Bēdīgi slavena Dienvidkorejas iestāde nolaupīja, izmantoja un paverdzināja bērnus un invalīdus veselu paaudzi, arī sūtīja bērnus adopcijai uz ārzemēm. Tā bija daļa no milzīga peļņas gūšanas pasākuma, kas zēla un plauka, izmantojot iestādē ieslodzītos, vēsta aģentūra "Associated Press" (AP).

AP iepriekš atmaskoja milzīga apmēra cilvēku ļaunprātīgu izmantošanu "Brāļu namā" ("Brothers Home"), ko valdība bija slēpusi. Tagad ir atklāts, ka iestāde bija daļa no plašas bērnunamu shēmas, kas nodrošināja privātu adopcijas aģentūru pieprasījumu.

Izmantojot no ierēdņiem, likumdevējiem vai no informācijas brīvības pieprasījumiem iegūtus dokumentus, AP atklāja tiešus pierādījumus, ka 19 bērni no "Brāļiem" tika adoptēti uz ārzemēm, kā arī netiešus pierādījumus vēl 51 šādam gadījumam. Šīs adopcijas notikušas laikā no 1979. līdz 1986. gadam.

Visticamāk trīs desmitgažu laikā, kamēr strādāja "Brāļi - lielākā šāda veida iestāde valstī - adopciju skaits ir bijis daudz lielāks, bet ir maz ticams, ka kādreiz būs zināmi pilni izdarītā apmēri. Lielākā daļa svarīgo dokumentu ir pazuduši, iznīcināti vai arī tos neizpauž valdība un adopcijas aģentūras, kas falsificēja daudzu viņu rīcībā nonākušo bērnu izcelsmi.

Tomēr AP izdevās atrast vienu no adopcijai atdotajiem bērniem.

Dž. Hvanga lūdza, lai viņu identificē, izmantojot adopcijas dokumentos norādīto vārdu raižu par privātumu dēļ. 1982. gadā viņai bija četri gadi, kad policija viņu atrada uz ielas un nogādāja "Brāļos", sacīts dokumentos. Pēc tam, kad sākotnēji paredzētā adopcija neizdevās, Hvanga tika nosūtīta uz citu bērnunamu un tālāk uz jaunajām mājām Ziemeļamerikā.

"Viens no maniem galvenajiem jautājumiem ir vēlme uzzināt, vai man vajadzēja būt ("Brāļos"), vai arī mani vecāki, mani bioloģiskie vecāki, joprojām mani meklē," sacīja sieviete, kura nezināja, ka ir pavadījusi laiku "Brāļos". "Kāpēc es?"

Iepriekšējā AP izmeklēšanā atklājās jaunas detaļas, kā valdības uzturētie "Brāļi" no 1960. līdz 1980. gadiem savākuši bērnus un pieaugušos, ko varas iestādes atzinušas par "klaidoņiem". Daudzi tika paverdzināti, izvaroti un simtos gadījumu līdz nāvei piekauti vai atstāti, lai nomirst. Viņu līķi tika izmesti mežā.

Taču "Brāļi" arī nodalīja jaunus bērnus adopcijai, liecina simtiem iepriekš neziņoti ieraksti un intervijas ar ieslodzītajiem, kas redzēja, kā notiek viss process. "Brāļi" šos bērnus nosūtīja adopcijas aģentūrām, kas viņus ievietoja ģimenēs Ziemeļamerikā, Eiropā un Austrālijā.

Šajā laika posmā Dienvidkorejas militārā diktatūra agresīvi institucionalizēja un "eksportēja" nabadzīgus bērnus peļņas nolūkos un, lai attīrītu ielas no tiem, kas tika uzskatīti par sociāli nepieņemamiem. "Brāļu" ziedu laikos adopcijas valstij nesa līdz pat 20 miljonu lielu peļņu, tiek lēsts aprēķinos. 

Vecāki rietumos bija neziņā par šausmām, kas notiek vietā, kur viņu bērni kādreiz dzīvojuši un ka viņu maksājumi visticamāk palīdzēja uzturēt nežēlīgo iestādi, kas izmantoja vergu darbu, lai īpašnieku padarītu bagātāku. Bioloģiskie vecāki savukārt, iespējams, nezināja, ka viņu bērni aizvesti uz "Brāļiem", nemaz nerunājot par to, ka viņi nosūtīti uz ārzemēm.

