"Man bija normāla dzīve, bet tad es nokļuvu attiecību cietumā..." Dokumentālā filma "Izdzīvotājas"

Ļoti ātrs attiecību sākums

Ar otro vīru Līga iepazinās internetā. Pirms astoņiem gadiem Līga bija šķīrusies, viena audzināja trīsgadīgu puiku un strādāja linu preču bodītē Vecrīgā. Latvietis, dzīvo Zviedrijā, tobrīd šķirās no sievas – citas latvietes.

"Tik smuki sevi pasniedza. Viss viņam ir, trūkst tikai ģimenes un bērnu," atceras Līga.

Pēc pāris mēnešiem abi satikās Stokholmā. Viņš bija padomājis pat par gultiņu Līgas dēlam. Pēc pusgada viņa ar dēlu pārcēlās pie jaunā drauga.

"Man bija normāla dzīve, un tad es nokļuvu attiecību cietumā," Līga tagad secina.

Grāmatvede Natālija no Liepājas bija nesen izšķīrusies, kad apprecējās otrreiz – ar nesen šķirtu jūrnieku. Māksliniece Laura no Rīgas un tirdzniecības vadītāja Ilona no Talsiem neplānoti palika stāvoklī jau attiecību pirmajos mēnešos.

Pilnīgas kontroles iegūšana

Vēlāk, psiholoģiskās palīdzības grupā, Līga noformulēja, kas ar viņu notika. "Tevi ieliek aukstā ūdenī un lēnām uzvāra kā vardi. Tu nemani, kā tas notiek, jo nav jau visu laiku tikai slikti," atklāj sieviete.

Ekonomiskā vardarbība sievietei neļauj veidot uzkrājumus, kas ir būtisks šķērslis aiziešanai. 

"Viņam nebija ne jausmas, ka bērni aug. Cik maksā apavi, drēbes. Vienmēr bija jāpērk lētākais. Viņš man deva mēnesī varbūt 100 eiro," atceras Līga. Ja vajadzēja vairāk, viņa no vīra aizņēmās un pēcāk atmaksāja - kā parādu.

Vēl kritiskāka ir nestrādājošo sieviešu situācija. Bieži jau kopdzīves sākumā partneri vienojas – viņa ir mājās un audzina bērnus, viņš apgādā materiāli.

"Saknē tiek iznīcinātas jebkuras domas par izglītību, profesiju," skaidro Juris Dilba no Centrs Marta.

Šādā stāvoklī atradās Natālija. "Viņš teica – kāds darbs, mums ir trīs bērni, negribu, lai mums ir kaut kādas problēmas. Sēdi mājās." Viņa gan vīru neklausīja un, kamēr viņš jūrā, slepus apmeklēja dažādus kursus. Lai būtu pašai sava nauda, viņa neoficiāli strādāja gadījuma darbus – par aukli, par apkopēju.

Izolācija no apkārtējās pasaules

Parasti ekonomiskā kontrole iet roku rokā ar sievietes izolēšanu no ārpasaules. 

Līgas vīrs par sodu atcēla ar bērniem ieplānotās ģimenes pusdienas restorānā, jo viņa bija norunājusi citā dienā satikties ar draudzenēm. Ja darbā bija paredzētas Ziemassvētku svinības, viņš pāris dienas pirms tam uzzināja par pēkšņu komandējumu, kura dēļ nevarēs pieskatīt bērnus.

Ilonas situācija bija vēl sarežģītāka. Civilvīrs Jurijs viņu kontrolēja arī fiziski. Atņēma telefonu.

"Kad grūtniecības laikā divreiz aizbraucām uz laukiem satikt manu dēlu (kurš tur pabeidza mācību gadu), pat uz tualeti nevarēju aiziet viena. Viņš kontrolēja. Nedod, Dievs, māsai pasūdzēšos!" stāsta Ilona.

Darbdienās, kamēr civilvīrs strādāja, Ilonu "pieskatīja" viņa māte.

Varmākas kontroles mehānisms - sods

Kad Ilona runāja pretī vai nebija pietiekami smaidīga, civilvīrs viņu sēja "trako kreklā."

