"Visos Latvijas medijos tagad katru dienu bez apstājas tiek "pilināta" ideja, ka mākslinieciskā vadītāja funkcija ir vecmodīga ideja, no kuras jātiek vaļā.
Sākšu ar mūsu teātri. JRT.
Te atcerēsimies teātra anekdoti no veciem laikiem. Nacionālā teātra dežurants paceļ klausuli un viņam kāds jautā: - Vai teātrī Dumpis ir? Un dežurants atbild: - Nē, teātrī viss mierīgi.
Kamēr pats būšu pārliecināts par savu māksliniecisko programmu, tikmēr arī pats savu posteni labprātīgi netaisos atdot. Un, ja mani uz to provocētu, tad apvainotā mocekļa lomu netēlošu, un diskusija būs atklāta un profesionāli argumentēta. Šobrīd redzu, ka publiskā telpa pārpilna ar profāniem viedokļiem. Teātra vēsturē (arī Latvijā) redzams, ka ražīgākie periodi pieredzēti tajos laikos, kad priekšgalā bijis stiprs mākslinieciskais vadītājs ar stipru vīziju. Smiļģis Dailē, Šapiro Jaunatnes teātrī, Kroders Liepājā, Jaunušāns Drāmā. Tikai tāda vīzija jeb koncepts spēj teātrim iedot savu unikālu un neatkārtojamu seju. Tikai mākslinieciskais vadītājs kā režisors spēj mērķtiecīgi izveidot un attīstīt aktieru izaugsmi un veidot to karjeras. Spožākie un izcilākie aktieri ir radušies tikai un vienīgi tajos teātros, kur viņi uzauguši vadītāja dotās estētiskās koncepcijas ietvaros. Un, protams, tas vienmēr notiek abpusēji. Kāpēc mēs atceramies Smiļģa aktierus, Jaunušāna aktierus? Kāpēc no 15 JRT trupas aktieriem 10 ir atrodami nupat izdotajā grāmatā “100 visu laiku labākie latviešu aktieri”?
Kāpēc mēs nekad nerunāsim par Rubeņa vai Cehovala teātra aktieriem? Nejaušība? Tāpēc, ka vislabākais teātra direktors nekad nespēs izaudzināt un kultivēt savus aktierus. Vieniem vienkārši nav tādu iespēju. Ideja, ka Latvijas teātru mākslinieciskā vadība būtu jāuztic teātra direktoriem ir tikpat absurda kā pēckara kuriozs, ka Operas vadību uzticēja atvaļinātam krievu ģenerālim.
Jo visi šie direktori sēž savos kabinetos un itin neko nesaprot no režisora darba. Bet teātra māksliniecisko konceptu var radīt un vadīt tikai režisors. Jo tikai režisoram ir instrumenti, kā to realizēt. Un tas notiek nekur citur kā tikai mēģinājumu telpā. Un nekad kabinetā. Punkts.
Teātris bez mākslinieciskā vadītāja pārtop par teātra supermārketu. Jo direktora loģika ir pārdevēja loģika – salikt savos plauktos pēc iespējas dažādus teātra produktus, kuri bez riska varētu apmierināt pēc iespējas dažādu pieprasījumu. Lūk, jums teātra "Rimi". Vai vēl labāk – teātra "Maxima".
Tāpēc visi Latvijas teātri, kurus vada direktori, pamazām paliek arvien līdzīgāki viens otram. Tie paši režisori, tie paši vēstījumi. Aktieri šai ražošanas plūsmai piemērojas un arī kļūst par vidēji aritmētiskiem aktieriem. Standarta aktieri. Globalizācija necieš atšķirīgos un lēnām maigi nožmiedz katru individualitātes un savdabības izpausmi. Tagad arī Latvijas teātros.
Kādreiz esmu strādājis Dailes teātrī par skatuves strādnieku. Kinoaktieru studijas laikos mani skolotāji bija Liniņš un Matīsa. Tāpēc Dailes teātra asinis plūst arī manās teātra asinīs. Mani uztrauc Dailes teātra nākotne. Par Džilindžera izmešanu man īsti nav viedokļa, jo vienkārši neesmu līdz galam informēts par situāciju trupas iekšienē. Visticamāk, mēs kaut ko nezinām līdz galam. Tur noteikti ir kādi iekšējie noslēpumi, kuri zināmi tikai dažiem iesaistītajiem. Ļoti iespējams, protams, ka līderis ar savu māksliniecisko programmu vairs nespēja iedvesmot kolektīvu un tad, skaidrs, vajadzīga jauna mākslinieciska programma.