"Paldies dievam, ka mēs palikām dzīvi." Stāsts par divu draugu laivošanu, kas pārtapa cīņā par izdzīvošanu (5)

Jānis stāsta, ka ar draugu nolēmuši ar jūras kajakiem peldēt pa jūru. Vīrietis piebilst, ka no vienas puses ar šo stāstu labprāt nedalītos, lai brīdinātu citus par šādu braucienu iespējamām sekām.

Vīrieši bija nolēmuši savu maršrutu uzsākt Buļļupē pie Mīlestības saliņas Bolderājā, tālāk dodoties uz Lielupi, bet pēc tam jau uz jūru. Autors atzīmē - vienīgais, kam bija gatavi, ka varētu būt interesanti un skaisti. Taču viņi pilnībā nav bijuši gatavi jūrai ar lūztošiem viļņiem divu metru augstumā. 

Ceļa sākums bijis salīdzinoši mierīgs. Kādā vietā par vienu no laivām līdis bebrs, bet citā viņi iztraucējuši gārni, tomēr abās reizēs laivotājiem izdevies gana ātri tikt prom. Nonākuši Lielupē, vīrieši bijuši nedaudz pārsteigti par spēcīgo vēju un viļņiem, tomēr devušies tālāk.

Pie jūras viņi nonākuši jau pēc saulrieta. Vīrieši uzlikuši pieres lukturus, un, neskatoties uz to, ka jūrā viļņi bija lielāki nekā vēlme kādam kaut ko pierādīt, viņi tomēr devušies tālāk.

"Un te sākās kapiņš," raksta Jānis.

"Vispār došanās jūrā bija stulbs lēmums, jo Mēs nemācējām ne uztiasīt "Eskimo roll" (sagriezties ar laivu atpakaļ pēc tā, kad esi apvēlies augšpēdus), ne mums bija kāda glābšanas tehnika, ne iepriekšējs treniņš ar airu laivu jūrā."

Uzsākot ceļu jūrā, viļņi esot nākuši no visām pusēm. Bīstamākie - no sāniem un lūztošie. Lai nonāktu drošākos ūdeņos, vīrieši devušies aizvien tālāk un tālāk jūrā, plānojot nonākt līdz Daugavas iztecei. Dziļumā ir mazāk sēkļu un viļņus ir vieglāk pārvarēt.

"Bet, nu, saprotiet paši, mēs sēžam faktiski uz ūdens un tad nāk 3 līdz 4 viļņi pēc kārtas, kuri ir no viena līdz divu metru augstumā. Ja gribat gūt ieskatu kā tas ir, apsēdieties mājās uz grīdas un paskatieties uz vietu, kur siena savienojas ar griestiem. Latvijā standarta griestu augstums ir 2,50 metri. Ja starp mums abiem bija lielie viļņi, mēs viens otru neredzējām," klāsta Jānis.

Ieraksta autoru sācis mākt neliels uztraukums. Viņa draugs kādā brīdī sācis bļaut, ka jāgriež pa labi, bet Jānis nav varējis saprast, kāpēc viņam tas neizdodas. Izrādījies, ka laivai neiet stūre. Tobrīd viņi atradās divus kilometrus no krasta, bijusi pilnīga tumsa un sācis aust mēness.

"Neilgi pēc tā mani sašūpo viļņi un kreisās kājas lielo muskuli sarauj krampī. Tas viss ir pēc noairētiem 20km, 3km no krasta un tumsā. Neko, atslābināties nevar," notikumus apraksta Jānis.

Vīrieši turpina attālināties no krasta, toties tuvojas jūras vārtiem pie Daugavas. Viņi sapratuši, ka atrodas tur, kur jūra satiekas ar Daugavu, un dziļāk iet nevar. Tādēļ tika uzņemts kurss molu virzienā. Viļņi nākuši no aizmugures, airēt bijis vieglāk un stabilāk.

"Un kā bijis nebijis nāk lielie viļņi no aizmugures, tad nāk no sāna un sagriež manu laivu paralēli vilnim un lūztošais vilnis pabeidz savu darbiņu - apgriež manu laivu," Jānis raksta, kā nonācis ūdenī.

"Esmu ūdenī, ar galvu uz leju un cenšos izgriezties atpakaļ, bet nesanāk, neesmu šim trenējies. Līdz nolemju noraut hermētisko bruncīti un katapultēties no laivas. Jūtu, ka nav silti un esmu sarijies ūdeni, un man ir stress."

