Sieviete ASV, kura atmaskoja izvarotājus, un pilsēta, kas viņai to nepiedeva (16)

Visas pilsētas lepnums

Ohaio štata Stjūnevilas pilsētā vietējos amerikāņu futbola spēlētājus varēja uzskatīt par slavenībām - visi pilsētā zināja viņu vārdus un aktīvi sekoja līdzi viņu gaitām. Sportistiem bieži lūdza autogrāfus un dāvināja ziedus.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

A post shared by Craig Brown (@craigbrownohio) on Aug 30, 2019 at 8:12am PDT

Aleksandrija Godāra šo pilsētu pameta deviņdesmito gadu sākumā - līdz tam viņa Stjūbenvilā bija nodzīvojusi visu savu dzīvi.

Viņa sarunās ar medijiem minējusi, ka jau laikā, kurā viņa dzīvojusi pilsētā, sportistiem bijis īpašs statuss - gandrīz vai katri vecāki sapņoja par to, lai viņu dēliem būtu sportista karjera.

Sporta komandas prestižs bijis viens no iemesliem, kādēļ Aleksandrija jutusies tik ļoti šokēta, kad 2012. gadā televīzijas ziņās parādījusies īsa reportāža par diviem komandas spēlētājiem, kuri tikuši aizturēti aizdomās par izvarošanu.

Aleksandrija sapratusi, ka viņas mazpilsētas apmēriem tas ir milzīgs skandāls, tādēļ brīnījusies par to, kādēļ ziņās par notikušo vēstīts tikai minūti garā sižetā.

Nu tas ir mainījies - par notikumiem, kuri norisinājās 2012. gada 11. augustā, uzzinājusi visa pasaule.

Par liktenīgās nakts notikumiem uzņemtas dokumentālās un mākslas filmas, un pat uzrakstītas lugas (Naomi Iizukas luga "Labie bērni" iestudēta arī Latvijā, Valmieras drāmas teātrī).

» "Man bija normāla dzīve, bet tad es nokļuvu attiecību cietumā..." Dokumentālā filma "Izdzīvotājas"

Šis notikums kļuva par vienu no redzamākajiem stāstiem, kas sabiedrībā aizsāka sarunu par "izvarošanas kultūru" - sabiedrības attieksmi, kurā izvarošana un seksuāla vardarbība pret sievietēm tiek uzskatīta par normālu.

Par šīs kultūras pazīmēm tiek uzskatīti apstākļi, kuros sabiedrība un masu mediji normalizē un pat attaisno izvarošanu. 2012. gadā vietējos medijos notikušajam noziegumam bijušas veltītas vien divas rindkopas vietējā avīzē.

Stjubenvila ir mazpilsēta, kas atrodas Ohaio štata nomalē. Šajā pilsētā dzīvo vien 18 tūkstoši cilvēku un tuvākā lielā pilsēta atrodas gandrīz stundas brauciena attālumā.

Vēl pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados lielākā daļa pilsētas iedzīvotāju strādāja vietējā tērauda ražotnē. Vienmuļajā ikdienā "Steubenville Big Red" amerikāņu futbola komanda bija visas pilsētas lepnums.

"Šeit spēlētājus uzskata par varoņiem, kas ir skumji, jo viņiem mēdz piedot mazliet par daudz. Visi skatās uz citu pusi," medijiem atklājis Stjubenvilas iedzīvotājs Džims Flanagans.

Kā upuris top par vainīgo

Lai gan Aleksandrija Godāra vairs nedzīvoja Stjubenvilā, viņu ieinteresēja redzētais televīzijas sižets.

Sieviete hobija līmenī nodarbojās ar dažādu noziegumu analizēšanu un kopš divtūkstošo gadu sākuma uzturēja savu blogu, kurā detalizēti aprakstīja noziegumus, to veicējus un upurus.

Šī interese Aleksandrijai radusies jau bērnībā, kad sieviete kolekcionējusi kriminālziņu žurnālus un pētījusi, kā savu darbu veic detektīvi. 15 gadu vecumā Aleksandrija sākusi strādāt par jurista palīgu un sākusi pētīt dažādu noziedznieku psiholoģiskos motīvus.

Viņai radās aizdomas, ka šis stāsts varētu būt nepilnīgi izpētīts, jo iesaistīti vietējie sportisti. Viņa atrada apsūdzēto vārdus un ātri vien atrada viņus sociālajos tīklos.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

A post shared by Alexandria Goddard (@r00byroxx) on Mar 14, 2019 at 4:26pm PDT

Amerikāņu futbola komandas spēlētājiem, kuri gatavojās pamest pilsētu un doties studēt uz dažādām koledžām, bija atvadu ballīte. Tajā notiekošo, protams, daudzi jaunieši fiksēja savos sociālo tīklu profilos. Godāra atklājusi, ka viņai ātri vien radies priekšstats par to, kas bija noticis, kā arī šausmas par to, cik daudzi cilvēki par to bija zinājuši, taču nebija rīkojušies.

Pusaudži video bieži pieminējuši "auksto meiteni" un mētājuši jociņus par izvarošanu.

