"Man vienmēr šķitis, ka jādzīvo arī citu vietā." Vaira Vīķe-Freiberga dalās personīgās pārdomās par sievietes spēku (4)

"Dažas dienas atpakaļ man zvana britu žurnālists un stāsta, ka redzējis dažādas statistikas un pētījumus, ka Latvijā ir daudz sieviešu vadošos amatos. Vienā vārdā sakot, visvairāk sievietes - līderes. Es tās statistikas nebiju redzējusi, bet mani tas nepārsteidza,

jo to, ka latviešu sievietes ir stipras, esmu patiešām ievērojusi. Viņas ir spējīgas pārvarēt dažāda veida aizspriedumus un šķēršļus.

Žurnālists man jautāja, kā es to izskaidroju, no kā tas Latvijas sievietes spēks nāk? Jā, ja man tā īstā recepte būtu, es būtu bagāta," sākot savu runu forumā "Līdere", smejas Vaira Vīķe-Freiberga. 

Vīķe-Freiberga skaidro, ka tas viss, viņasprāt, sācies jau vēstures lapaspusēs: "Gadsimtu laikos Latvijai pāri ir gājuši kari, mēri, posti. Vīri ir tikuši izkauti. Smagā darbā apmiruši.

Sievām nebija citas izvēles, kā būt stiprām, lai savus bērnus varētu izaudzināt un dzimta varētu turpināties.

Jā, tā ir nežēlīga, darviniska atlase, kas notikusi mūsu tautā. Tie, kas stipri nebija no abiem dzimumiem - tos mēs pazaudējām.

Viņu starpā varēja būt Šekspīri un Šopēni un dažādi ģēniji. Ar to mums ir jādzīvo un jāsamierinās. Man jau kopš bērnības likās, ka mums ir jādzīvo pilnasinīga dzīve, jo daudziem no mūsu dzimtas šāda izdevība nebija lemta.

Tāpēc vienmēr ir šķitis, ka man jācenšās vairāk par visiem, jo man ir jādzīvo arī viņu vietā."

Vaira Vīķe-Freiberga uzskata, ka stiprums rodas tajā brīdī, kad pretī ir pretspēks:

"Ja pārzināt sportu, jūs zināt, ka attīstīt muskuli var tad, ja ir pretspēks, citādi tas paliek ļengans.

Stiprums rodas, stāvot cieši un taisni jebkādiem vējiem pretī un vai nu ejot bojā, kas bieži notiek, vai izdzīvojot. Ļoti vienkārši. Bet tie, kas izdzīvo, gribot negribot, paliek stiprāki. Katrs šķērslis vai grūtība - jā, tas padara tevi stiprāku. 

Ja padzird par manu agro dzīvesveidu - jā, tas ir bijis raibs līkloču ceļš, tad saka, ka tāpēc esot stipra. Es tad saku - es būtu bijusi apmierināta ar mazāku stiprumu un mazliet mazāk to pārbaudījumu. Bet nav jau mums tās izvēles. Kāds liktenis ir lemts, ar tādu ir jādzīvo."

Ko darīt tādos brīžos, kad sajūti - visas durvis ciet? Vaira šajā brīdī turpina tautas dziesmas rindās: "Visi ceļi guniem pilni, visi ceļi atslēgām, visam gribu cauri iet'i, vaļā vērt'i atslēdziņ!" Eksprezidente uzskata, ka tajā brīdī cilvēkā, ja viņš ir mācējis būt kontaktā ar sevi, atmostas apbrīnojams un nereti pārcilvēcisks spēks.  

Vairas Vīķes-Freibergas trīs spēka avoti

1. Ieklausīšanās sevī

Pirmais spēka avots - katru dienu atvēlēt kaut piecas minūtes klusumam un ieklausīties sevī. Tas spēks, kas ir atmodināms, guļ dziļi un slēpjas no apkārtnes trokšņiem, ikdienas raizēm un sīkumiem.

Spēks atmostas klusumā, vientulībā pie dabas.

Tas atmostas, arī koncentrējoties uz kaut ko - spēlējot mūzikas instrumentu, staigājot dabā, darot rokdarbus, priecājoties par savām puķītēm. Spējot koncentrēties ar visu savu uzmanību uz to, ko tajā brīdī dari. 

2. Palīdzības lūgšana

Otrais spēka avots nāk no citiem. Svarīgākais likums - lūdziet un jums tiks dots!

Mums latviešiem bieži tiek mācīts, ka prasīt palīdzību no citiem ir kauns.

Tu mirsti vai nost un tu neprasīsi palīdzību. Man ir žēl, ja kāds tā ir mācīts, jo dzīvē pienāk brīdis, kad ir jāprasa palīdzība.

Ja nelūgsi, citi nevar uzminēt, ko jums vajag. Arī jāsaprot, ka ne visi lūgumi tiks atbildēti. Ir jābūt gatavam saņemt "nē". Un, ka tā nav kauna lieta. Nav kauna lieta prasīt, nav kauna lieta saņemt "nē", bet muļķīgi ir neprasīt palīdzību tad, kad tā ir vajadzīga. 

3. Ticība augstākiem spēkiem

Trešo lietu ir visgrūtāk izskaidrot. Tā ir tā, ko varētu saukt par palīdzību no augstākiem spēkiem. Tie, kas nav dievticīgi vai reliģiozi, tiem to visgrūtāk ir saprast.

Bet es ieteiktu nopietni padomāt par to, vai tad jūs būtu spējīgi pasauli radīt? Vai būtu spējīgi izprast Visumu savā plašumā un sarežģītībā?

Vai tiešām nevarat pieņemt, ka kaut kur pasaulē kaut kas valda ļoti sarežģīts un ļoti spēcīgs, kas dīvainā kārtā var nākt jums palīgā ar vienu nosacījumu - ja jums pašiem ir galvā skaidra iztēle un priekšstats par to, ko jūs vēlaties.

Tas prasa gatavību dotajā brīdī formulēt, ko es gribu dzīvē sasniegt:

• Kas man būtu vēlams?
• Kas man palīdzētu izaugt par cilvēku, gūt gandarījumu?
• Kas nevienam nedarītu pāri, kas nāktu sabiedrībai par labu?
• Kas ir tas, ko priecājos darīt?

Tad to domu, kad tā ir skaidra, paturiet sirdī un ļaujiet kā balonam aizlidot Visumā. Savā prātā atstāj to, ka tu to tagad nodod Visuma rokās.

Tu esi gatavs būt par darbarīku Visuma rokās, lai paveiktu, kas būtu tev patīkams un citiem derīgs.

Un brīnumainā kārtā redzēsi, ka daudz kas šķirsies un vērsies. Bet svarīgi arī neaizmirst, ka viss, kas ir sasniegts, ir prasījis treniņu, pūles un darbu.

Saka, ka pie izcilības nonāk pēc 10 000 stundu darba. Ja gribi būt runātāja, tev katrā brīdī ir jāizmanto iespēja runāt, ja vēlies būt rakstniece, tad katrs mirklis jāvelta rakstīšanai. 

Foto: Vaira Vīķe-Freiberga