"Tā mēs radām šo neiecietīgo sabiedrību." Vai bērnu ar īpašām vajadzībām var neuzņemt bērnudārzā?

Ilustratīvs attēls.

FOTO: Pixabay

Kāda mamma, kuras bērns, kurš slimo ar epilepsiju, nav uzņemts bērnudārzā, nosūtījusi anonīmu vēstuli, kurā pauž savu neizpratni par notikušo situāciju, ziņo LTV raidījums "4. studija".

Ķekavas novada pašvaldības bērnudārzā "Avotiņš", pirmsskolas izglītību iegūst 344 bērni, no kuriem puse ir ar dažādām veselības problēmām un vēl 17 bērniņi bērnudārzā nonākuši pēc pedagoģiski medicīniskās komisijas atzinuma. Tas nozīmē, ka šiem bērniem speciālisti veikuši psiholoģisku un medicīnisku izpēti, lai ieteiktu attīstībai, spējām un veselības stāvoklim piemērotāko izglītības programmu. 

"Es pieļauju, ka tā ir, mēs tiešām sabiedrībā vēl neesam gatavi strādāt ar cilvēkiem, ne tikai ar bērniem, ar kuriem varbūt ir jāstrādā mazliet savādāk,'' par mātes vēstulē minēto situāciju izsakās bērnudārza "Avotiņš" direktore Baiba Jurisone. 

Protams, tas ir individuāls darbs ar ģimeni, darbs ar bērnu, darbs ar pedagogu, lai viņu sagatavotu darbam ar šādu bērnu, bet tas viss ir darāms, un mēs to arī darām,” norāda direktore.

Raidījums arī lūdza izteikt viedokli māmiņām no "Atsaucīgo māmiņu foruma", kurā pulcējas vairāki tūkstoši cilvēku.

Laura Lismanis: "Principā bērnam ar veselības problēmām jāsēž mājās, jo citādi kādam būs trauma? Tā jau mēs radām šo neiecietīgo sabiedrību."

Vika Rēze: "Epilepsijai ir daudz dažādas formas. Es pati esmu epileptiķe, man putas nav nekad nākušas pa muti, vienkārši atslēdzos uz ilgāku laiku. Neiroloģei aizdomas, ka manam dēlam arī ir epilepsija, taču viņam, kā bērnam, tā izpaužas savādāk - lēkmjveidīga agresija, sāk raudāt vai smieties, ik pa laikam kā atslēdzas no visa, tajā pat laikā saglabājot apziņu, un negāžas."

Dana Millere: "Nav epilepsija kaut kas tik šausmīgs, ar ko nevarētu tikt galā, un būtu jāizolē bērns."

"Kad mēs negribam atzīt, ka mums ir bērniņš ar speciālām vajadzībām, tas liek kaut kādus šķēršļus bērna attīstībai tālākā ceļā. Un ja mēs runājam par mācību iestādēm, skolām, tas jau, pirmkārt, ir vadības līmenī, kā viņi tālāk ietekmē savus darbiniekus. Tas tāds sarežģīts jautājums," par situāciju izsakās Bērnu paliatīvās aprūpes biedrības pārstāve Linda Zarovska.

Pēdējos gados šādi īpašie bērni ir arvien vairāk. Par iemeslu tam var būt arī fakts, ka sabiedrība tiek vairāk informēta par šādiem bērniņiem un saprot, ka šādu bērni nav jāizolē, bet gan jāintegrē sabiedrībā jau no paša sākuma. 

"Es gribētu aicināt pārējās iestādes Latvijā nebaidīties no šādiem bērniem. Darīt lietas, un tad arī viss izdosies," saka Jurisone. 

"Mani izbrīna fakti, ko saka iestāžu vadītāji, ka mums tādu bērnu nav. Un man tas liekas neticami, jo kā var vienā iestādē lokalizēties tik daudz bērnu ar problēmām, un citās iestādēs pateikt, ka tādu bērnu nav?! Tad ir jautājums, vai mēs gribam tādus bērnus redzēt, vai mēs gribam tādus saskatīt un vai mēs gribam ar viņiem strādāt?” norāda Jurisone.