Kāpēc mājdzīvniekus ir vēlams sterilizēt un kastrēt

FOTO: Pixabay

Gandrīz ikviens cilvēks, kuram ir mājdzīvnieks, ir saskāries ar jautājumu par sava mīluļa kastrāciju. Tiesa, bieži vien sabiedrībā ir izveidojušies daudzi mīti un neskaidrības par šo tematu, tādēļ "PetCity" klīnikas veterinārārsts Aigars Briņķis "Apollo" paskaidroja, ko tad īsti šīs procedūras nozīmē un kam tās ir nepieciešamas. 

Kas jāņem vērā? 

Kastrēšana un sterilizācija nozīmē to, ka tiek novērsta dzīvnieku tālāka pavairošana. Kastrēti (sēklinieku amputācija) tiek vīriešu kārtas pārstāvji – kaķi un suņi, bet sterilizēti (ovariohisteroektomija) tiek sieviešu kārtas dzīvnieki – kaķenes un kucītes. Taču termins "sterilizācija" ir attiecināms arī uz vīriešu kārtas dzīvniekiem, jo tas apzīmē to, ka dzīvnieks orgānu amputācijas dēļ vairs nespēj radīt pēcnācējus.

Kā norāda eksperts, kastrēt ieteicams tos dzīvniekus, kurus saimnieki nevēlas pavairot, bezšķirnes dzīvniekus, mīluļus, kas tiek paņemti no patversmes, kā arī tos, kuri netiek pieskatīti pietiekami daudz, piemēram, tiem tiek ļauts brīvi skraidīt lauku teritorijās.

Suņiem vidēji ir divas meklēšanās gadā, un katrā meklēšanās reizē var piedzimt vidēji četri kucēni, savukārt no vienas kaķenes gadā var piedzimt pat 80 kaķēni, līdz ar to, lai nerastos šādas neparedzētas situācijas, ieteicams mājdzīvniekus sterilizēt vai kastrēt.

Tāpat kastrācija un sterilizācija samazina dzīvnieku vēlmi skriet prom no mājām, kas ir bieži novērojama uzvedība meklēšanās laikā, kad hormoni ņem virsroku un dzīvniekam būtiskākais ir atrast pretējo dzimumu. Šādi klaiņojot, dzīvnieki apdraud gan sevi, riskējot pakļūt zem automašīnas vai tiekot sakosti, gan citus, hormonu iespaidā esot agresīvi vai radot pēcnācējus ielas dzīvniekiem. Šajā situācijā var palīdzēt kastrācija, jo tā samazina vēlmi iet prom no mājām un neklausīt saimnieku.

Bieži saimnieki, kuru kaķi dzīvo mājās un ārpus telpām neiziet, uzskata, ka viņu mīluļi var palikt arī nekastrēti. Tomēr, kā norāda veterinārārsts, sterilizēt ieteicams arī mājās dzīvojošos kaķus, jo šiem dzīvniekiem ir ļoti izteikti instinkti iezīmēt savu teritoriju. Tieši nekastrētie kaķi, sajūtot apkārtnē citu dzīvnieku, var piekopt  norādīto niķi. Turklāt, ja kaķis netiek laicīgi kastrēts vai sterilizēts un jau ir sācis iezīmēt savu teritoriju, viņu no šīs uzvedības atradināt ir īpaši grūti. Līdz ar to Briņķis iesaka kaķiem sterilizāciju veikt vēl pirms pirmās meklēšanās, nevis atļaut mīlulim pilnībā nobriest.

Tomēr ir svarīgi ņemt vērā, ka sterilizācija nav piemērota pilnīgi visiem mājdzīvniekiem. To nebūtu ieteicams veikt dzīvniekiem, kuri ir slimi, kuriem ir sirds un elpceļu slimības, kā arī dzīvniekiem, kuriem ir nosliece uz aptaukošanos. Parasti pēc minētās procedūras aptaukošanās ir vēl izteiktāka, taču šajos gadījumos saimniekam pašam ir rūpīgi jāpadomā, ar ko dzīvnieks tiek barots.

„Neviens kaķis vai suns pie tukšas bļodas resns nav palicis, tāpēc ir būtiski sekot līdzi barošanas paradumiem. Ja saimnieks dod dzīvniekam ēst visu laiku, tad dzīvnieki, kuriem nav sāta sajūtas, var arī aptaukoties. Taču ir gadījumi, kuros dzīvniekam aptaukošanos veicina dažādas slimības vai vielmaiņas problēmas, tādēļ tajos ir rūpīgi jāapdomā, vai sterilizēšana būs labākais risinājums,” norāda speciālists.

Kaķus ieteicams kastrēt aptuveni sešu mēnešu vecumā, savukārt suņa kastrēšana atkarīga no šķirnes. Mazo šķirņu suņi nobriest agrāk, lielo šķirņu suņi – vēlāk, tādēļ vecums var variēt no sešiem mēnešiem līdz vienam gadam. Taču visi gadījumi ir individuāli jāpārrunā ar veterinārārstu, kurš novērtēs mājdzīvnieka veselības stāvokli un, vispareizākajā gadījumā, paņems arī asins analīzes.

