/nginx/o/2019/04/11/11943295t1he7ba.jpg)
Pašmāju mūziķis, autoru un izpildītāju konkursa "Supernova 2019" žūrijas loceklis Ralfs Eilands sociālajos tīklos publiskoja pārdomas par kādu sasāpējušu tematu, atklājot, ar kādu nepatīkamu situāciju viņam nācies saskarties.
Ralfs Eilands publisko emocionālas pārdomas par homofobiju Latvijā: Kāpēc esam tik zemu nonākuši? (76)
Brīvdienās viņš saviem faniem publiskoja foto, kurā pozē ar praida karogu.
"Gāju uz Stīvija Vondera koncertu, pa ceļam nejauši nonācu Londonas Praidā. Jaudīgs pasākums. Negribu iedomāties pasauli, kurā kādam būtu aizliegts mīlēt," rakstīja Eilands.
Kā izrādās, šāds kadrs viņa sekotājiem licis pamatīgi saniknoties. Negatīvā cilvēku reakcija mūziķim lika dalīties atklātās pārdomās par konkrēto tematu.
"Vakardien Londonā, ejot pa ielu, paķēru no avīžu stenda bezmaksas laikrakstu. Tur pirmās lapas ziņa, ka Londonā notiek Praids. Padomāju, ka jāaiziet paskatīties, vēl jo vairāk, jo mani vecāki stāstīja, ka ir bijuši Anglijā uz Jaunā Gada gājienu, kā arī kaut kādu afro amerikāņu kultūras gājienu, un tie parasti esot visai krāšņi pasākumi. Aizgāju, apskatīju, patika! Tad es ieliku soc tīklos ziņu, ka, lai arī mans mērķis Londonā bija Stīvijs Vonders, nejauši nonācu Praidā, to es apskatīju, tas man patika un vispār cilvēkiem vajag vienam otru mīlēt. Parasta, nevainīga ziņa, vai ne? Patiesība izrādījās pavisam citādāka... Liels bija mans pārsteigums, kad pēc diviem fenomenāliem koncertiem es atvēru savus interneta profilus un palasīju ziņas, ko man cilvēki raksta... Zeme atveries! Es tagad esmu “pedar****, kaku stūmējs, garīgi slims izvirtulis, daunis” un vēl manā virzienā tika vērsti citi spārnoti izteicieni, kurus, manuprāt, inteliģenti, sevi realizējuši un kritiski domājoši cilvēki debatēs neizmanto.
Es pilnīgi nebrīnos, kādēļ mani draugi, kolēģi, paziņas, kuri ir homoseksuāli, negrib “izlīst no skapja”. Tas tak ir vājprāts, kas viņiem būtu jāpārdzīvo katru dienu ejot pa ielu, saņemot pretīgas, zemiskas vēstules un komentārus internetā. Vai pēc šīs pazemojumu jūras es plānoju apstāties un aizvērt savu muti turpmāk, kad būs kāds temats, kas, manuprāt, ir jāpaceļ? Nē, paldies par stimulu man runāt vēl skaļāk.
Es aizstāvēšu visus, kurus Latvijā kāds netaisnīgi apbižo. Aizstāvēju nodokļu maksātājus (un citus), uzrakstot ar domubiedriem vēstuli Kultūras Ministrijai par AB Dambi, aizstāvēšu tagad arī seksuāli citādāk orientētos. Man krīt uz nerviem, ka, tad kad es satiekos ar saviem geju čomiem, es ar savu draudzeni varu iet pa ielu sadevies rokās, bet viņi nevar, jo zina visu šito zampu, kura nāks viņiem pāri pat no nejaušiem garāmgājējiem.
Respektīvi – es savu mīlestību afišēt varu, bet viņi to darīt nedrīkst. Viens kungs no šī konkrētā pāra pat man nekad dzīvē nebija pateicis, ka ir gejs. Es to uzzināju tikai pēc vairāku gadu draudzības, kad man kāds cits to pačukstēja ausī. Viņš vispār man neuzbāzās ar saviem guļamistabas piedzīvojumiem, ko nevarētu teikt par maniem hetero paziņām brīdī, kad mēs esam bārā vai pirtī. Tādās kompānijās vienmēr parādīsies kāds, kurš dižojās, kā pirms nedēļas “krāmēja kādu beibi” pēc trakas nakts Vecrīgā. Man ir ļoti žēl, ka mēs esam raduši aprunāt to, kas mums ir svešs vai nesaprotams.
Ļoti labi atceros skolas laikus, kad manā klasē atnāca viens jauns puisis, kurš momentā tika izsmiets klases čaļu lokā, jo tēmas par kurām viņš runāja nebija pupi un pirdieni, bet gan teātris un izstādes. Gluži tik vienkārši. Klases čaļi tanī brīdī vienkārši nevarēja aizstiepties līdz viņa intelektam, tādēļ automātiski viņš bija jāapliek.
