/nginx/o/2019/10/11/12643879t1h7e74.jpg)
Amerikāniete Keta Kortnija ir izvēlējusies karjeru, kas vairumam cilvēku šķistu ļoti drūma. Šī sieviete strādā par "nāves padomdevēju" - cilvēku, kurš psiholoģiski sagatavo cilvēku nāvei. Sieviete atklāj - viņas klienti ir gan cilvēki, kas ir uz nāves gultas, gan tādi, kuriem vienkārši ir grūti samierināties ar to, ka mēs visi reiz mirsim, vēsta portāls "Vice".
Keta Kortnija atklāj, ka viņas māte grūtniecības laikā ir smēķējusi, kā rezultātā sieviete lielu daļu savas bērnības pavadījusi medicīnas iestādēs ar smagām elpošanas sistēmas problēmām. Keta stāsta, ka viena no viņas pirmajām atmiņām ir pārdomas par to, ka nebūtu nemaz tik briesmīgi nomirt slimnīcā.
Jau pieaugušā vecumā sieviete ir cietusi no depresijas, atkarības problēmām un ēšanas traucējumiem. Ārsti sievietei nav spējuši palīdzēt. Keta pēc savas 30. dzimšanas dienas izlēmusi doties uz ajavaskas (augs, kas satur psihotropas vielas) ceremonijām. Pēc šīs pieredzes viņa pametusi savu darbu mārketinga jomā un izlēmusi kļūt par "nāves padomdevēju" - cilvēku, kurš palīdz citiem samierināties ar nāvi.
"Ir gandrīz neiespējami runāt par nāvi ar cilvēkiem, kuri mūs mīl, jo bieži vien viss, par ko viņi ir spējīgi domāt, ir tas, kā paturēt mūs uz šīs zemes," vēsta sievietes mājaslapa.
Keta Kortnija pārsvarā sniedz konsultācijas pa telefonu. Viņu pēdējā laikā visvairāk uzrunā cilvēki, kuri tuvojas savas dzīves noslēgumam - vairums klientu dod priekšroku netikties dzīvē. Daži no klientiem lūdz sievieti viņus apciemot arī pie nāves gultas. Sieviete pēdējo 14 gadu laikā ir sastrādājusies ar vairāk nekā 500 klientiem. Savā brīvajā laikā Keta brīvprātīgi palīdz vietējai slimnīcai ar paliatīvo aprūpi.
Portāla "Vice" žurnāliste sarunā ar Ketu Kortniju atklāj, kāda ir ikdiena cilvēkam, kurš ir izvēlējies strādāt un saskarties ar parādību, no kuras baidās lielākā daļa cilvēku - neizbēgamo nāves faktu.
Vai cilvēki sāk vairāk baidīties no nāves vecumdienās?
Tas ir vairāk atkarīgs no cilvēka personības. Es strādāju ar cilvēkiem no 18 līdz 80 gadu vecumam - bailes no nāves ir diezgan universālas. Vairums cilvēku vēršas pie manis pēc smagas diagnozes uzstādīšanas vai traģiskas pieredzes, ir arī cilvēki, kuri vēlas parunāt par nāvi pēc narkotiskas pieredzes.
Es, protams, strādāju arī ar cilvēkiem, kuri vairs neatveseļosies. Viņiem parasti ir jau apriebies klausīties, cik ļoti visiem ir žēl, tādēļ es priecājos būt tas cilvēks, kas var viņus apsveikt un pateikt, ka nāve nav nekas tik briesmīgs. Galu galā, mēs visi mirsim, vienīgā atšķirība ir tā, ka šie cilvēki labāk zina, kad tieši to gaidīt.
Vai cilvēki jūs bieži algo saviem vecākiem?
Esmu diezgan piesardzīga par darbu ar cilvēkiem, kuri šīm konsultācijām nav pieteikušies paši. Pārsvarā šādas tikšanās nebeidzas labi. Bieži vien šiem cilvēkiem ir patiesi traumatiski saskarties ar lietām un tēmām, par kurām tie nav gatavi runāt. Laika gaitā esmu iemācījusies izbēgt no šādām pieredzēm.
Kā atšķiras padomi, kurus jūs dodat nāvīgi slimiem cilvēkiem no tiem, kurus dodat jauniešiem?
