"Pirms astoņiem gadiem manā ģimenē piedzima dvīņi un es sāku savu uzņēmējdarbību. Pirms trīs mēnešiem manu uzņēmumu nopirka. Pirms trīs nedēļām es zaudēju dēlu," savu vēstījumu portālā "LinkedIn" sāk Dž. R. Storments, kurš dalās ar savām izjūtām pēc traģiskā notikuma un aicina ikvienu ikdienā pārdomāt savas dzīves prioritātes un rīcības. Portāls "Apollo" publicē tēva vēstījumu tā oriģinālajā versijā.

"Kad es saņēmu liktenīgo zvanu, atrados konferenču telpā ar vēl 12 cilvēkiem, kuriem pirms pāris minūtēm biju stāstījis par to, kā pēdējo astoņu gadu laikā nebiju devies atvaļinājumā, kas būtu ilgāks par vienu nedēļu. 

Mums ar sievu ir noruna - mēs vienmēr ceļam otra zvanus. Kad noskanēja zvana signāls, uzreiz izgāju no sapulču telpas. Atbildēju viņai jau ceļā ārā pa durvīm.

"Čau, kas noticis?"

Viņas atbilde bija auksta un ātra.

"Vailijs ir miris."

"Ko?" - es vaicāju neticībā.

"Vailijs ir miris," viņa atkārtoja.

"Ko? Nē. Nē!" - beigās jau kliedzu es.

"Man ļoti žēl. Man jāpiezvana ātrajai palīdzībai," atbildēja mana sieva.

Tāda arī bija visa mūsu saruna. Nākamais, ko atceros, bija, kā izšāvos pa biroju ēkas durvīm, dūrē iežmiedzis savas mašīnas atslēgas un pārskrēju pāri ielai, pie sevis murminot: "Sasodīts! Sasodīts! Sasodīts!"

Pusceļā sapratu, ka esmu aizmirsis garāžas durvju pulti. Ieskrēju atpakaļ foajē, kliedzot, lai kāds mani aizved. Laimīgā kārtā atradās kolēģis, kas to izdarīja. Es nokļuvu mājās pēc aptuveni 12 minūtēm. Viss piebraucamais ceļš bija pilns ar glābšanas dienestu mašīnām. Es izskrēju cauri mūsu mājas durvīm un devos uz savu dēlu guļamistabas pusi. Mani apturēja aptuveni pusducis policistu - izrādās, ka pēkšņa bērna nāve vienmēr tiek uzskatīta par iespējamu kriminālnoziegumu. 

Līdz mirklim, kad varēju būt blakus savam zēnam, pagāja sāpīgas 2.5 stundas. Pēc stundas, kuru šokā pavadīju pie durvīm, pateicu policijas darbiniekiem, ka vairs nespēju gaidīt. Viņi man ļāva iziet uz terases, no kuras pavērās skats uz bērnu istabu. Caur stikla logu ieraudzīju, ka viņš guļ savā gultā, apsegts, tikpat kā aizmidzis. Es pieskāros logam un salūzu.

Kad policijas eksperts bija izdarījis savu darbu, mūs beidzot ielaida istabā. Mani pārņēma baiss miers. Apgūlos viņam blakus gultā, kura viņam tik ļoti patika, paņēmu viņa roku savā un atkārtoju: "Kas notika, draudziņ? Kas notika?"

Mēs palikām ar viņu aptuveni pusstundu un glāstījām viņa matus, līdz visbeidzot ieradās eksperti ar nestuvēm. Es viņu pavadīju, turot viņa roku un pieri cauri maisam, kuru izmanto līķu pārvadāšanai. Visas dienestu mašīnas aizbrauca. Pēdējā no tām bija melns busiņš, kurā atradās Vailijs.

Vailijs bija kā apsēsts ar domu par sava uzņēmuma atvēršanu. Vienā dienā viņš sapņoja par smūtiju stendu, citā - savu galeriju, vēl citās par virtuālās realitātes briļļu vai kosmisko lidaparātu rūpniecību. Katrā no šiem scenārijiem viņš būtu priekšnieks. Viņa brālis (un dažkārt arī mēs) tikām uzaicināti strādāt viņa firmā - kā darbinieki, protams. Katram bija izdomāts savs pienākums. Galerijas scenārijā Vailijs informēja savu brāli Oliveru, ka viņam būs jāstāv pie kases.

