Asi izaugumi uz pakauša un mazāki skeleti. Kā tehnoloģijas ietekmē mūsu kaulus?

Gadsimtiem ilgi zinātnieki bija pārliecināti, ka mūsu skeleti aug noteiktā veidā, atkarībā no iedzimtības. Atklājumi pagājušajā gadsimtā liecina, ka tā tomēr nav patiesība un mūsu kauli pārsteidzoši labi pielāgojas apstākļiem, un dzīves laikā var izmainīties vajadzības un dzīvesveida dēļ.

Mūsdienās dzīve šķiet neiedomājama bez telefona vai citām viedierīcēm, tās izmantojam gan saziņai ar draugiem, gan darba vai mācību vajadzībām, gan izklaidei un hobijiem. Tehnoloģiju attīstība noteikti ir izmainījusi to, kā mēs iegūstam informāciju un pavadām laiku, bet nu ir pamats domāt, ka tās var arī neatgriezeniski izmainīt mūsu ķermeni.

Austrāļu pētnieki Deivida Šahara vadībā veica rentgena uzņēmumus vairāk nekā tūkstotim galvaskausu cilvēkiem vecumā no 18 līdz 86 gadiem un atklāja, ka pakauša ārējais paugurs cilvēkos mūsdienās ir ievērojami lielāks nekā tas bijis agrāk.

Pakauša ārējais paugurs ir neliels kauls galvas aizmugurē virs spranda. To var gan sataustīt ar pirkstiem katrs pats, gan arī bieži var redzēt cilvēkiem, kuriem nav matu.

Deivids Šahars uzskata, ka šīs izmaiņas ir tieši saistītas ar laiku, ko pavadām izmantojot tehnoloģijas, galvenokārt telefonus. Cilvēka galvaskauss vidēji sver aptuveni 4,5 kg, un ikdienā to lielākoties balsta mugurkauls un kakla muskuļi, ja galvu turam taisni.

Skatoties telefona ekrānā, lielākoties mēs noliecam galvu uz leju, tādēļ muskuļi un saistaudi kļūst saspringtāki, savukārt pakauša ārējais paugurs pakāpeniski izaug lielāks, lai palīdzētu tiem balstīt smago galvaskausu.

Pētnieki norāda, ka šīs izmaiņas pašas par sevi nav kaitīgas cilvēka veselībai, bet tās norāda uz plašāku tendenci, kā tehnoloģijas var izmainīt mūsu ķermeni.

Vācu zinātnieki ir atklājuši citu īpatnēju veidu, kā cilvēku ķermeņi pielāgojas 21. gadsimta dzīvesveidam.

Kristiāna Šeflere no Potsdamas Universitātes pētīja bērnu ķermeņu mērījumus, kad viņa pamanīja kādu dīvainu tendenci. Izrādās, ka bērnu elkoņi attiecībā pret viņu garumu kļūst šaurāki. Lai noskaidrotu, kāds varētu būt šī fenomena cēlonis, viņa veica citu pētījumu, kurā bērniem bija arī jāizpilda aptaujas par saviem ikdienas ieradumiem, kā arī nedēļu jānēsā soļu skaitītājs.

Kā izrādās, staigāšana ir vienīgais fizisko aktivitāšu veids, kas ietekmē to, cik liels bija bērnu skelets.

Pētniece norāda, ka nepietiek ar to, ka dažas reizes nedēļā trenējamies sporta zālē, ja uz un no tās dodamies ar mašīnu. Veselīgai skeleta attīstībai ir nepieciešams staigāt.

Cilvēka skelets var vēstīt pārsteidzoši daudz par mūsu paradumiem, dzīvesveidu un veselību. Tāpat kā mūsdienu arheologi un antropologi izdara secinājumus par agrāk dzīvojušiem cilvēkiem, nākotnes zinātnieki varēs izdarīt secinājumus par mums, balstoties tajā, kādi būs mūsu skeleti. Ja nebūsim uzmanīgi, tie atklās neveselīgu uzturu, mazkustīgu dzīvesveidu un pārmērīgu atkarību no tehnoloģijām.