"Manai imūnsistēmai bija ļoti grūti cīnīties pat ar vienkāršām iesnām." Personīgs stāsts par bērnību pēc Černobiļas katastrofas

Černobiļa

FOTO: Reuters/ScanPix

ASV dzīvojošajai psiholoģei Janīnai Skārletai Černobiļas katastrofas dienā bija nepilni trīs gadi un viņa dzīvoja Vinnicā, kas ir aptuveni 300 kilometru attālumā no Pripjatas. "Pirmajās pāris nedēļās mums neteica, cik tas ir nopietni, bet gan to, ka sekas ir novērstas un viss esot labi. Tāpēc cilvēki Ukrainā turpināja iet ārā, elpot svaigu gaisu, dzert nevārītu ūdeni un ēst svaigus augļus. Bet tas viss bija saindēts," portālam "Business Insider" atklāja Janīna.

Aprīlī apritēja 33 gadi kopš Černobiļas kodolkatastrofas padomju Ukrainā. 1986. gada 26. aprīlī Černobiļas AES ceturtais reaktors pēc neveiksmīga eksperimenta eksplodēja, izmetot gaisā milzīgu radioaktīvā piesārņojuma mākoni, ko vēji iznēsāja pāri lielai daļai Eiropas. Sevišķi smagi cieta Ukraina, Baltkrievija un Krievija.

» Postošākā kodolnelaime pasaulē. 33 gadi kopš Černobiļas traģēdijas

Lai arī pagājuši vairāk nekā 30 gadi, radiācijai pakļautie cilvēki joprojām sūdzas par dažādām veselības problēmām. Saskaņā ar oficiālajiem datiem Černobiļas kodolkatastrofa tiešā veidā izraisīja tikai 30 cilvēku nāvi, taču kopējais radiācijas rezultātā mirušo skaits ir daudzkārt lielāks, lai gan vienprātības par to nav. Baltkrievijā veiktā pētījumā lēsts, ka no radiācijas izraisīta vēža miruši 115 000 cilvēki, bet Pasaules Veselības organizācijas (PVO) aprēķini liecina, ka varētu būt ap 9000 šādu gadījumu.

Pēc katastrofas tika slēgta zona 30 kilometru rādiusā ap Černobiļas AES. Skārletas ģimene dzīvoja dažu simtu kilometru attālumā, tāpēc uz viņiem nekādi aizsardzības pasākumi neattiecās. Ģimene Vinnicā palika vēl deviņus gadus pēc katastrofas.

» Černobiļa: Mazāk zināmi fakti par postošāko kodolnelaimi pasaulē

Skārleta stāsta, ka bērnībā esot ilglaicīgi slimojusi - tā vietā, lai ietu uz skolu, bieži palikusi mājās vai ārstējusies slimnīcā.

"Manai imūnsistēmai bija ļoti grūti cīnīties pat ar vienkāršām iesnām," viņa stāsta. "Dažreiz man ilgi asiņoja deguns."

Tagad Skārleta dzīvo Sandjego, Kalifornijas štatā, un strādā par klīnisko psiholoģi. Pat tur viņa joprojām cieš no migrēnas, kas saistīta ar laika apstākļiem, un apmēram reizi gadā viņai ir lēkme, kādēļ viņa nedrīkst vadīt auto. Kodolkatastrofa atstājusi arī psiholoģiskus nospiedumus, kuri ietekmēja viņas dzīves un karjeras trajektoriju.

Skārleta spēj atsaukt atmiņu "zibšņus" no 1986. gada dažus mēnešus pēc katastrofas. "Gigantiski augļi," viņa stāsta. "Āboli gandrīz melones lielumā."

"Vecāki man teica, ka tas esot bijis skaistākais pavasaris, kādu viņi piedzīvojuši, jo viss esot plaucis un ziedējis. Diemžēl daudz kas no tā bija toksisks," viņa norāda.

Bezpeļņas organizācija "American Cancer Society" norāda - nav tāda sliekšņa, zem kura šāda veida radiācija būtu pilnīgi nekaitīga cilvēka veselībai. 

Černobiļas tuvumā dzīvojušajiem bērniem izaugot ir augstāks vairogdziedzera vēža risks, savukārt seku likvidācijas darbos iesaistītajiem ir lielāks leikēmijas risks.

Pieaugušā vecumā atskatoties uz notikušo, Skārleta uzsver - viņa būtu vēlējusies, lai valdība ukraiņus būtu laicīgāk un nopietnāk brīdinājusi par sekām, ko katastrofa varētu atstāt uz veselību.

"Es pazinu pāris cilvēkus, kuri bija ļoti jauni. Viņiem strauji attīstījās vēzis, un viņi ļoti drīz nomira," stāsta Skārleta. 

90. gadu vidū Ukrainā pastiprinājās etniskā spriedze, un Skārletas ebreju ģimene nolēma emigrēt uz ASV. Ģimene pieteicās patvērumam Savienotajās Valstīs un pēc vairāk nekā gada beidzot varēja pārcelties uz Ņujorku. Skārleta, viņas vecākais brālis un vecāki 1995. gadā sāka dzīvot Bruklinas rajonā, kur bija daudz krievvalodīgo.

Meitenei tolaik bija 12 gadi. Uzsākt mācības amerikāņu skolā nebija viegli. Pusaudzes gados viņa skatījās seriālu "Family Matters" ar subtitriem. "Man klēpī bija milzīga vārdnīca, un es centos milzu ātrumā pārtulkot to, ko lasīju un dzirdēju televīzijā," stāsta Skārleta.

Bet pat pēc valodas iemācīšanās viņa joprojām skolā jutās kā atstumtā. Viņai palīdzēja supervaroņu filmu sērijas "X-Men" iepazīšana. "Es sapratu, ka būt mutantam savā ziņā ir kas ļoti īpašs," stāsta Skārleta.

"Dažreiz slikta pagātnes pieredze mums dod superspējas. Dažkārt sāpīgie stāsti dod vairāk spēka, nekā mēs jebkad būtu domājuši."

Mīlestība pret supervaroņu stāstiem viņai palīdz arī darba gaitās. Strādājot ar pacientiem, kur cieš no depresijas, trauksmes un posttraumatiskā stresa sindroma, viņa jautā - ar kuru supervaroni tu identificējies? "Piemēram, sāpīgu zaudējumu piedzīvojis cilvēks varētu parunāties ar Betmenu," savu metodi skaidro psiholoģe. "Betmens mudinātu šo cilvēku mācīties no sāpīgās pieredzes un kļūt par sava dzīvesceļa supervaroni, palīdzot citiem traumu pārcietušiem cilvēkiem vai satiekoties ar citiem."

Foto: Černobiļa - 30 gadi pēc kodolkatastrofas

Foto: Dzīvnieki, kas mīt Černobiļā

Uz augšu