Vai cilvēces intelektuālā potenciāla augstākais punkts jau ir garām?

FOTO: Pixabay

Pirmie testi intelektuālās attīstības koeficienta jeb IQ noteikšanai tika izgudroti 20. gadsimta sākumā. Pēdejo 100 gadu laikā vidējie IQ rādītāji ir pakāpeniski paaugstinājušies, tomēr ir novērojamas pazīmes, ka cilvēces intelekta augstāko punktu esam jau sasnieguši un šobrīd piedzīvojam lēnu lejupslīdi, vēsta raidorganizācija BBC.

Gadu desmitiem ejot, cilvēki uzrāda arvien augstākus rezultātus inteliģences testos. Vērojams tā dēvētais "Flinna efekts" - ja testa izveidošanas laikā par vidēju rādītāju tika pieņemti 100 punkti, tad ilgākā laika posmā patiesais vidējais rādītājs būs kļuvis ievērojami augstāks par 100.

Piemēram, 2009.gada pētījumā tika aprēķināts, ka laikā no 1942. līdz 2008. gadam Lielbritānijā bērnu vidējais IQ rādītājs paaugstinājies par 14 punktiem.

Taču jaunākie pētījumi liecina, ka šī tendence palēninās vai varbūt pat sākusi darboties pretējā virzienā. Vai esam sasnieguši intelekta zelta laikmetu? Ja tā, tad kāda būs cilvēces nākotne?

Atskats vēsturē

Cilvēku priekštečiem australopitekiem, kas pārvietojās uz divām kājām, smadzeņu apjoms bija apmēram 400 kubikcentimetri - tikai trešā daļa no mūsdienu cilvēka smadzeņu lieluma. 

Mūsdienu cilvēka smadzenes patērē apmēram 20% no visas ķermeņa enerģijas - tātad evolūcijas gaitā tās sniedza vērā ņemamas priekšrocības, kas atsvēra lielāku kaloriju patēriņu.

Viena no teorijām - cilvēku smadzenes attīstījās tāpēc, lai varētu dzīvot grupā. Sākot ar australopitekiem, cilvēka priekšteči dzīvoja arvien lielākās un lielākās grupās. Šādam dzīvesveidam ir vairāki ieguvumi: aizsardzība pret plēsējiem, lielāki kopējie resursi, spēja ātrāk pielāgoties mainīgai videi un palīdzība bērnu audzināšanā.

Taču dzīvošana kopā ar citiem cilvēkiem mēdz būt sarežģīta. Jāpatur prātā katra cilvēka personības īpatnības un vai viņiem var uzticēties. Dodoties medībās, jāprot sadalīt uzdevumus un saskaņot darbības. Mūsu senčiem sociālās prasmes bija dzīvības vai nāves jautājums.

Sadarbība grupas ietvaros kalpoja arī ilgtermiņa mērķiem - tā bija iespēja apmainīties idejām un papildināt vienam otra izgudrojumus. Tas noveda pie dažādām inovācijām, piemēram, jauniem darbarīkiem. Cilvēkam bija jāspēj vērot un mācīties no citiem, lai varētu nākt klajā ar noderīgām idejām.

Pirms apmēram 400 000 gadu Heidelbergas cilvēka smadzeņu apjoms sasniedza 1200 kubikcentimetrus, kas ir tikai par 100 kubikcentimetriem mazāk nekā mūsdienu cilvēkam.

Kad mūsu priekšteči pirms 70 000 gadiem pameta Āfriku, viņi bija gana inteliģenti, lai varētu piemēroties dzīvei gandrīz jebkurā pasaules nostūrī. Alu zīmējumi liecina, ka seno cilvēku prātus nodarbināja kosmoloģiski jautājumi, piemēram, par pašu izcelšanos.

Mūsdienu intelekts

Tomēr pēdējos gadu desmitos novērotie IQ rādītāju lēcieni nav izskaidrojami ar ģenētisko evolūciju, kas notiek ievērojami ilgākā laika posmā.

Intelektuālā potenciāla mērīšana ar intelekta koeficienta jeb IQ palīdzību tika izgudrota pirms nedaudz vairāk kā 100 gadiem. Lai arī IQ testi nereti tiek kritizēti, tomēr daudzos pētījumos pierādījies, ka IQ testu rezultāti ļauj prognozēt, piemēram, akadēmiskos panākumus vai to, cik ātri potenciālais darbinieks apgūs jaunos pienākumus darba vietā.

