"Sekss nav svarīgākā lieta dzīvē." Atklāta saruna ar kailfoto meistaru Aleksandru Sokolovu (4)

Pastāsti, lūdzu, kā tu pavadīji savu bērnību?

Bērnību? Bērnību... Kā es pavadīju? Man šķiet, tāpat kā jebkurš cits bērns. Man bija tāda ļoti forša, normāla bērnība. Es mācījos skolā, es sportoju, man bērnībā vispār nebija nekas tāds, kas kaut kā varētu ietekmēt manu nākotni. Man bija tāda standarta bērnība. Bez kaut kādiem lieliem piedzīvojumiem, bez kaut kādām traumām, bez pārdzīvojumiem, jo vecāki ļoti rūpējās par mani. 

No kurienes tu nāc? 

No Rīgas. Es visu laiku gāju uz kaut kādiem pulciņiem, man nebija baigi brīva laika, viss bija ļoti piepildīts. 

Par ko tu sapņoji - par ko gribēji kļūt bērnībā? 

Es gribēju kļūt par virsnieku. Es gribēju iet armijā. Es nebiju mazs, man jau bija kādi 12 gadi. Es jau biju diezgan paliels. Es speciāli pārgāju uz latviešu skolu. Iepriekš mācījos krievu skolā. Pārgāju, lai pēc tam iestātos Aizsardzības akadēmijā pēc skolas, bet liktenis man bija cits. 

Pēc vidusskolas tas bija? 

Jā, es gribēju pēc vidusskolas iet uz Aizsardzības akadēmiju. 

Kādas tev bija attiecības ar vecākiem tīņu gados? 

Tu zini, attiecības man bija labas, bet - jo vecāks kļūstu, jo vairāk es sāku cienīt un novērtēt savus vecākus. Bērnībā kaut kā vienkārši jādara tā, tāpēc, ka mamma tā teica, tāpēc, ka viņa ir vecāka un viņai ir taisnība. Bet tagad es sāku saprast, ka tas, ko man saka vecāki, tiešām ir pareizi. Ar gadiem man ļoti uzlabojas attieksme pret vecākiem. Kad es biju bērns, es biju dumpinieks. Es centos visu darīt ne tā, kā man saka, ne tā, kā vajag, pat speciāli darīt pretēji... 

Kāpēc? 

Tāds man bija raksturs. Es biju ļoti pret plūsmu. Es biju pret skolotājiem, pret skolēniem, pret vecākiem, pret visiem. Un tas ir iemesls, kāpēc es nedzeru alkoholu. Kad mani klasesbiedri 7. vai 8. klasē sāka visu ko mēģināt, es domāju - tāds lohs kā viņi es nebūšu, es to nedarīšu. Sākumā tā bija kā pretreakcija, bet pēc tam tas bija kā prikols. Tā arī nedzert neko un nepamēģināt.

Un tu tā arī neesi dzīvē neko pamēģinājis? 

Nē, es nezinu, kā garšo šampis vai vīns.

Nopietni?

Jā. Un tagad tas ir ļoti interesanti - saglabāt tādu alkohola nevainību. Tam nav nekāda iemesla. Par mani dažreiz saka - o, varbūt tu esi reliģiozs vai tavā ģimenē ir kāds alkoholiķis? Nē, tas ir vienkārši tāpat. 

Tā iegājies ar laiku?

Mhm. 

Tev šobrīd. ir 37 gadi gadi, pareizi? 

Nē. 

Cik tev ir gadu? 

Man ir 38. 

Nesen sociālajos tīklos atzini, ka plāno pabeigt vidusskolu. Kādēļ šobrīd?

Jā, redzi, man tuvojas 40 gadi. Un tad, kad cilvēkam ir 40 gadi, tad tomēr skolu ir jāpabeidz. Tas ir tā kā labi pabeigt skolu uz 40 gadiem. Es padomāju - ar ko esmu sliktāks par citiem? Tad man arī jāpabeidz skolu. Un es iestājos.