Kā norāda eksperts, nokavēt kastrāciju nav iespējams, taču pētījumi liecina - ja dzīvnieks tiek kastrēts līdz pirmajai meklēšanās reizei, risks saslimt ar piena dziedzeru audzējiem tiek samazināts līdz minimumam, savukārt, ja tiek sterilizēts pēc pirmās meklēšanās vai ar katru gadu vēlāk, tad šis risks arvien palielinās.

„Es iesaku dzīvnieku sterilizēt pirms pirmās meklēšanās. Protams, ja tas ir nokavēts, nav par vēlu, taču kaut ko gaidīt un vilkt garumā noteikti nevajadzētu,” skaidro speciālists.

Plusi un mīnusi

Kā katrai procedūrai, arī mājdzīvnieku sterilizācijai ir savi plusi un mīnusi. Veterinārārsts skaidro, ka ir bijuši gadījumi, kad dzīvnieks pēc kastrācijas vai sterilizācijas izjūt sāpes, tāpēc kļūst agresīvs pret cilvēkiem, taču lielākajā daļā gadījumu, ja brūce tiek apkopta pareizi, notiek tieši pretējais – mājdzīvnieki pēc sterilizēšanas paliek mierīgāki, neskrien prom no mājām un viņiem samazinās iespēja saslimt ar prostatas audzēju (suņiem) un piena dziedzeru iekaisumiem (kaķenēm un kucītēm).

Turklāt gan kaķiem, gan suņiem, ja netiek veikta sterilizācija, rodas daudz lielāks risks saslimt ar slimībām, kas saistītas ar dzimumorgāniem.

Tomēr ir arī pētījumi, kas liecina, ka agra kastrācija vai sterilizācija var veicināt displāzijas veidošanos, kā arī rada novirzi uz aptaukošanos. Taču speciālists norāda, ka tajos gadījumos vainīgi ir paši saimnieki, jo pēc procedūras viņiem ir rūpīgi jāseko līdzi mājdzīvnieka ēdināšanas paradumiem.

Rūpes pēc procedūras

Visbiežākā komplikācija pēc sterilizācijas un kastrācijas ir tieši svara pieaugums, tāpēc saimniekiem ir daudz rūpīgāk jāseko līdzi sava mīluļa ēdināšanai. Atkarībā no tā, vai mājdzīvnieks tiek barots ar mājas ēdienu vai speciālo barību, ir jāskatās, par cik procentiem barības devu ir nepieciešams samazināt. Vislabākās ir tās barības, kas ir speciāli paredzētas dzīvniekiem pēc kastrācijas, jo satur mazāk kaloriju un neļauj dzīvniekam strauji uzbaroties.

Pašlaik veterinārajā medicīnā tiek izmantotas arī laparoskopiskās metodes, ar kuru palīdzību dzīvnieks tiek sterilizēts, iegriežot mazus caurumiņus, bez lielām brūcēm. Šajos gadījumos miera periods ir daudz īsāks un brūces dzīst ātrāk nekā tad, ja sunim tiek pārgriezti vēdera muskuļi.

Ja dzīvnieks tiek sterilizēts pēc klasiskās metodes, saudzīgais režīms jāievēro apmēram 10 dienas, savukārt, ja laparoskopiski, – divas vai trīs dienas. Tomēr abos gadījumos jāseko līdzi, lai mīlulis brūci nelaizītu, neaiztiktu, kā arī jāvēro, lai tā neiekaist, jo dzīvnieku organismu spēja pretoties baktērijām ir dažāda, līdz ar to jebkāds kairinājums brūcei ir drauds radīt iekaisumu.

Parasti dažas dienas pēc operācijas tiek dotas arī pretsāpju un pretiekaisuma zāles, lai mazinātu mājdzīvnieka diskomfortu. Tāpat dzīvniekam var vilkt speciālus priekšautus, kas neļauj laizīt brūci.

Medikamentozā kastrācija

Pašlaik ir iespējams veikt arī ķīmisko jeb medikamentozo kastrāciju. Šajā gadījumā zem ādas tiek ievadīta hormonu kapsula, kas samazina testosterona līmeni asinīs. Taču medikamentozā kastrācija nav uz visu mūžu – tās efektivitāte mazākām šķirnēm darbojas līdz diviem gadiem, lielākām šķirnēm pusgadu līdz gadu.

Vēl viens svarīgs faktors ir tas, ka hormonālā kastrācija Latvijā ir gandrīz tikpat dārga, kā operatīvā iejaukšanās, kas ir uz visu mūžu.

Šis kastrācijas veids ir piemērots tiem mājdzīvniekiem, kuriem ir labdabīgā (prostatas) hiperplāzija, problēmas ar sirdi un elpošanas sistēmu, vai dzīvnieku nav vēlams pakļaut narkozei. Taču, ja saimnieks ir pārliecināts, ka savu mīluli nekad nevēlas pārot un ar tā veselību viss ir kārtībā, tad veterinārārsts iesaka veikt operatīvo sterilizāciju vai kastrāciju.

Raksts tapis sadarbībā ar "PetCity".

Uz augšu