Kad Vailijam bija aptuveni pieci gadi, viņš nolēma, ka viņš pieaugušā vecumā vēlas apprecēties. Sešu gadu vecumā viņš jau bija atradis īsto meiteni un pirmajā bērnudārza dienā jau turēja viņas roku. Nākamajos divos gados mēs pārvācāmies no Portlendas uz Londonu un tad - uz Havaju salām, taču viņš ar meiteni uzturēja kontaktu, sūtot viņai ar roku rakstītas vēstules. Kad atkal atgriezāmies Portlendā, abi caur vēstulēm vienojās, ka reiz apprecēsies. Viņa viņu apsteidza un pajautāja to pirmā. Viņš piekrita. Laimīgā kārtā viņi pēc mūsu atgriešanās tikās vēl divreiz.

Viena no neskaitāmajām grūtajām pieredzēm šajā procesā bija Vailija nāves apliecības parakstīšana. Bija grūti skatīties uz viņa vārdu lapas augšpusē. Mani patiesi satrieca divi lauki, kuri bija minēti zemāk. Pirmais - "Nodarbošanās: Nekad nav strādājis" un "Ģimenes stāvoklis: Nekad nav precējies". Viņš tik ļoti gribēja izdarīt abas šīs lietas. Es jūtos gan veiksmīgs, gan nokaunējies, jo man ir izdevušies abi.

Pēdējo trīs nedēļu laikā es esmu saskāries ar neizsīkstošu straumi ar lietām, kuras nožēloju. Tās var sadalīt divās kategorijās - lietas, kuras būtu gribējis darīt citādāk, un lietas, kuras nekad neredzēšu viņu darām. Mana sieva man nemitīgi atgādina lietas, kuras viņš piedzīvoja - Vailijs bija viesojies desmit valstīs, mācījies braukt ar mašīnu Havaju salās, devies pārgājienā Grieķijā, snorkelējis Fidži, katru dienu valkājis uzvalciņu uz lielisku britu sagatavošanas skolu, paglābies no haizivs uz ūdens motocikla, noskūpstījis vairākas meitenes, kļuvis pietiekami meistarīgs šahā, lai divreiz sakautu mani pašu, rakstījis īsos stāstus un aizrautīgi zīmējis komiksus.

Un tad vienā naktī viņš nomira pats savā gultā. Iepriekšējais vakars bija pilnīgi normāls. Vailijs jutās labi un aktīvi piedalījās vakara norisēs. Pie mums bija ieradušies ģimenes draugi ar saviem bērniem. Mēs visi kopā lēkājām uz milzīgā batuta, kas bija pirmā lieta, ko iegādājāmies mājai, kura nokļuva mūsu īpašumā vien pirms pāris nedēļām.

Tajā vakarā Vailijs sāka uzkundzēties pārējiem bērniem (viņš, ja neskaita viņa māti, ir viens no ietiepīgākajiem cilvēkiem, kurus pazīstu) un sāka visiem stāstīt, ka viņi spēlē spēli nepareizi. Es viņu paaicināju malā. Biju pārāk skarbs pret viņu. Tagad atskatoties, viennozīmīgi biju pārāk skarbs. Viņš sāka raudāt. Tā bija viena no mūsu pēdējām saskarēm. Pēdējās nedēļās esmu sevi mentāli par to šaustījis vismaz duci reižu. Joprojām redzu asaras viņa acīs un dzirdu pārmetumus: "Bet tu nedzirdi, ko es tev saku. Neviens manī neklausās."

Pēc pāris stundām viss bija norimis. Mēs pasūtījām vakariņas un Vailijs apēda savu mīļāko maltīti - rīsus ar dzelteno lēcu dālu. Mēs nolikām bērnus gulēt. Man bija ļoti jauka saruna ar Vailiju un es atvainojos, ka saraudināju viņu. Mēs kārtīgi apskāvāmies un es devos pie miera.

Pēc aptuveni 15 minūtēm, jau apgūlies gultā, es redzēju, kā viņa neparasti garā un tievā ēna tuvojas mūsu guļamistabai.

"Tēti, es nevaru aizmigt."

