Lokālās faunas apbrīnošana ir daļa no jebkura kārtīga ceļojuma, taču uz Karni Matas templi Indijas ziemeļos dodas tikai paši drosmīgākie ceļinieki - te līdztekus tempļa darbiniekiem dzīvo arī aptuveni 20 tūkstoši žurku, kas pilsētas kultūrā tiek uzskatītas par svētām. Par to, kāda ir dzīve līdztekus tūkstošiem kustoņu, kurus vairums pasaules uzskata par biedējošiem, vēsta portāls "Vice".

Dešnoka ir maza, putekļaina pilsēta Tara jeb Lielā Indijas tuksneša nomalē, pusceļā starp Indijas galvaspilsētu Ņūdeli un valsts rietumu robežu. Indijā, protams, netrūkst krāšņu un neparastu apskates objektu un šī pilsētiņa uz to fona var nešķist ievērības cienīga, taču šis priekšstats zināmā mērā ir maldinošs. Pilsēta visa valstī ir slavena ar to, ka šeit atrodas viens no savādākajiem hinduisma objektiem pasaulē - Karni Mata jeb "20 tūkstošu žurku" templis.

Šīs svētvietas neskaitāmie četrkājainie iemītnieki tiek uzskatīti par hindu svētās Karni Matas pēctečiem uz laicīgās zemes. Viņa 15. gadsimtā esot dzīvojusi netālu no pilsētas un bijusi slavena ar savu viedumu, labsirdību un pārdabiskām dziedināšanas spējām. Lai arī stāsti par to, kā šajā vietā izveidojusies iespaidīgā žurku kolonija, atšķiras, tiem visiem ir kopīga iezīme - teikas vēsta, ka svētā vietējo dvēseles pēc nāves ir atdzīvinājusi žurku veidolā, un pēc nāves žurkas atkal pārdzimst cilvēkos. 

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Elena Odareeva (@elenaodareeva) on

Tempļa grīda ir burtiski nosēta ar skrienošiem un lecošiem kustoņiem. Bailīgi apmeklētāji cenšas atrast savu ceļu starp kažoku labirintu, kamēr ticīgie bezbailīgi dodas uz altāri tempļa centrā - tur, simts astu apvīta, atrodas svētās Karni Matas sudraba statuja, pie kuras kājām vietējie novieto savus ziedojumus.

Viskaismīgākie ticībnieki dzer no ūdens bļodām, kurās mazgājas un spēlējas žurkas, un pēc tam uzlasa, un apēd svēto radību atstātās ēdiena drupačas. Daži templī pat pavada naktis, ļaujot, lai pie viņu miesas sildītos vēl vairāki duči garastaino dzīvnieciņu. Šeit regulāri notiek dažādas svinības un kāzas, un ir cilvēki, kas šo templi sauc par savām mājām.

» Karaliste nekurienes vidū. Simtiem miljonu vērts "spoku piļu" projekts Turcijā

Templī mīt arī divas baltas krāsas žurkas - to ieraudzīšana tiek uzskatīta par īpašas veiksmes priekšvēstnesi. Portāla "Vice" reportieris devies uz šo neparasto svētvietu, lai iztaujātu vietējos par viņu vizītes iemesliem.

Aruns Prastahs, 26 gadus vecais kodolzinātnieks no Mumbajas, uz pilsētu ir ieradies, lai piedalītos draugu kāzās. Viņš templi apmeklē pirmo reizi un uz tajā notiekošajām aktivitātēm nolūkojas ar zināmu skepsi.

"Es esmu tikpat nobijies kā ārzemju tūristi. Vairums cilvēku šeit ierodas, lai lūgtos un ieturētu maltīti ar žurkām. Galvenais priesteris tām pat ļaujot skaidīt pa savu ķermeni," ar iespaidiem dalījies vīrietis.

Viņš par šo vietu uzzinājis no ceļinieku stāstiem un dokumentālajām filmām. Prastahs stāsta, ka viņš un viņa draugi šodien starp žurku tūkstošiem ir pamanījuši arī baltu žurku, taču viņš nav pārlieku pārliecināts par savas veiksmes uzlabošanos - viņaprāt, šī vieta ir īpaša tikai kā vietējo reliģisko paražu vērošanas vieta.

