrietis ir atvēris vienu no maniem koferiem - tur iekšā bija asinīs izmirkusi gultasveļa un viena kāja.

Viņš kliedza, ka esmu slepkava, bet es vienkārši aizgāju prom."

Sods

Pavisam drīz, pēc četrām dienām, Sagava tika arestēts un, kad policisti ieradās viņa dzīvesvietā, ledusskapī vēl joprojām bija atrodamas mirstīgās atliekas. "Jūnijs Parīzē ir karstākais mēnesis. Uztraucos, ka līķis varētu sapūt," atklāj kanibāls.

Isejs nenoliedza neko - viņš atzina, ka ir nogalinājis un apēdis 25 gadus veco meiteni no Nīderlandes: "Es jutos atvieglots, man likās, ka beidzot varēšu komunicēt ar cilvēkiem."

Sākās tiesas process un likās, ka tas noritēs bez aizķeršanās - Sagava atzina savu vainu par slepkavību un kanibālismu, taču tiesnesis atzina viņu par garīgi nepieskaitāmu, tāpēc notiesāts viņš netika. Viņu ievietoja psihiatriskajā klīnikā, taču Francijas sabiedrība sāka protestēt - tiem nepatika, ka kanibāls tiek uzturēts no viņu kā nodokļu maksātāju naudas.

Tāpēc Iseju izsūtīja no Francijas un deportēja atpakaļ uz Japānu, kur viņu atkal ievietoja psihiatriskajā slimnīcā. Tikmēr varasiestādes Japānā domāja, ko ar viņu darīt tālāk. Notika mēģinājumi viņu atkal apsūdzēt, taču dažādas nepilnības tiesību aktos neļāva procesu novest līdz galam.

Sagavu atzina par garīgi veselu un izlaida brīvībā - kanibāls kopš tā laika brīvi staigā pa Tokijas ielām.

Cietums, psihiatriskā slimnīca un slavenības karjera 

No psihiatriskās slimnīcas viņš iznāca 1986. gada 12. augustā. "Man nebija darba, nebija ienākumu. Vienu dienu saņēmu zvanu no kāda medija - kaut kāda iemesla dēļ viņi gribēja mani intervēt. Pēc tam viņi gribēja, lai kaut ko uzrakstu. Tas noveda līdz tam, ka nolēmu publicēt grāmatu par sevi," atklāj Isejs.

Ar laiku viņš kļuva par slavenību Japānā.

Isejs Sagava izdeva vairākas grāmatas, filmēja pornofilmas, piedalījās televīzijas šovos, vadīja lekcijas un pat kļuva par restorānu ēdienu kritiķi.

Sagava kļuva tik populārs, ka par viņu sāka sarakstīt dziesmas - Miks Džegers un "Rolling Stones" dziesmu "Too Much Blood" ir veltījuši tieši viņam. Džegera mērķis bija norādīt uz situācijas absurdumu un rosināt diskusiju par vardarbību. Taču Isejs to izmantoja savā labā un pat izdeva komiksu grāmatu par šo notikumu.

"Es zinu, ka esmu traks. Traks un vientuļš. Tagad katru reizi, kad jūtu sevī mostamies kanibālu, masturbēju. Ja es to nevaru izdarīt, mana apetīte tikai aug. Tagad esmu kļuvis impotents un vairs nevaru masturbēt - tas mani sāk ļoti uztraukt, jo nezinu, kā cīnīties ar apetīti," uztraucas Isejs.

Vīrietis tagad ir 69 gadus vecs un norāda, ka vēl joprojām īsti nesaprot, kas ar viņu notiek: "Es nezinu, kāds es esmu, nezinu, kāda ir manas dzīves jēga. Daudz vieglāk pašlaik būtu nomirt - es patiešām ļoti gribētu, lai man piespriež nāvessodu. Pēdējā laikā lielāka par vēlmi kādu apēst, ir vēlme tikt nogalinātam. Es gribētu mirt lēni, gribētu, lai mani dzīvu saplēš gabalos. Protams, to būtu jādara skaistai sievietei."

Sagava vēl joprojām ir dzīvs, sveiks un vesels, taču tā vietā, lai izvairītos no liekas uzmanības un vismaz publiski nožēlotu izdarīto, viņš izbauda visu uzmanību, ko saņem no sabiedrības un medijiem par saviem noziegumiem.

Viņa sadistiskais noziegums radīja vēlmi uzzināt ko vairāk par viņa psihi, un tas viņu padarīja par bēdīgi slavenu Japānas kultūras ikonu.

Savukārt mirušās sievietes ģimene taisnīgu tiesu par savas noslepkavotās meitas nāvi tā arī nesagaidīja.