Viens no pusaudžiem ierakstā pavēstījis, ka "nejūt līdzjūtību pret padauzām". No materiāliem bijis skaidrs, ka divi futbolisti, Trents Mejs un Mailks Ričmonds, bija izmantojuši to, ka kāda meitene bija piedzērusies, un izvarojuši viņu.

Viņi bija bezsamaņā esošo meiteni vadājuši pa vairākām ballītēm un nav skaidrs, cik seksuālas vardarbības aktu tieši bija noticis. Trents Mejs bija tīmeklī pat izlicis bildes ar atkailināto meiteni.

Aleksandrija "Instagram" atradusi fotogrāfiju, kurā divi pusaudži nes meiteni, kas ir bezsamaņā. Parakstā zem bildes bijis viens vārds - "nesaudzīgi".

Jaunieši savos ierakstos tāpat minējuši, ka eksistē video ar pašu aktu, taču sieviete nav spējusi to atrast.

Viņa arī noskaidrojusi, ka nākamajā dienā kāda 16 gadus veca meitene pamodusies svešas mājas pagrabā. Viņa nespējusi atrast savas drēbes un nav zinājusi, kā nokļuvusi telpā. Par savu izvarošanu viņa uzzinājusi tikai no sociālo tīklu ierakstiem nākamajā rītā.

"Izmeklētāja" sarunās ar medijiem vairākkārtīgi atkārtojusi, ka ir bijis ārprātīgi nepatīkami lasīt briesmīgās lietas, kuras cilvēki rakstījuši par meiteni. Vēl vairāk viņu uztraukusi pieaugušo reakcija.

Viņa sākusi pētīt vietējos interneta forumus un sporta "saitus", lai saprastu, kāds ir sabiedrības noskaņojums. Tas, ko pieauguši cilvēki rakstījuši par bezpalīdzīgo jaunieti, bijis šausminoši - viņi apsprieduši, kā viņa bijusi ģērbusies, rakstījuši, ka viņai nemaz nebūtu bijis jāiet uz ballīti un apsprieduši meitenes reputāciju, kā arī nosodījuši to, ka viņa bija lietojusi alkoholu. Visi esot vainojuši upuri. Pēcāk noskaidrojies, ka meitene bijusi tik piedzērusies, ka nav pat spējusi nostāvēt kājās. Noziegumā tieši neiesaistītie to labi redzējuši, taču neviens nav rīkojies.

Tas, ko vajadzēja redzēt visiem

Aleksandrija bijusi pārliecināta par to, ka par notikušo jāuzzina visai pasaulei.

Viņa ielikusi ekrānuzņēmumus ar sociālo tīklu ierakstiem savā blogā, apstrādājot bildes tā, lai nebūtu redzama cietušās seja. Aleksandrija, kura pati ir piedzīvojusi izvarošanu, minējusi, ka tas bijis psiholoģiski smagi. Viņa pat nav pievienojusi komentārus - bildes un ieraksti runājuši paši par sevi.

» Pāris klikšķu un iestājas haoss. Pieci hakeri, kuru noziegumi ieguvuši pasaules slavu

Sieviete lieliski sapratusi, ka Stjūbenvilas iedzīvotāji dievina savu amerikāņu futbola komandu un nebūs pārlieku apmierināti par doto publikāciju, taču viņu reakcija viņu pārsteigusi nesagatavotu - viņu apsūdzējuši pilsētas reputācijas graušanā un spēlētāju dzīvju postīšanā.

Vērts pieminēt, ka Godāra tikai un vienīgi publicējusi visiem brīvi pieejamus materiālus. Viņa ātri vien kļuvusi par visas pilsētas lielāko ienaidnieku. Kāda vecāko klašu skolnieka ģimene Godāru pat iesūdzējusi tiesā, taču lieta ātri vien slēgta. Sieviete izdarītā spiediena dēļ uz laiku pārtrauca publicēt ierakstus blogā.

Cenšoties uzmundrināt noskumušo Aleksandriju, kāda viņas draudzene publicējusi emocionālu ierakstu ar mirkļbirkām "FreeSpeech" ("Brīva runa") un "Anonymous" - slavenu interneta hakeru apvienību. To, kas notika tālāk, nebija gaidījis neviens.

"Aukstā meitene"

2013. gada janvārī, vien četrus mēnešus pēc pirmās ziņas par izvarošanu, notika kas tāds, kas mazpilsētas futbolistus padarīja "slavenus" visā pasaulē - hakeru apvienība "Anonymous" uzlauza kāda pusaudža profilu un lejupielādēja video, kuru savlaik tik aktīvi meklēja Aleksandrija.

12 minūtes garajā videoierakstā, kuru veica Maikls Nodianoss, bijušais komandas dalībnieks, kurš tobrīd jau studēja koledžā, bija dzirdams, kā puiši ņirgājas un seksuāli izmanto bezsamaņā esošo meiteni.

"Nav jēgas rīkot priekšspēli aukstajai meitenei," video komentē Maikls. Kāds no klātesošajiem viņam jautājis, kā viņš justos, ja tā būtu viņa meita, uz ko pusaudzis atbildējis, ka viņam būtu vienalga.