Pirmo reizi tas notika neilgi pēc tam, kad Jurijs viņai pārsita galvu ar tējas krūzi. Tobrīd Ilona jau bija sapratusi, ka vīrietis ir vardarbīgs, un grasījās pārvākties – līdz atklāja, ka ir stāvoklī. Liktenīgajā naktī viņa virtuvē dzēra tēju. Draugs pārradās no darba. Abi čukstus, lai nepamodinātu blakus istabā guļošo omi, sāka skaidrot attiecības.

"Ja tu tā runā, kamēr mazais ir man vēderā, iekāpšu kuģī, lidmašīnā – jebkur, un aizbraukšu nezināmā virzienā. Tad tu arī viņu neredzēsi," reaģējusi Ilona.

Nākamais, ko viņa atceras, ir karsta tēja sejā un apdullinošs sitiens pa galvu.

"Redzu – asinis sprāgst uz visām pusēm, šļakatas. Man paliek slikti, saku – sauc ātros! Viņš – nesaukšu, darbu pazaudēšu," atceras Ilona.

Vīrietis tobrīd strādājis Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienestā. Beigās Jurijs pats aizveda Ilonu uz slimnīcu, kur brūci sašuva. Tas redzams slimnīcas izrakstā, pārliecinājās "Re:Baltica". Policijai Ilona ziņot atteicās. Noticēja, kad viņš lūdza piedošanu un dievojās, ka tas vairs neatkārtoties.

Nebija pagājušas pat desmit dienas, kad Jurijs pārnāca mājās ar garpiedurkņu kreklu un lika Ilonai izstiept rokas.

"Un viņš to kreklu man uzvilka. Māte vēl pamācīja, kā pareizi savilkt. Bija josta, ar ko savelk rokas," Ilona intervijā rāda, kā tas darīts.

Kreklu bija sagādājusi Jurija māte un Ilonai to vilka par nepaklausību, par sliktu garastāvokli, jo Jurijs gribēja, lai "mājās ir tikai pozitīvi un laimīgi cilvēki". Jurijs "Re:Baltica" noliedza krekla esamību. Vienreiz Ilonu iesējis savā dušas halātā, jo viņai sākusies panikas lēkme.

Natālija pirmo kāvienu dabūja, kad kafejnīcā padejoja ar paziņu, kamēr vīrs ārpusē smēķēja. Ieraudzījis, viņš pieskrēja un iespēra sievai pa vēderu. Natālija aizbēga pa sētas durvīm, bet mājās vīrs piekāva tā, ka "knapi paliku dzīva. Viņš spēra ar kājām, ar tādu zvērīgumu. Kad no rīta mani ieraudzīja, iespējams, pats nobijās, jo vajadzēja doties jūrā, kuģis stāvēja ostā. Ieslēdza dzīvoklī, atslēdza visus telefonus. Vienkārši noslēpa, lai es nekur nevarētu piezvanīt."

Pēc laika pienāca vēstule, kurā vīrs lūdz piedošanu. Pēc nākamajām reizēm tādu jau vairs nebija – viņš zināja, ka viņa neaizies, viņa zināja, ka nevienam nesūdzēsies.

"Pēc tam viņš iemācījās sist tā, lai nav redzami zilumi," saka Natālija. Pārciešot varmācību gadiem, Natālija tikai lūdzās, lai nesit pa acīm, jo pēc tam briesmīgi sāp galva.

Kad Līga pirmo reizi saņēmās piezvanīt policijai, vīrs no halāta jostas bija uzmetis cilpu un solījās kārties. Laura atceras epizodi, kurā "izbārstītas tabletes, draugs guļ pa vidu. Paskatos – tur klepus zāles un oglīte."

"Tas ir īstenībā diezgan iedarbīgs veids, teikšu atklāti. Vismaz no manas pieredzes," secina Liene Celmiņa. Viņa "Centrā Marta" strādā trīs gadus, kolēģis Dilba – divpadsmit. Neviens no viņiem nav piedzīvojis, ka vīrietis attiecību dēļ tiešām izdara pašnāvību.

Valsts policijas darbinieki, kas sistemātiski analizē ģimenes konfliktu izsaukumus, kopš 2014. gada atcerējās divus gadījumus, kad pēc nošķiršanas no ģimenes vīrieši veikuši pašnāvību. Tas nenozīmē, ka tā nenotiek. Taču reti. Oficiālas statistikas nav.

