/nginx/o/2019/10/25/12686406t1hb38e.jpg)
Psihiatrija ir nozare, kas pakļauta nemitīgām pārmaiņām - mainās pasaule, sabiedrība, līdz ar to arī psihiatriskās diagnozes. Mūsdienās aizvien vairāk bērniem diagnosticē uzmanības deficīta sindromu. Raidījumā "Apollo 1h" psihiatrs Ņikita Bezborodovs atklāj, kāpēc tā notiek.
Video: Ņikita Bezborodovs par "gadžetiem" un bērnu nespēju pielāgoties skolu sistēmai
Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS) uzskatāms par attīstības īpatnību, kas dažādu faktoru ietekmē piemeklē aptuveni 5-7% bērnu. Vairāk nekā trešdaļai UDHS simptomi saglabājas arī, sasniedzot pieaugušā vecumu.
"Par UDHS izplatības palielināšanos varētu teikt, ka pasaule ir mainījusies un spējas, kuras trenējam agrīnā vecumā, stipri atšķiras no tā, ko sagaida skolā.
Uzmanības koncentrēšana, kas nepieciešama lasīšanai un skolas uzdevumiem, ir jātrenē brīdī, kad pieres daiva ir visplastiskākā - pirmajos dzīves gados," stāsta psihiatrs.
Bezborodovs norāda, ka mūsu dzīvēs uz palikšanu ir ienākuši "gadžeti" un ekrāni: "Lai strādātu ar ekrānu, koncentrēties nevajag vispār. Tajos informācija tiek prezentēta ļoti spilgti, mainīgi. Stimuls mainās ļoti ātri. Nevajag pielikt pūles, lai koncentrētos. Tur ir viegli noturēt uzmanību.
Ja ekrāns ir vienīgā lieta, kuru izmanto līdz kritiskajam vecumam, līdz četriem, pieciem gadiem, spējas netiek trenētas.
Faktiski neiemācies to darīt."
"Tad nāk skola, kura no tevis sagaida, ka būsi to apguvis. Mūsu smadzenes jau pielāgojas ārējai videi, taču tā spēja mazinās ar vecumu. Iespējams, nākotnē mums nebūs nepieciešamība koncentrēties, viss būs virtuāls un lidos apkārt. Būs ļoti labi, ka ir tāda nenoturīga, fluīda uzmanība," stāsta Bezborodovs.
Viņš arī norāda, ka pašlaik pasaule ir mainījusies un bērni netrenē koncentrēšanās spējas kritiskajā vecumā. "Viņi dodas uz skolu, un tā sistēma ir ļoti konservatīva. Skolu sistēma nav mainījusies ļoti ilgu laiku. Plaisa tikai palielinās."