"Tas, ko viņš teica caur smiekliem, ir vienkārši pretīgi. Lūk, tā ir "izvarošanas kultūra". Valda priekšstats, ka "zēni ir un paliek zēni", ka seksuāla vardarbība ir vienkāršs joks," ar izjūtām savā blogā dalījusies Godāra.

Hakeru grupa "Anonymous" uzlauza komandas mājaslapu un publicēja to tur, kā arī atri vien to izplatīja internetā, kur tas kļuva plaši populārs.

Beidzot parādījās cilvēki, kas izrādīja atbalstu cietušajai meitenei un nosodīja uzbrucējus. Lai arī šāds pavērsiens Aleksandriju priecēja, tas arī viesa šaubas - kāds futbola fans viņu regulāri draudējis nogalināt.

Tas nav bijis viens, izolēts incidents. Sievietes draugi Stjūbenvilā ieteikši viņai neatgriezties pilsētā. Viņa saņēmusi neskaitāmas vēstules ar nāves draudiem, tostarp no kāda, ko viņa agrāk bija labi pazinusi. Iedzīvotāji viņu apsūdzējuši pilsētas reputācijas graušanā. Viņa bija pilsētai atņēmusi viņu varoņus.

Aukstasinīgā vienaldzība

Stāsts ieguva mediju interesi un pilsētā no visas valsts ieradās protestētāji, kas pieprasīja likumisko taisnīgumu. Viņi savākušies pie pilsētas tiesas nama. Beigu beigās sabiedrības spiediens kļuva neizturams un sākās tiesas prāva.

Galvenie izvarotāji, Mejs un Ričmonds, atradās mājas arestā. Viņu vecāki uzstāja, ka puiši nav vainīgi un viņu advokāti stāstījuši, ka puišus noteikti attaisnos tiesa. Pret apsūdzētajiem savas liecības sniedza trīs Stjubenvilas vidusskolas audzēkņi. Cietušās meitenes māte medijiem atklājusi, ka viņas ģimene saņēmusi draudus un viņu māju apsargājot policijas patruļa.

"Visvairāk mani uztrauc tas, ka blakus bija arī citi cilvēki, taču neviens neko nedarīja, neviens neteica, ka tas ir nepareizi. Ja likumā būtu pants par neapzinīgumu, tiktu notiesāti krietni vairāk cilvēku," izteicies Stjūbenvilas policijas priekšnieks Viljams Makkafertijs.

2013. gada 17. martā Trentu Mejsu un Maliku Ričmondu tiesā atzina par vainīgiem izvarošanā. Ričmondam piesprieda vienu gadu cietumā, Mejsam - divus, jo viņš bija izplatījis bildes ar atkailināto nepilngadīgo meiteni.

Salīdzinājumam - "Anonymous" hakerim, kurš video ievietoja skolas amerikāņu futbola komandas mājaslapā, tiesa lūdza piespriest 16 gadu cietumsodu.

"Es gribu atvainoties viņas ģimenei, manai ģimenei un sabiedrībai. Nevajadzēja sūtīt fotogrāfijas un vispār - nevajadzēja tās uzņemt," tiesas zālē izteicies Trents Mejs, savā runā pat nepieminot pašu izvarošanas aktu.

Neskatoties uz to, ka tiesas prāva bija beigusies un abi puiši tika atzīti par vainīgiem, sabiedrībā tāpat bija jaušams šokējošs atbalsts uzbrucējiem.

Īpašu sabiedrības nosodījumu izpelnījās CNN sižets, kurā reportiere skumji stāstījusi: "Divi jauni vīrieši, kuru priekšā bija spoža nākotne, amerikāņu futbola zvaigznes, paraugaudzēkņi, šodien burtiski novēroja, kā tiek iznīcināta viņu dzīve".

Taisnīguma sekas

Aleksandrija Godāra joprojām saņemot draudu vēstules. 2013. gada oktobrī īstenojās viņas ļaunākais murgs - kāds internetā publicēja viņas dzīvesvietas adresi. Lai arī sieviete dzīvojusi tālu no Ohaio, Kalifornijā, viņa nekavējoties savākusi savas mantas un pārcēlusies.

Pat tagad, 2019. gadā, sievietes "Facebook" profilā komentārus atstāj cilvēki, kuri nav bijuši apmierināti ar viņas izmeklēšanu. Viņa joprojām raksta blogu un strādā par juridisko konsultantu. Pagājušajā gadā par notikušo uzņemta filma "Roll Red Roll", kura skatāma arī "Netflix" platformā.

Aleksandrija esot pārliecināta, ka taisnīguma izjūta viņai iedzimusi no mātes. "Viņa bija vāciete un vienmēr man teica - kad tu rīkosies pareizi, visticamāk, citi cilvēki tev nepiekritīs uz tu paliksi viena. Jo vairāk mēs runājam ar mūsu bērniem par šīm lietām un mācām viņiem nebūt vienaldzīgiem, jo ātrāk mēs iznīcināsim šo "izvarošanas kutūru"," secinājusi Godāra.