Četrus mēnešus pēc šķiršanās darba vietā pakārās arī Līgas bijušais vīrs. Pašnāvību savulaik bija izdarījis arī viņa tēvs. Par notikušo viņai no rīta paziņoja policija. "Ja godīgi, emocijas bija jocīgas. Smejies – un tajā pašā laikā raudi."

Vainas uzņemšanās

Ilgstoši pakļautas fiziskai, ekonomiskai un arī emocionālai vardarbības, sievietes sāk apšaubīt sevi. Cenšas būt pakļāvīgas. Paklusē, lai vīrieti "neizprovocētu", bet tas situāciju nemaina, jo iemesls agresijai atradīsies vienmēr. Piemēram, nepareizi nolikta dakšiņa.

"Ja kāds viņu aizskāra, sastrīdējās ar draugiem, vienmēr par to atbildēju es," atceras Natālija.

"Šajās attiecībās vienmēr bija tikai viens vainīgais ģimenē. Vai kaut kas notika, salūza, vienmēr biju vainīga es," ironiski pasmejas Līga.

Strīdi ģimenē ir dabiska lieta, skaidro Centra Marta speciālisti, taču atšķiras veidi, kā ar tiem tiek galā veselīgā un kā – vardarbīgā ģimenē. Veselīgā – abi izrunā problēmu un risina.

Vardarbīgā – "parasti vainīgs ir viens, un tas ir varmāka, bet viņš cenšas iegalvot, ka vainīgs ir cietušais. Tā ir būtiska atšķirība, starp vardarbību un ikdienišķu ģimenes konfliktu," skaidro Dilba.

Intervijās ar "Re:Baltica" sievietes stāsta, ka notiekošajā vainoja sevi.

"Protams, pagale viena nedeg, un tas notiek tāpēc, ka tev ir kaut kāds maindsets (prāta stāvoklis), lai tu nokļūtu tajā pakaļā, kurā attopies," skarba ir māksliniece Laura.

Arī Natālija, jau pēc šķiršanās apmeklējot psihologu, saprata, ka "man uz pieres rakstīts – upuris. Droši vien ar to provocēju tādu attieksmi pret sevi."

Taču sieviešu vienīgā vaina ir tā, ka viņas pieļauj šādu apiešanos ar sevi.

Taču izmaiņas sabiedrības domāšanā lēni, bet notiek. Pirms desmit gadiem 66% uzskatīja, ka vardarbība ģimenē vienmēr jāsoda, bet pērn – jau 75%.

"Vēl ir daudz, kur strādāt. Joprojām valda stereotipi no apkārtējo, pat tuvinieku un draudzeņu puses," novērojis Juris Dilba. "Tuvinieki, kuri pēkšņi uzzina, ka sieviete vēlas šķirties, sarosās – tu padomā labi! Kam tad negadās strīdi un nesaprašanās?"

Dusmās Renārs vienmēr kliedzis, lai Līga aizvācas no viņa mājas, bet bērni paliks. "Tagad, runājot ar psihologu, prasīju, ko īsti viņš ar to gribēja pateikt. Viņa teica – tā bija tikai manipulācija, lai varētu turpināt tevi kontrolēt."

Draudi padzīt no mājas, kas parasti reģistrēta uz vīrieša vārda, un bērnu atņemšana, ir regulāri izmantoti iebiedēšanas argumenti, bet Līgas gadījumā panāca pretēju efektu.

"Katru reizi, kad viņš man teica – lasies ārā no manas mājas, sapratu, ka manī tas signāls ir stiprāks un stiprāks," secina Līga. Viņa skaidri atceras rudens dienu, kad saprata: "Manī viss ir nomiris. Decembrī pateicu, ka gribu šķirties."

Lēmums pārtraukt vardarbību

Aiziet ir grūti, ļoti grūti. Māc kauns, ka pieļāvušas tādu apiešanos ar sevi. Sevišķi, ja laba izglītība un darbs, uz kuru ejot, kārtējais zilums vienkārši aizsmērēts ar pūderkrēmu – kā ar mani, gudru, veiksmīgu, tas varēja notikt? Un bailes – kā es viena ar bērniem tikšu galā? Vai man viņus atņems?