Tagad 50 gadus vecais Lī Če-Siks zēna gados strādāja "Brāļu" bērnistabā, kurā vienlaikus atradās līdz pat 80 bērniem, no zīdaiņa vecuma līdz četrgadniekiem. Divus gadus reizi mēnesī 1980. gadu sākumā Lī gāja cauri vēstuļu kaudzei, ko bija paredzēts sūtīt uz Ziemeļameriku. Katrai bija pievienota ārzemnieku pāra fotogrāfija un kāda "Brāļu" bērna bilde.

Atkal un atkal, simtiem reižu Lī rakstīja: "Mēs esam saņēmuši naudu un dāvanas, ko jūs mums nosūtījāt. Paldies jums." Vēstulēs ārzemju pārus uzrunāja kā "yangbumo", ko parasti tulko kā adoptētājus, bet var izmantot arī, runājot par audžuvecākiem.

Viena no bērnistabas auklītēm tad paņēma fotogrāfijas sakārtoja tās kopā ar vēstulēm mapē ar uzrakstu "Holt", stāstīja Lī. "Holt" varētu būt gan ASV adopcijas aģentūra, gan tāda paša nosaukuma Dienvidkorejas aģentūra, kas atdalījās no amerikāņu uzņēmuma, bet paturēja to pašu nosaukumu.

Desmitiem reižu fotogrāfijās redzamie bērni no "Brāļiem" pazuda vien dažas dienas pēc vēstuļu nosūtīšanas, sacīja Lī. Viņš vienmēr esot prātojis, vai šo bērnu bioloģiskie vecāki zināja, ka viņi ir atvesti uz "Brāļiem" un tad nosūtīti uz ārzemēm.

Lī "nešaubās", ka "Brāļu" īpašnieks pārdeva bērnus peļņas nolūkos.

"Zīdaiņu bērnistabā bija 70 vai 80 mazuļi, un tad kādu dienu 20 vai 40 pēkšņi pazuda," viņš stāstīja. "Tas notika atkal un atkal."

Kāds cits "Brāļu" iemītnieks, kas iestādē pavadīja 12 gadus, atminas, ka rakstījis līdzīgas vēstules. Vēl kāds, kurš "Brāļos" bija no 1975. līdz 1980. gadam, sacīja, ka sargi ik pa laikam sapucēja bērnus, lai uzņemtu formālus fotoattēlus. Ieslodzītie domāja, ka tie bija paredzēti adopcijas dokumentiem, jo drīz pēc tam bērni pazuda.

Bijusī "Brāļu" ieslodzītā Lī Hje-Jula bijusi septiņus gadus veca un viņas brālis - piecus gadus vecs, kad meitenei bērnistabas darbinieks pateicis, ka viņu sūtīs ģimenei Lielbritānijā, kas iedevusi naudu.

Lī dienām ilgi raudājusi un lūgusies, lai adopciju atsauc. Vēlāk viņai pateikuši, ka adopcija atcelta, bet iemesli netika paskaidroti.

Vairāki bijušie darbinieki, kas anonīmi runājuši ar AP, piekrita, ka Lī Če-Sika aprakstītais stingri norāda uz starptautiskas adopcijas procesu, kaut gan esot iespējams, ka tie varētu būt bijuši ziedojumi no ārzemju sponsoriem, kas izskata adopcijas iespējas. Viņi sacīja, ka bieži ārzemnieki, kas caur ziedojumu programmām atbalsta bērnu, beigu beigās sper nepieciešamos soļus, lai viņus adoptētu.

Dokumentu zuduma dēļ nav tiešu pierādījumu, ka adopcijas bija daļa no "Brāļu" īpašnieka Parka Indžena pelnīšanas operācijām. Taču eksperti un iestādes bijušie darbinieki apgalvo, ka Parks nesūtītu bērnus adopcijai, ja tas viņam nenodrošinātu lielāku peļņu par to, ko viņš ieguva, paturot bērnus "Brāļos", kur viņš saņēma valdības subsīdijas par katru ieslodzīto, ko ar laiku viņš izmantotu vergu darbam.

Dienvidkorejas adopcijas sistēma bērnus pakļauj nepārtrauktam cilvēku tirdzniecības riskam, uzskata Lī Kjengjuna, starpvalstu adopcijas likumu eksperte un bijusī Dienvidkorejas Veselības un labklājības ministrijas bērnu politikas vadītāja.