Par laimi Jānim izdevās saglabāt vēsu prātu: "Nomierinos, saņemu sevi rokās, paķeru laivu pie roktura un cenšos tikt virsū, lai atgūtu spēkus, bet neveiksmīgi." Vīriešiem arī nav bijis, ar ko no laivas varētu izsmelt ūdeni. Jānis tomēr kaut kā mēģinājis nepazaudēt savu kajaku.

"Pieķeros pie Arvila laivas un turu savējo. Šis bija pārāk bīstami, jo mana laiva ar viļņiem turpināja mesties man virsū. Kā tāds Makgaivers izvilku no šortiem siksnu un sasēju abas kopā," viņš klāsta. "Arvilam ir 2 uzdevumi - noturēties pašam un vilkt laivu. Mans - palikt dzīvam."

Sasiet laivas neesot bijusi laba ideja, bet tās atbrīvot neizdevās. Pēc brīža noticis brīnums - sakabe pārplīsusi. Jānis no laivas paķēris bunduli ar mašīnas atslēgām un ļāvis tai peldēt prom. Vīrieši varēja airēties tālāk.

"Es turos pie laivas, turu bunduli un kapāju ar kājām. Arvils mani uzmundrina liekot domāt par savām meitenēm mājās, kamēr es pēc lielajiem viļņiem atsaucos, ka esmu vēl tepat," biedējošo situāciju atceras Jānis.

Viņš arī neaizmirst, ka jāseko, vai ķermenis pārāk neatdziest: "Saprotu, ka jāčeko pulss, paldies Garminam par šo. Cenšos turēt pulsu augšā izmantoju dažādas elpošanas tehnikas un kustinot visu, kas mani ir virs ūdens, sākot ar žokli, lūpām, mēli, beidzot ar pirkstiem."

Kādā brīdī vīrieši sapratuši, ka ir garām jūras vārtu bākām, un krasts ir vairs tikai kilometra attālumā. Netālu no mola Jānis samānas, ka tas ir tikai 600 metru garš, lai neuztrauktu draugu. 

Kādā brīdī Arvils iesaucies: "Es redzu zemi, es redzu zemi!"

Tuvojoties Bolderājas krasta stiprinājumiem, viņi pamanījuši, ka viļņi tur met pamatīgas šļakatas, tādēļ tur tuvoties ir bīstami. Jānis to apvidu pazinis, tāpēc griezušies pa labi. Zem kājām viņš sajutis zvejas tīklu, un vīrieši visiem spēkiem centušies tikt krastā.

"Cīnāmies, līdz esam reāli tuvu un manas kājas skar zemi ar pirkstu galiem. Kas tā bija par laimi, kas tās bija par emocijām. Stūmu laivu krastā cik strauji vien varēju līdz abi bijām ārā. Apskāvāmies un es kautko nesakarīgu murminot gāju uz kāpu zonu prom no vēja," Jānis raksta par laimīgajām beigām. "Abi bijām krastā, viena laiva ar mums, otra sazin viņ' kur. Jūrā."

Arvila telefons vēl darbojies, un vīrieši izsaukuši neatliekamo palīdzību.

"Ātrie ieradās tiešām ātri. Paldies Dievam, ka mēs palikām dzīvi. Mani savāca ar hipotermiju. Bija jau 3 naktī. Jūras ūdenī biju pavadījis divas stundas un nopeldējis četrus kilometrus," vīrietis raksta, kā viss noslēdzies.

Viens no mediķiem iedevis savu telefonu, lai Jānis var piezvanīt tuviniekiem, ka ir sveiks un vesels.

"Paldies visam medicīnas personālam un tiem, kuri maigā valodā mēģināja mani atrunāt no šī maršruta. Šis viss varēja beigties arī citādāk, jo matemātika nebija mums par labu.  Mēs nebijām gatavojušies un pakļāvām nesamērīgam riskam sevi un savas ģimenes," Jānis pasakās mediķiem un aicina citus būt uzmanīgus. "Es aicinu visus veltīt laiku un izvērtēt riskus, izvērtēt savas spējas un sagatavoties kārtīgi, ja nolemjat darīt ko līdzīgu. Vēl vairāk aicinu, nedarīt ko līdzīgu."

Savu stāstu Jānis pabeidz ar pateicību draugam: "Arvil, večuk paldies. Bez Tevis nekā!"