Ārā dārdēja skaļa mūzika no kaimiņu ballītes, kas traucēja viņam aizmigt. Pavadīju viņu uz istabu un aiztaisīju visus logus. Viņš teica, ka tā esot labāk. Mēs atkal mazliet samīļojāmies un tad es devos pie miera.

Nākamajā rītā es piecēlos aptuveni bez divdesmit sešos - man bija ieplānotas vairākas tikšanās. Es mazliet patrenējos uz velotrenažiera, sazvanījos ar analītiķi savā mājas ofisā, veicu vēl vienu zvanu kolēģa mašīnā pa ceļam uz darbu, un tad vēl pāris reizes sazvanījos esot birojā. Nekas no tā nu nešķiet svarīgs. Es devos prom no mājām bez atvadīšanās no zēniem.

Vēlāk no rīta Džesikai bija šķitis, ka Vailijs ir aizgulējies. Viņš mīlēja gulēt un mīlēja savu gultu. Tā bija bijusi ilga nedēļa ar vēliem gulētiešanas laikiem un dažādām jautrām aktivitātēm, un ciemošanos pie draugiem. Beigu beigās viņa saprata, ka viņš neceļas pārāk ilgi un devās pārbaudīt, kā viņam sokas.

Viņš bija auksts. Eksperts vēlāk noteica, ka viņš bija miris jau astoņas līdz desmit stundas kopš atrašanas, kas nozīmē, ka viņš mira nakts pirmajās stundās.

Pagājušogad Vailijam diagnosticēja vieglu epilepsijas paveidu, kas visbiežāk bija sastopams zēniem vecuma posmā starp astoņiem un trīspadsmit gadiem. Tas tika uzskatīts par "labdabīgu", jo pacientiem visbiežāk slimība pazuda pusaudžu gados. Vailijam slimība bija vieglā formā - cik zināms, viņam bija bijusi tikai viena lēkme. Tā bija notikusi pirms deviņiem mēnešiem, laikā, kad bijām atbraukši ciemos no Lielbritānijas.

Mēs bijām konsultējušies ar vairākiem pediatriem un neirologiem, kuri mūs pārliecināja, ka par to nevajadzētu pārlieku uztraukties. Viņi apgalvoja, ka tā bija "labākā" no iespējamajām epilepsijas formām un mums vienkārši vajadzētu ļaut to "pārslimot".

Neviens mums neminēja par to, kas beigu beigās viņu nonāvēja - pēkšņa neizskaidrojama nāve epilepsijas dēļ. Tas notiek tik reti, ka neirologu aprindās notiek filozofiskas dabas debates par to, vai par šādu iznākumu vispār vajadzētu aktīvi stāstīt vecākiem.

Šis nāves iemesls ir neprognozējams, nenovēršams un neapstādināms. To bieži vien izraisa lēkme, taču daudzos gadījumos smadzenes vienkārši beidz darboties. Statistiski, bija ļoti maza iespēja, ka tas skars mūsu dēlu. Tā notiek ar vienu ar epilepsiju sirgstošu bērnu no 4500. Dažkārt gadās salauzt statistisko iespējamību.

Daudzi mums ir jautājuši par to, ko viņi var darīt, lai palīdzētu. 

Apskaujiet savus bērnus. Nestrādājiet līdz pārlieku vēlam. Jūs nožēlosiet daudzas lietas, kurām pašlaik tērējat savu laiku, tad, kad šī laika vairs nebūs. Pieņemu, ka Jūsu dzīvē ir daudzas darba tikšanās. Vai Jums ir ieplānotas tikšanās arī ar saviem bērniem? Ja šajā stāstā arī ir kāda mācība, tad tikai tas, ka man jāatgādina gan citiem, gan sev, nepalaist garām lietas, kuras ir svarīgas.

Es vēl neesmu atgriezies darbā. Ja Jūs esat man rakstījuši epastus vai sūtījuši īsziņas, es, visticamāk, neesmu atbildējis. Kad atgriezīšos, varēšu iesniegt prasību epastu bankrotam.