Cits gadījums Vecrīgā – satiku britu melnādaino čali ar kuru ātri sapazināmies un sākām uz ielas repot savas iecienītākās dziesmas. Es, protams, izlaidu visus “n” vārdiņus, uz ko mans jaunais draugs reaģēja ar: “Beidz, es tak zinu, ka Tu neesi rasists, Tu to neteiktu, lai mani aizvainotu. Ja reiz "Ice Cube" tā to tekstu sarakstīja, tad tā arī skaiti!” Pirms es vēl spēju atbildēt, pie manis pienāca 2 džeki (apmēram 22 gadus jauni) un teica: “Ei, dziedātāj! Ko Tu tusē ar to pērtiķi?” Mans jaunais draugs saprata par ko ir saruna un saskāba. Lai arī es viņam skaidroju, ka visi latvieši nav rasisti, vakars viņam bija sačakarēts. Džeki vienkārši nobijās no nepazīstamā. Šis mirklis manā dzīvē ir zīmīgs, jo parāda 2 pasaules – kāds melnādainais ir gatavs man panākt pretī, ļaujot lietot baltādainajiem aizliegtu vārdu, bet tanī pat brīdī 2 citi cilvēki, 5 metru attālumā no mums, ir gatavi viņu apsaukt vēl zemiskākos vārdos.
Kāpēc mēs kā sabiedrība esam tik zemu nonākuši? Es ļoti negribu ticēt, ka tādi ir visi, tāpēc ķeros pie Stīvija un Laionela koncertiem. Laionels Ričijs vakardien sludināja mīlestību, saticību un draudzību. Viņš teica, ka mums ir vienam otru jāmīl, neatkarīgi no tā cik atšķirīgi mēs esam, jo tikai mīlestība spēs uzvarēt naidu. Tad viņš teica, ka nodziedās dziesmu, kura, viņuprāt, šobrīd pasaulei ir vajadzīga vairāk kā jebkad, un sāka skanēt “We Are The World”. Stīvijs Vonders sludināja visu to pašu un tad ar britiem vienojās kopīgā Džona Lenona “Imagine” izpildījumā. Stīvijs Vonders koncerta beigās teica vienu jauku veidu, kā cīnīties ar dažādām netaisnībām: “Tie, kuri zina, kas jādara – dariet!”
Tad es vēlētos aicināt māksliniekus, savus kolēģus – ja reiz mēs vēsturiski skaitāmies pie sabiedrības “inteliģences” daļas, tad varbūt nebūsim cēzara salāti, kurus var pagatavot visām gaumēm, bet nekas vairāk par “cilvēks paēdis” ar to nav pateikts? Es aicinu savus kolēģus turpmāk nekautrēties publiski izteikties par sev sāpošām lietām, jo tās idejas, kuras mēs runājam aizkulisēs ir labas, dažiem tik pietrūkst drosmes to pateikt publiskā telpā. Vakar pēc mana Praida ieraksta, man atrakstīja draugs, ka es esmu drosmīgs. Es viņam teicu, ka viņa pasaulē tā ir drosme, manā pasaulē ikdiena. Pamēģiniet 3 reizes izteikt skaļi savas sajūtas, domas par kādu vārīgu tematu, neraizējoties, ko par to teiks apkārtējie, un ceturtā reize nāks jau pati no sevis un pavisam nepiespiesti...
Ja mums nepatīk sabiedrība, kurā dzīvojam, tad tai jāpalīdz pilnveidoties un augt. Nebūs tā, ka vienu dienu nolaidīsies vīriņš no Mēness ar brīnumpulveri, kurš visiem liks mīlēt un draudzēties. Nē, tas tā nenotiek, tas ir jādara mums visiem ikdienā un tikai varbūt mūsu nākamā paaudze jau būs maķenīt skaistāka par mums. Stīvijs Vonders vakar nepārtraukti teica, ka visus mīl, tad nu es ar saku, ka visus mīlu, neatkarīgi no tā, kāds ir Jūsu viedoklis. Nedusmojaties, ja centīšos tik ar laiku izdzīt no Jums, piemēram, homofobiju, man vienkārši aiz tās mīlestības sāp, ka Jums dzīvē kaut kas tā sāp, ka esat gatavi tās savas sāpes izgāzt uz citiem cilvēkiem. Priekā! Dzīve ir skaista!
P.S. Vakar, kad aizsūtīju šo video savam draugam, viņš atbildēja “Publika...” Tieši tā! Publika jeb sabiedrība! Ja nebūtu tajos platuma grādos jaudīga sabiedrība, tad tāds Stīvijs Vonders pie apvāršņa nemaz neparādītos un sapūtu kaut kur stūrī nevienam nevajadzīgs. Man, protams, negribās sliktu kaut ko teikt par mūsu sabiedrību, bet es nespēju iedomāties, ka šodien ir izpārdots Stīvija Vondera koncerts Mežaparka lielajā estrādē, pa dienu ir noticis Praids, Stīvijs vakarā pasaka, ka jāmīl visiem visi un tad publika ar viņu dzied kopā “Imagine”... Es ceru, ka es kļūdos vai arī mēs ar straujiem soļiem tam līmenim tuvojamies," rezumēja Eilands.