Ilona pirmo reizi nonāca krīzes centrā, kad meitiņai bija pāris mēnešu. Dēls bija skolā, civilvīra māte – "pieskatītāja" – kavējās.

"Uzrāvu mugurā, kas koridorā pagadījās pa rokai, ieliku mazo ratos – un skrēju! Vārtiņus neaiztaisīju, vienkārši skrēju," atceras sieviete.

Maldījās starp daudzdzīvokļu mājām Pļavniekos, meklējot sociālo dienestu. "Lūdzu, palīdziet man aizmukt no civilvīra," panikā raudot, bija viņas pirmie vārdi sociālajai darbiniecei. Veiksmīgi sagadījās, ka tieši todien no krīžu centra Pļavniekos izvācās ģimene, un atbrīvojās istaba. "Nekavējoties nozīmēja rehabilitāciju, tikšanos ar psihologu, konsultācijas. Bet prieki jau nebija ilgi." Pēc trim nedēļām Ilona noticēja, ka civilvīrs mainīsies, un atgriezās.

DOKUMENTĀLĀ FILMA "IZDZĪVOTĀJAS":

Māksliniece Laura ar zīdaini bēga uz krīzes centru Pārdaugavā (šobrīd slēgts – aut.piez.), "bet tur gan bija bišķi sūdiņi. Tur, nemanot pašiem sociālajiem darbiniekiem, bija izveidojies cietuma režīms," stāsta Laura. Psiholoģisko un juridisko palīdzību viņa saņēma "Centrā Marta".

"Visu cieņu, ļoti labi strādā! Neatkarīgi no sociālā slāņa un iepriekšējās pieredzes," atklāj Laura.

Spēcīga motivācija aiziešanai ir arī bērni. "Es tā izaugu, viņi tā izaugs. Cik ilgi turpināsim šo spēli?" skaļi domā Laura. Arī Līga kādu dienu ar šausmām pamanīja, ka "meita kāpa augšā pa trepēm un sāka bļaut tieši tāpat kā viņš."

Psihoterapeite Marija Ābeltiņa, kas daudz strādājusi ar vadarbībā cietušiem klientiem, atsaucas uz ASV veiktiem pētījumiem, kas rāda: zēniem, kas bērnībā pieredzējuši, kā pazemo viņu māti, pastāv desmit reizes lielāks risks tāpat izturēties pret savu partneri. Savukārt meitenēm – sešas reizes lielāka risks, ka pašas piedzīvos seksuālu vardarbību, jo neprot laicīgi atpazīt briesmu signālus.

Līga Zviedrijā jau bija sameklējusi krīzes centra numuru. Kad kārtējās tirādes laikā vīrs draudēja nodedzināt māju, Līga iesēdināja bērnus mašīnā un pusceļā sazvanīja centru. Pēc stundas viņa ievācās sociālajā dzīvoklī. "Kad tur tiku, dēls mani samīļoja, un teica: "Mammu, visdrausmīgākais nu ir izdarīts.""

Laimīgas beigas (ne obligāti)

Aiziešana nenozīmē laimīgas beigas. Sievietes gadiem dziedē psiholoģiskās traumas, bet nereti vēlreiz nokļūst upura lomā, saskaroties ar skarbu attieksmi no valsts un pašvaldības iestāžu puses.

2014. gadā Saeima grozīja likumu, ieviešot divas ģimenes varmācības apkarošanai ļoti svarīgas lietas. Pirmā – konflikta brīdī ar sievietes piekrišanu policija var aizliegt varmākam tuvoties dzīvesvietai un sievietei pat līdz astoņām dienām (agrāk vīru uz pāris stundām varēja aizvest uz policijas iecirkni). Otrā – cietušais (kas Latvijā pārsvarā ir sieviete) var vērsties tiesā un lūgt piemērot aizliegumu tuvoties mēneša garumā: pat tad, ja īpašums pieder varmākam. Tiesa lūgumu izskata diennakts laikā un pamatā apmierina, taču tiek gaidīts, ka ar šo laiku sieviete rīkosies, lai situāciju mainītu. Parasti tas nozīmē šķiršanās pieteikšanu vai aizgādības noteikšanu bērniem. Ja nepieciešams, tiesa aizliegumu tuvoties var pagarināt.