Lielākais jautājums, kas mani nodarbina tagad, ir - kā atgriezties darbā tā, lai man vairs nebūtu jānožēlo šīs pašas lietas. Patiesību sakot, es apsvēru neatgriezties. Taču jāsaka, ka ticu Halīla Džibrāna vārdiem: "Darbs ir mīlestība, kura ir redzama". Man šie vārdi norāda uz to, cik daudz mēs iegūstam, augam un sniedzam caur savu darbu. Taču šim darbam mūsu dzīvēs ir jābūt līdzsvarā. Līdzsvarā, kas ļauj mums dalīties ar saviem talantiem ar pasauli, nedarot to uz mūsu pašu un mūsu ģimenes rēķina.

Kamēr es rakstīju šo ierakstu, mans dzīvais dēls, Olivers, lūdza mani palaist viņu pie datora. Tā vietā, lai viņu vienkārši atraidītu, es beidzu rakstīt un paprasīju, vai varu ar viņu paspēlēties. Viņš bija priecīgi pārsteigts par manu atbildi un mēs izveidojām saikni veidā, kādu iepriekš nebūtu spējis veidot. Mazajām lietām ir nozīme. Viena no šīs traģēdijas "sudraba maliņām" ir tas, ka varu uzlabot savas attiecības ar savu dēlu.

Mūsu ģimene no diviem pāriem ir pārvērtusies par trīsstūri. Tā ir liela pārmaiņa ģimenē, kurā vienmēr bijuši četri. Oliveram bija lieliska atbilde, kad apspriedām mūsu ģimenes jauno formātu: "Bet, tēt, trīsstūris ir stiprāka no figūrām!" 

Skumīga un skaista ironija - kopš Vailija nāves, Olivers mūsu jaunajā rajonā ir iepazinies ar trim astoņgadīgiem dvīņu pāriem.

Esmu iemācījies beigt nogaidīt, lai izpildītu lietas, kuras vēlas bērni. Kad mēs pārdevām uzņēmumu, es katram zēnam iedevu simts dolāru banknoti. Viņi nolēma apvienot savus līdzekļus, lai nopirktu telti. Mēs to nepaspējām izdarīt. Vēl viena nožēla. Tādēļ pēc pirmā "raunda" ar ģimenes locekļu satikšanu, es ar Džesiku un Oliveru devos nopirkt telti un tad - pārgājienā netālu no Svētās Helēnas kalna.

Kaut kādā veidā mēs nokļuvām dabā bez pietiekamiem līdzekļiem, lai nosegtu kempinga izmaksas un mums sākās maza panika. Džesika tad atminējās, ka Vailija simts dolāri joprojām stāv viņa mašīnas sēdekļa kabatā. Galu galā, viņš tomēr iztērēja savu naudu pārgājienam.

Mēs kopīgi viņam pateicām lielu "Paldies, draudziņ". Tas bija viens no neskaitāmajām saldsērīgajiem mirkļiem, kurus piedzīvosim visu savu atlikušo dzīvi. Katrs priecīgais mirklis nes skumjas par to, ka viņš nevarēs to piedzīvot ar mums.

Viena no Vailija mīļākajām nodarbēm bija mūzikas klausīšanās un dejošana. Sasodīts, viņš bija lielisks dejotājs. Viņam ļoti patika Oregonas gadatirgus un gadu pirms mūsu pārcelšanās uz Londonu, mēs tajā dzirdējām dzīvā izpildījuma versiju dziesmai "Enjoy Yourself (It's later than you think)". Pirms pāris dienām manā atmiņā uzausa dziesmas vārdi un tie sāpīgi ir palikuši ar mani visu šo laiku:

"You work and work for years and years, you're always on the go

You never take a minute off, too busy makin' dough

Someday, you say, you'll have your fun, when you're a millionaire

Imagine all the fun you'll have in your old rockin' chair

Enjoy yourself, it's later than you think

Enjoy yourself, while you're still in the pink

The years go by, as quickly as a wink

Enjoy yourself, enjoy yourself, it's later than you think"

Mana sieva pašlaik raksta pati savu rakstu. Viņai tas vienmēr izdodas labāk par mani. Lūdzu, jautājiet mums par mūsu dēla nāvi. Kad runājam par to, mums pamazām dzīst sirds.

No pelniem mūsu dzīvēs ir atjaunojušās un radušās saiknes ar cilvēkiem. Paldies, ka nu saikne ir arī starp mums. Es ceru, ka no šīs traģēdijas arī Jums radīsies pārdomas par savas dzīves prioritātēm."