Kad kāds ir uz nāves gultas, galvenais darbs ir samierināties ar nāves faktu un saprast, ka daļa no mums ir nemirstīga. To var panākt ar dažādu vingrinājumu un meditācijas palīdzību. Darbs ar jauniešiem ir pretējs – pārsvarā viņiem jāpalīdz iemīlēt dzīvošanas process.
No kā cilvēki baidās biežāk - nāves vai miršanas?
Man pašai šķiet, ka es vairāk baidos no miršanas – tas ir process, kas izklausās baiss. Tad, kad tas ir galā, tas arī ir viss. Vairums cilvēku baidās no ciešanām un es viņiem mācu, kā ciešanas var izmantot kā rīku, lai mēs kļūtu pašapzinīgāki. Lai arī ciešanas nav jautras, es ticu, ka to funkcija nav mūs mocīt. Doma par nāvi bieži vien patiesi rada ciešanas, taču patiesas mokas rada tas, ka mūsu prāts cenšas ar tām cīnīties. Ir svarīgi padoties savām sajūtām un uzticēties sava ķermeņa dabiskajām reakcijām.
Kā cilvēki jūtas par to, ka nav savā dzīvē paspējuši izdarīt kādas nozīmīgas lietas?
Cilvēki bieži vien uzskata, ka viņu dzīves veiksmes mēraukla ir sabiedrības noteiktie standarti. Viņi uzskata, ka dzīves veiksme slēpjas produktivitātē un kāda cita noteiktos sasniegumos.
Tāda ir mūsu kultūra - mēs uzskatam, ka cilvēka vērtību nosaka viņa produktivitāte.
Es uzskatu, ka patiesībā mūsu vienīgais darbs uz šīs zemes ir augt kā personībām. Dzīves jēga neslēpjas pārmantojamās mantās vai pat pēcnācējos - katra cilvēka individuālais dzīves uzdevums ir apzināties sevi un izprast ciešanas, kuras ir mums visapkārt. Ir svarīgi apzināties dzīves realitāti un patiesi pieņemt to. Ir briesmīgi dzīvot dzīvi visu laiku uztraucoties par to, ka varam saslimt vai arī ar mums var notikt kaut kas slikts - šādi mēs sev atņemam enerģiju, kuru varētu izmantot, lai patiesi dzīvotu.
Ja reiz materiālās vērtības nav tik svarīgas, kas ir tas, kam cilvēkiem būtu jāpievērš uzmanība?
Mēs nevaram paņemt līdzi arī savas zināšanas. Pēdējos dzīves mirkļos cilvēkus neinteresē fakti, viņus interesē pieredzes. Es teiktu, ka tā ir liela daļa dvēseles. Daudzi cilvēki nāves priekšā sāk atcerēties savas dzīves spilgtākās pieredzes, teiksim, iemīlēšanos vai sajūtas pēc automašīnas katastrofas. Pilnīgi nevienu uz nāves gultas neinteresē tas, ko viņi ir sasnieguši profesionāli. Šīs lietas nav daļa no mūsu dvēseles ceļojuma.
Kā, jūsuprāt, cilvēkus nāvei sagatavo reliģijas?
Visām reliģijām ir savdabīgs kontroles aspekts. Reliģija kalpo kā sava veida starpnieks starp cilvēku un dievišķu pieredzi, kas man sķiet diezgan dīvaini. Es augu katoļticīgā ģimenē un mani jau kopš bērnības mulsināja tas, ka cilvēki dodas pie priestera, nevis uzrunā dievu paši.
Es uzskatu, ka debesis un elle ir apziņas stāvokļi. Ja cilvēks pamet šo zemi ar domām par to, ka viņa dzīve ir bijusi veiksmīga un piepildīta, tad viņš jau ir nokļuvis debesīs.
Kā palīdzēt cilvēkiem, kurus neinteresē garīgās prakses?
Šādi cilvēki parasti mani neuzrunā, jo viņus neinteresē palīdzība, kādu varu sniegt. Ir cilvēki, kuri no dabas ir ļoti skeptiski – šajā gadījumā neviens cits to nevar mainīt, viņiem pašiem ir sevī jāatrod vēlme atklāt savu dvēseliskumu. Bez tā par nāvi runāt nav īsti iespējams.