"Cilvēki apgalvo, ka šī vieta ir svēta. Lūk tur, stūrī, redzams, kā kāda žurka ēd savu sugasbrāli. Kas tieši šajā ir svēts?", jautājis vīrietis.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by 📷❤️ (@noob_fotugrapher) on

Sunils Gupta, mārketinga speciālists no galvaspilsētas, nesen pārvācies uz reģionu jauna darba dēļ un šo templi apmeklē pirmo reizi. Viņš atklāj, ka ir dzirdējis sekojošu tempļa izcelsmes teiku - tempļa stāsts esot sācies pirms 500 gadiem, kad Jama, nāves dievs, esot ieradies uz zemes, lai paņemtu kāda Karni Matai tuva desmitgadīga bērna dvēseli. Jama esot vēlējies bērna dvēseli paņemt sev līdzi uz aizsauli, taču Karni neesot to atļāvusi un pārvērtusi bērnu par žurku.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Trilok Chand Nai (@trilok_nai) on

Kopš tās dienas, visi Karni ciemata cilvēki, viņas tuvinieki un radinieki pēc nāves nedodas uz aizsauli, bet gan tiek reinkarnēti par žurkām, kur gaida, lai atkal atgrieztos uz šīs zemes kā cilvēki - tāda ir svētās dāvana pilsētas iemītniekiem.

Sunils nevarējis galvot, ka šī vieta tās apmeklētājiem patiešām sniedz veiksmi, taču minējis, ka tic, ka daļa no stāsta ir patiesa - kā citādāk izskaidrot to, ka templī gadu simtiem ir saglabājusies tik liela žurku kolonija?

45 gadus vecais Narajans Krišants templī strādā jau 25 gadus - viņš pieskata apmeklētāju kurpes un lepojas, ka savas karjeras laikā ne reizi nav pazaudējis pat vienu apavu pāri. Ar apautām kājām svētvietā ienākt nedrīkst, jo pastāv risks samīt kādu žurku – ņemot vērā to, ka telpas tiek tīrītas vien vienu vai divas reizes dienā, tas, protams, ir samērā lipīgs piedzīvojums.

» CNN izvēlas 11 skaistākās Latvijas vietas un visu valsti nosauc par "zilo ezeru zemi"

"Iedomājieties - cilvēki no visas Indijas ierodas šeit, lai kopā ar žurkām veldzētu slāpes ar pienu un kopīgi ieturētu maltīti. Lai arī es katru dienu strādāju pa 16 stundām un mēnesī saņemu mazāk par 70 ASV dolāriem, man ir iespēja katru dienu pusstundu palūgties. Šī ir šķīsta vieta. Katram cilvēkam dzīvē ir sava vieta un šī ir mana," stāstījis tempļa darbinieks.

Viņš atklājis, ka daudzi cilvēki gadiem brauc uz templi, lai ieraudzītu baltās žurkas, taču viņiem tas neizdodas. Narajans tās manot gandrīz katru dienu un stāsta, ka tās viennozīmīgi viņam nesot laimi – viņu pirms trīs gadiem esot piemeklējusi sirdstrieka, taču, pateicoties lūgšanām, viņš ir spējis atgūties divu dienu laikā. Vīrietis, kurš pirmoreiz templi apmeklējis astoņu gadu vecumā atklāj, ka tās ir bijušas viņa vienīgās slimības dienas 25 gadu laikā.

"Kad man bija astoņi, nodomāju pie sevis - man nevajag apceļot pasauli. Viss ko man vajag ir šis templis," atminējies Krišants.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Lee Ashington (@leethenorth) on

Neskatoties uz visiem interesantajiem viedokļiem, pats pārsteidzošākais esot izrādījies kāds 55 gadus vecs vīrs bez vārda, kurš stāstījis, ka esot templī piedzimis un nodzīvojis visu savu dzīvi.

"Es esmu Karni Matas dēls. Man nevajag vārdu - visa mana dzīve ir veltīta viņai," minējis vīrs.

Viņš minējis, ka daudzi apciemojot templi, šausminās un uzņem fotogrāfijas, taču reti kurš saprotot, ka ap viņiem skaida nevis parasti kaitēkļi, bet gan šī ciemata iedzīvotāju radi un draugi, kas gaida savu kārtu pārdzimt.

"Es esmu nabags un dzīvoju tikai tam, lai pielūgtu mūsu dievieti. Viņa atrisina visas manas problēmas un piepilda visas manas vēlmes. Viņas spēks ir patiesi neticams," atklājis vīrietis bez vārda.