/nginx/o/2019/08/23/12492224t1h3d22.jpg)
Odekolona pudeles, atkritumu mājiņas, matrači, spoguļi, maisi - dzelzceļa malā starp Čiekurkalna un Juglas staciju "dzīves svinētāji" ierīkojuši ciemu. Bērzu puduri ar košām lupatu instalācijām no ziņkārīgo skatieniem sargā betona žogs. Vienā pusē Čiekurkalns, otrā dzelzceļš, pa vidu - bezpajumtnieku apmetne.
Kopumā šajā pilsētas telšu pilsētiņā mitinās astoņi cilvēki, daži arī ziemā. Ir tādi, kuri šeit dzīvo piecus gadus.
Psiholoģe Dace Grieze ar bezpajumtniekiem strādā kopš 2007. gada. Palīdzēt izdodas tiem, kuri bez darba un mājvietas ir īslaicīgi. Tos, kuriem dzīves krīze jau gadiem ir permanents stāvoklis, motivēt esot grūtāk.
"Liela daļa ir vidējās un vecākās paaudzes cilvēki vecumā no 50 līdz 70 gadiem ir postpadomju produkti, kas nav spējuši adaptēties kapitālismā. Viņi ir neelastīgi, iestrēguši pagātnē, daudz runā par tiem laikiem," stāsta Grieze.
Savus klientus viņa raksturo kā cilvēkus ar pazeminātām interesēm - daudzu domas reducējas līdz līmenim "kur dabūt alkoholu un kaut ko apēst".
Degradācijas pakāpe šiem cilvēkiem ir dažāda. "Ne vienmēr bezpajumtnieks ir tas, kas smird un rakņājas pa miskastēm." Viņa saka, ka arī ubagošana ne vienmēr saistīta ar pajumtes trūkumu - reizēm tas ir dzīvesveids. Savukārt klaiņotāji, kā zināms, visās sabiedrībās ir bijuši kopš seniem laikiem.
Tikmēr Rīgas pašvaldībā lēš, ka bezpajumtnieku Rīgā kļuvis mazāk - tomēr tik un tā dzīves pabērnu skaits sasniedz vairākus tūkstošus. Kopējais bezpajumtnieku skaits precīzi nav zināms. Pirms pieciem gadiem, kad bezpajumtnieki tika mehāniski skaitīti, cipars sasniedza 3000.
Foto: Čiekurkalna bezpajumtnieku apmetne