Viņa sacīja, ka dokumentos nekad neatklāsies patiesais adopciju skaits no "Brāļiem", kas notika laikā, kad adopcijas aģentūras spraigi cīnījās par bērniem, maksājot bērnunamiem un slimnīcām par mazuļiem un izdarot spiedienu uz neprecētām mātēm un nabadzīgām ģimenēm, lai viņi atdod savas atvases. Lielākā daļa adoptējamo tika dokumentēti kā pamesti, pat gadījumos, kad viņi vienkārši bija nozuduši vai zināma viņu ģimene. Tādēļ viņi kļuva viegli adoptējami, bet viņu saknes - bieži neizsekojamas.

Saglabājušies ieraksti liecina, ka vismaz viena aģentūra, kas nokārtoja ne mazāk par piecām AP atklātajām adopcijām, 1972. gadā "Brāļiem" maksāja 10 dolārus par katru iestādē esošo bērnu. Tās vadītāja Kima Džinsuka, dibinātāja Kima Dukvanga meita, bija aizkaitināta, kad AP lūdza viņas komentāru, kā arī jautāja, kāpēc jāizmeklē stāsts, kas kaitēs Dienvidkorejas reputācijai.

"Brāļu" īpašnieks nomira 2016. gadā. Viņa kādreizējā labā roka Lims Jangsuns atzina, ka ir bijušas dažas adopcijas, taču detaļas nesniedza.

Dienvidkorejas Tieslietu ministrija, kas kārto pilsonības un imigrācijas jautājumus, atteicās komentēt adopcijas no "Brāļiem", sakot, ka fakti nav pilnībā apstiprināti.

Dienvidkorejas Veselības un labklājības ministrijas amatpersona Songs Čenjuņs, kurš nodarbojas ar bērnu labklājības jautājumiem, sacīja, ka būtu grūti pilnīgi izsekot militārās diktatūras laikā veiktās adopcijas. Līdz 2013. gadam valstī nebija noteikts, ka starptautiskām adopcijām jāiziet cauri vietējām ģimenes tiesām.

"Adopcijas notika pirms ilga laika, un tas, ko var atklāt ar ierakstiem, kas ir saglabājušies, ir ierobežots," sacīja Songs. "Mēs atzīstam, ka bērni ("Brāļos") tika pakļauti dažādiem cilvēktiesību pārkāpumiem, ne tikai adopcijām."

ASV bāzētā "Holt International" AP sacīja, ka nezina, vai kāds no viņu adoptējamiem bērniem ir nācis no "Brāļiem". Tomēr viens no uzņēmuma dibinātājiem pirms savas nāves pagājušajā gadā apstiprināja, ka "Holt Children’s Services" Seulā ievietoja adopcijai bērnus no "Brāļiem".

"Holt International" pārstāve Sūzana Sonkema Koksa e-pastā rakstīja, ka Deivids Kims, bijušais uzņēmuma prezidents, nevarēja atcerēties detaļas, bet "atceras, ka "Holt Korea" sadarbojās ar šo institūciju." "Holt International" un "Holt Korea", šobrīd ir atsevišķi uzņēmumi, kas uztur ciešu sadarbību.

Vēlāk nosūtītā e-pastā Koksa rakstīja, ka "Holt International" sazinājušies ar "Holt Korea", kas sacījuši, ka viņu attiecības ar "Brāļiem" aprobežojušās ar diviem bērniem, ko adoptēja ģimenes Eiropā. Līdzīgi kā citas Korejas aģentūras, "Holt" nevarot izpaust citu informāciju bez visu iesaistīto pušu piekrišanas.

AP noskaidroja, ka vēl piecas ASV aģentūras saņēmušas bērnus no "Brāļiem". Neviena no tām nespstiprināja adopcijas. Visas, izņemot vienu, atteicās mēģināt, kā iemeslus minot privātuma jautājumus vai nespēju pārbaudīt vecus ierakstus. Viens uzņēmums sacīja, ka dokumentos netiekot pieminēti "Brāļi".

Hvanga, Ziemeļamerikā adoptētā meitene, sacīja, ka viņai "nekad īsti nav rūpējis" viņas adopcijā iesaistītais "kurš, kas, kāpēc, kad, kā". Bet nu viņai ir lērums jautājumu, tai skaitā, iespējams, vissvarīgākais - vai viņas bioloģiskā ģimene bērnu atdeva labprātīgi.

"Mani ļoti interesē, kāds ir manas dzīves pirmo sešu gadu patiesais stāsts," viņa sacīja. "Es visu mūžu domāju, ka tas ir kaut viens, un nu tas ir mainījies."

Lasi par šausminošajiem dzīves apstākļiem "Brāļu namā" portālā "Apollo" jau drīz.