IQ tests noteikti nespēj pareģot, cik veiksmīga izvērtīsies cilvēka dzīve, taču tā rezultāti sniedz priekšstatu par cilvēka spēju iemācīties un apstrādāt sarežģītu informāciju.

IQ mērīšana aizsākās 20. gadsimta sākumā, taču psiholoģijas nozare tikai nesen sāka pievērst pastiprinātu uzmanību izmaiņām rādītājos vairāku gadu desmitu griezumā. IQ testu rezultāti ir standartizēti - punktu skaitīšana veidota tā, lai vidējais rādītājs sabiedrībā būtu apmēram 100. 

Pētnieks Džeimss Flinns, kuram par godu nosaukts "Flinna efekts", pētīja IQ testu mērījumu pamatdatus. Viņš atklāja stabilu, pakāpenisku pieaugumu, kas atbilst apmēram trim punktiem desmit gadu laikā. Dažās valstīs simt gadu laikā vidējais IQ pieaudzis par 30 punktiem.

Lai arī debates par "Flinna efekta" cēloņiem joprojām turpinās, to visdrīzāk izraisa vairāki vides faktori, nevis ģenētiski apsvērumi. To varētu salīdzināt ar izmaiņām cilvēku augumā. Mūsdienu cilvēki ir par apmēram 11 centimetriem garāki nekā 19. gadsimtā, taču mainījusies nevis mūsu ģenētika, bet gan vispārējais veselības stāvoklis - efektīvāka medicīna, labāks uzturs un tamlīdzīgi.

Izskanējusi versija, ka IQ pieaugums korelē ar svina daudzuma ierobežošanu degvielā, kas pagātnē, iespējams, aizkavējis intelektuālo attīstību. Taču tas noteikti nav vienīgais apstāklis. Mūsdienās bērniem jau no ļoti agra vecuma apzināti māca abstrakto domāšanu (tā jāliek lietā, izmantojot tehnoloģijas) un argumentācijas prasmes. 

Augstākais punkts jau sasniegts

Tomēr augšupejošā tendence neturpinās mūžīgi. Iespējams, ka cilvēces intelekta augstāko punktu jau esam sasnieguši un tagad dodamies pretējā virzienā.

Tādās valstīs kā Somija, Norvēģija un Dānija pagrieziena punkts bija 90. gadu vidū, bet pēc tam vidējais sniegums IQ testos kritās par apmēram 0,2 punktiem gadā.

Kas tam varētu būt par iemeslu? Iespējams, ka izglītības sistēma vairs tik lielā mērā neattīsta IQ testos pārbaudītās prasmes. Piemēram, dažos IQ testos ir rēķināšanas uzdevumi, taču tehnoloģiju laikmetā skolēniem vienmēr pieejams ir kalkulators telefonā.

Bet vai mūsdienu intelektuālais zelta laikmets ir nesis cerētos rezultātus? - tā akadēmiskā žurnāla "Journal of Intelligence" speciālizdevumā jautā Kornela Universitātes psihologs Roberts Sternbergs.

Cilvēki ir iemācījušies apieties ar sarežģītām (bieži vien - izklaidējošām) tehnoloģijām, bet joprojām nav atrisinātas tādas svarīgākās mūsdienu problēmas kā augoša ekonomiskā nevienlīdzība, nabadzība, klimata pārmaiņas, piesārņojums, vardarbība un opioīdu krīze, uzskaita Sternbergs.

Iespējams, ka Sternbergs ir pārmēru pesimistisks. Mūsdienu medicīna ļoti ievērojami samazinājusi, piemēram, jaundzimušo nāves gadījumu skaitu. Un, lai arī daudzviet pasaulē valda ārkārtīga nabadzība, globālā līmenī tā ir mazinājusies. 

Pats Flinns pieļauj, ka "Flinna efekts" visdrīzāk atspoguļo kādu konkrētu kognitīvo prasmju uzlabošanos ilgākā laika posmā. Līdzīgi kā dažādi vingrinājumi trenē konkrētus muskuļus, nevairojot vispārējo ķermeņa veselīgumu, IQ testi mēra konkrētus abstraktās domāšanas paveidus, bet ne pilnīgi visus intelektuālās attīstības aspektus.

Iespējams, ka mūsdienās aktuālākas kļuvušas citas prasmes, uz kurām pirms vairāk nekā simt gadiem iedibinātajos IQ testos likts mazāks uzsvars. 

Uz augšu