Kailfoto meistars Aleksands Sokolovs atklāj, kas viņu līdz asarām aizkustinājis būvniecības veikalā (4)

"Varbūt es palieku ļoti sentimentāls, bet šodien notika atgadījums, kurš mani ļoti aizkustināja.

Jums varbūt tas neizraisīs nekādas emocijas, bet mani gan tas ietekmēja. Es aizbraucu uz būvniecības veikalu nomainīt vienu instrumentu. Tas nebija tik vienkārši. Nabaga kasiere mokās minūtes divdesmit ar čekiem un pavadzīmēm.

Diemžēl tikai divas kases strādāja un gan vienā, gan otrā bija pamatīgas rindas. Uzreiz aiz manis stāvēja ļoti vecs vīrietis. Tiešām vecs. Noteikti pāri 85 gadiem. Laika bija daudz un es paspēju viņu izpētīt. Pilnīgi sirmi mati, nogurusi seja, bet vēl gandrīz taisna mugura un ļoti skaidrs skatiens.

Es vispār pēdējā laikā bieži domāju par saviem vecvecākiem, kuru sen vairs nav. Domāju par to, ka ļoti ātri paies laiks un es pats arī būšu vecs. Jaunas meitenes vairs nenāks pie manis fočēties, es nevarēšu ne paskriet ātri, ne pievilkties 10 reizes. Mani ļoti baida fakts ka es novecošu.

Kasiere saprata, ka ātri netiks galā un uzlika zīmīti "kase slēgta". Rinda ļoti neapmierināta pārbīdījās uz pirmo kasi. Bet tas onkulis gados - sākumā arī gribēja iet prom, bet tomēr palika.

Es uzreiz atcerējos, ka te pat "Facebook" redzēju bildīti ar tekstu "Cilvēks kurš sapratis dzīves jēgu - nesteidzās".

Viņš palika un pacietīgi gaidīja, kamēr kasiere pabeigs. Viņš nekādi neizrādīja neapmierinātību atšķirībā no citiem. Viņš vienkārši stāvēja un klusi gaidīja, domājot par kaut ko.

Kad kasiere pabeidza un bija gatava viņu apkalpot, tie cilvēki, kuri aizgāja no mūsu rindas, vēl pat nepietuvojās kasei. Vecā cilvēka pacietība atmaksājās! Viņš izdarīja ļoti gudri un pareizi, ka neaizgāja prom.

Es sajutos ļoti lepns par šo vectēvu un nereāli gribēju izdarīt viņam kaut ko labu. Pamanīju, ka viņam grozā ir preces apmēram uz 10 eiro. Es iedevu kasierei naudu un teicu ka tas ir par sirmo onkuli. Nepagriežoties ātri ātri aizgāju, lai viņam nebūtu neērti, kad viņš saprastu, ka es samaksāju.

Iesēdos mašīnā un nevarēju noturēt asaras. Uzzvanīju mammai parunāt, bet nesanāca neko teikt - žoklis trīcēja un visi vārdi kā kamols iesprūda rīklē," rakstīja fotogrāfs. 

Cilvēki komentāros metās slavēt Sokolova rīcību, rakstot, ka arī viņus aizkustinājis skaistais stāsts.