Taču likumu maiņa nenozīmē, ka automātiski mainījusies arī sistēmā strādājošo izpratne par ģimeni un sievietes lomu tajā.

Intervētajām sievietēm ir ļoti atšķirīga pieredze ar policiju.

Kad pēc žņaugšanas gadījuma neilgi pirms 2014. gada Ziemassvētkiem Ilona Rīgā izsauca policiju, viņa apgalvo, ka tā atteicās pieņemt iesniegumu, jo cilvilvīrs it kā nejauši parādīja savu Nacionālo bruņoto spēku darbinieka apliecību. (Valsts un Rīgas pašvaldības policija "Re:Baltica" atbildēja, ka šāds izsaukums nav reģistrēts). Viņa ar iesniegumu aizbrauca uz dzimtajiem Talsiem, kur uzreiz arī devās uz slimnīcu, lai fiksētu zilumus uz kakla. Tas ir ļoti svarīgi, lai vēlāk varētu pierādīt vardarbību.

Laura ātri saprata, ka policisti maina attieksmi, ja redz, ka pati sieviete ir apņēmības pilna rīkoties.

"Kad viņi redz sievieti, kura 30 reizes atkal un atkal ļauj sev sist pa seju, paliek diezgan sarkastiski," stāsta Laura. Viņa domā, ka tieši policista nejauši izteikta frāze viņai palīdzēja. "Redzu, kā draugu aizved gar logu, bet policists uz mani paskatās un saka: "Ko tad jūs tā? Taču skaidri redzams, ka viņš ir psihs."

Frāze sāpēja, bet vienlaikus apstiprināja pašas aizdomas, jo "tu esi viens savā nesaprašanā. Ir labi, ka kāds no ārpuses to pasaka."

Lauras gadījumā pirmā reakcija no Rīgas bāriņtiesas, viņas vārdiem sakot, bijusi: "Viņš taču ārzemnieks! Citām te tik grūti, bet ko jūs vēl sūdzaties!"

Kad Ilona Talsu tiesā cīnījās, lai Jurijam liegtu saskarsmes tiesības ar meitu, tienese pārmeta: "Vai jums kā mātei nevajadzētu veicināt un pozitīvi ievirzīt bērnu, lai satiktos ar tēvu?"

"Kādā mirklī man sāka likties, ka es esmu salašņa! Es uzsvēru, ka nekad dzīvē nebūtu aizliegusi komunikāciju, ja viņš ietu ārstēties," stāsta Ilona. Jurijs to nedarīja, jo uzskata, ka jāārstējas Ilonai, nevis viņam.

Video: Natālijas skaudrais stāsts

"Daudzi cilvēki, arī iestādes, sagaida, ka no vardarbības cietusi sieviete uzvedīsies adekvāti. Bet ir neadekvāti gaidīt no cilvēka adekvātu rīcību trakā situācijā," skaidro Juris Dilba, "Centra Marta" darbinieks ar divpadsmit gadu stāžu.

"Bieži vien šīs sievietes ir ļoti emocionālas, pat histēriskas. Daudz ko mēdz sarunāt tajās pašās bāriņtiesās. Izmisuma brīdī mēdz pārkāpt tiesības, piemēram, tēvam satikties ar bērniem, kamēr vēl nav tiesas lēmuma, kas regulē saskarsmi. Diemžēl tiesvedības procesos tas spēlē par sliktu cietušajai," atklāj Dilba.

Līgas pieredze Zviedrijā bija labāka. Kad pēc kārtējā skandāla ar draudiem dedzināt māju un sišanu mazā meita par to pastāstīja bērnudārzā, tas noziņoja sociālajam dienestam, un Līga drīz vien saņēma zvanu. "Nevarēju izstāstīt, cik esmu laimīga. Teicu, ka jūsu zvanu gaidīju, jo es viņiem zvanīju Ziemassvētkos, bet neviens neatbildēja."

#VardarbībaĢimenē. Noderīga informācija, kā atpazīt vardarbību un kur meklēt palīdzību.