Saeimā tiks rosināta diskusija par iespēju Latvijā iedzīvotājiem ieviest atteikšanās iespējas no ārstēšanās īpaši smagu veselības problēmu gadījumā, 4. septembrī preses konferencē pastāstīja Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājs Andris Skride (AP).
Politiķis informēja, ka komisija rudens sesijā vēlas strādāt pie izmaiņām Pacientu tiesību likumā, ieviešot "pēdējās gribas" iespēju, proti, ļoti smagi slimi pacienti, kuriem nav cerību atveseļoties, elektroniskajā veselības sistēmā varētu norādīt, ka kritiskā brīdī, piemēram, sirdsdarbības apstāšanās brīdī, kad būtu jāveic reanimācija, viņi nevēlas saņemt šādu palīdzību.
Deputāts norādīja, ka pie šīs iniciatīvas jau strādā Veselības ministrija (VM) kopā ar Latvijas Ārstu biedrību (LĀB). Vaicāts, vai Saeimas deputāti šo pretrunīgo jautājumu atbalstīs, Skride pauda, ka viņš ir runājis ar kolēģiem koalīcijā - sākotnēji attieksme nereti esot noraidoša, bet, "izskaidrojot lietas būtību, kolēģi to atbalsta".
Skride uzsvēra, ka paralēli nepieciešams attīstīt paliatīvo aprūpi pacientiem, kuru izārstēšana vairs nav iespējama. Šajā jomā prioritāra esot sāpju un citu simptomu kontrole.
Paliatīvā aprūpe nodrošina pacientam nepieciešamās vajadzības neatkarīgi no vietas, kur viņš atrodas - gan mājās, gan slimnīcā, ar nolūku saglabāt labāko iespējamo dzīves kvalitāti, līdz iestājas nāve, liecina VM publicētā informācija.
Skride sacīja, ka paliatīvās aprūpes pakalpojumus Latvijā var saņemt ļoti ierobežotā apjomā vai nevar saņemt vispār.
"Jāattīsta paliatīvā aprūpe reģionos, kur tās faktiski nav. Terapijas nodaļas nevar sniegt kvalitatīvu pakalpojumu infarkta vai insulta ārstēšanā, tādēļ tās nodaļas jāpārvērš par paliatīvās aprūpes nodaļām," stāstīja Skride.
Par iespēju ieviest atteikšanos no ārstēšanās īpaši smagu veselības problēmu gadījumā ir runāts arī iepriekš. Veselības ministre Ilze Viņķele (AP) iepriekš aģentūrai LETA sacīja, ka jautājums par pēdējās gribas izteikšanu medicīniskos jautājumos ir VM un LĀB kopīgs projekts. Vasarā LĀB tika tulkojusi Austrijas likumu, kas regulē līdzīgus gadījumus, un tieši šīs valsts pieredzi Latvija varētu ņemt par piemēru, skaidroja politiķe.
Viņa norādīja, ka tagad VM jāizdomā, kādā normatīvajā aktā šo normu iestrādāt, kā arī kā tehniski nodrošināt šo iespēju. Viņķeles ideja esot bijusi šo iespēju paredzēt e-veselībā vai "Latvija.lv", lai pēdējo gribu būtu iespējams izteikt ātri un droši.
Ministre iepriekš atzina, ka šis jautājums tikai šķietami ir vienkāršs, jo tajā jāņem vērā gan ētikas, gan juridiskie aspekti, piemēram, kas notiek gadījumos, ja tuvinieks apstrīd cilvēka izteikto gribu vai ja griba nav pausta, bet kāds apgalvo, ka zina personas gribu.
Tāpat, pēc Viņķeles paustā, svarīgi ne tikai paredzēt tiesības iedzīvotājiem paust savu pēdējo gribu, bet nodrošināt, ka arī ārstam ir tiesības izteikto vēlmi ņemt vērā.
Tika iecerēts vasaras laikā vienoties par ierosinājuma "konceptuālo rāmi", un Viņķele iepriekš atzina, ka šajā jautājumā vēl ir daudz risināmu problēmu, tostarp jāsaprot, kā šo jautājumu saprotami aprakstīt juridiski medicīniskās kategorijās.
Viņķeļe skaidroja, ka par šāda regulējuma un iespējas nepieciešamību dzirdēja Latvijas Māsu asociācijas konferencē. Noklausoties kādu no prezentācijām, ministre saskatījusi pēdējās gribas izteikšanu kā "absolūti humānu lietu", kas neprasīšot lielus ieguldījumus.
Arī LĀB vēlas atvieglot pēdējās gribas izteikšanu medicīniskos jautājumos, aģentūrai LETA pauda biedrības prezidente Ilze Aizsilniece.
Pēc viņas paustā, VM kopā ar LĀB sākusi jaunu iniciatīvu, kuras mērķis ir pārskatīt Latvijā spēkā esošos normatīvos aktus un rekomendācijas, kā arī Eiropas Savienības rekomendācijas un citu valstu pieredzi par pacienta dzīves laikā izteiktās gribas ievērošanu, veicot medicīniskas darbības dzīves noslēgumā, un šīs gribas juridiski korektu noformēšanu.
LĀB prezidente norādīja - lielākajā daļā Eiropas valstu, tāpat kā ASV un Kanādā, pacientam pieejamas iespējas, zinot savu veselības stāvokli, izteikt savu gribu gan par atdzīvināšanas pasākumiem, gan dažādu ārstēšanas metožu sākšanu, turpināšanu vai atcelšanu.
"Šāda veida pacienta gribas paušana ir starptautiski pieņemta prakse, kas atbilst medicīnas ētikas pamatprincipiem, tā veicina cilvēka autonomijas respektēšanu, viņa vēlmju ievērošanu, kā arī cieņpilnas nāves nodrošināšanu atbilstoši katras personas priekšstatiem par dzīves kvalitāti," sacīja Aizsilniece.
Tāpat viņa uzskata, ka šādi iepriekš pieņemti un juridiski pareizi noformēti pacienta lēmumi pasargā no stresa un nepamatotas atbildības nastas arī pacienta radiniekus, jo ne vienmēr ģimenē ir vienots viedoklis par lēmumiem dzīves noslēgumā, un ne vienmēr radinieki izsaka viedokli, kas atbilst pacienta interesēm.
Aizsilniece norādīja, ka patlaban, lai persona paustu gribu par savu dzīves noslēgumu, jāmeklē notāra palīdzība, kas prasa finansiālus izdevumus un nenodrošina, ka šis dokuments būs pieejams brīdī, kad tas visvairāk vajadzīgs. Šādu dokumentu gan neesot iespējams reģistrēt elektroniskā vidē, un tas vienmēr jānēsā līdzi.