Ir tāda Rīgas Tālmācības skola. To var ļoti forši apvienot ar to, ko es daru ikdienā. Tur viss notiek elektroniski un ļoti interesanti. Jā, tur var izmantot "Google" un visu ko, bet tur viss ir uztaisīts tā, ka nav laika gūglēt. Ir tik daudz jautājumu, ka nav viegli, bet mani vecāki tagad ir ļoti priecīgi. Viņiem ir otrā jaunība, jo dēls skolnieks. 

Tā ir vidējā izglītība? 

Jā, tālmācības vidusskola. Es pabeigšu 12. klasi. 

Atgriežoties bērnībā - līdz kurai klasei tu mācījies? 

Man sanāca tā, ka divreiz biju 10. un 11. klasē. 

Kāpēc? 

Tāpēc, ka līdz 12. klasei es mācījos krievu skolā. Un toreiz es nevarēju brīvi runāt latviski. Kā jebkurš čalis no krievu skolas - sarunāties varēju, bet tikai skolas programmas līmenī. Tad es padomāju, ja gribu apgūt valodu, man jāmācās par vienu klasi zemāk. Lai man skolas programma būtu zināma jau. Man vajadzēja iet uz 12. klasi, bet es aizgāju uz 10. Un tad tiešām varēju nesaspringt par mācībām un apgūt valodu, kas man diezgan veiksmīgi sanāca. 

Bet latviešu skolā es mācījos tikai 10. un 11. klasi. Kad sākās 12. klase, man sākās sajūta, ka veltīgi tērēju laiku. Man bija tik daudz ideju, es jau sāku fotografēt, man bija tik daudz enerģijas. Es nevarēju atnākt uz skolu un vienkārši sēdēt. Man ir 18 gadi, es visu varu, bet es šeit sēžu vienkārši skolā. 

Tad es aizbraucu uz Milānu. Tur es iestājos fotografēšanas institūtā. Viņi man prasīja vidusskolas beigšanas atestātu. Es teicu - ziniet, es aizmirsu diplomu mājās, bet es uzrakstīšu, lai man nosūta. Paiet laiks. Nu, kur diploms? Nosūtīja, atnāks, drīz. Paiet vēl laiciņš - nu, kur diploms? Ziniet, pasts pazaudēja diplomu, tūlīt es sakārtošu, lai man nosūta jaunu. Vēl pēc nedēļām - ziniet, mums valstī ir tāda birokrātija, ka tas notiek tik lēni un grūti... Ar tādā "brokastīm" es viņus baroju, baroju, kamēr tas gads, ko vajadzēja mācīties, beidzās. Es veiksmīgi pabeidzu to institūtu, tur tikai vienu gadu bija jāmācās. 

Un tu ieguvi ko? 

Es ieguvu, nezinu, kā to izglītību sauc... 

Diplomu par to, ka tu esi pabeidzis? Kaut kādu kvalifikāciju?

Tas bija modes fotogrāfi. Esmu modes fotogrāfs. Pēc tam es strādāju ar žurnālu "Pastaiga" diezgan ilgi. Kādus sešus gadus. Bet, zini, visā tajā fotogrāfu pasaulē nav būtiski, ko tu esi pabeidzis, kādi tev ir papīri, ko tu esi mācījies. Galvenais - kādas bildes tu taisi. Tu vari pabeigt jebko, mācīties Holivudā ar zvaigznēm, bet, ja tu taisi sūdīgas bildes, nevienam tu neesi vajadzīgs. Un arī - ja vispār nekur neesi mācījies, no kaut kādas tur Zilupes atbraucis, bet tev ir talants, fantastiski sanāk, vienalga, ar ko fočē, kaut ar fočiku par 100 eiro... Vienalga, tevi ņems un viss būs forši. 

Par bildēm - tu teici "sūdīgi" un "labi". Kas to izšķir? 

Skatītājs. Ja skatītājam patīk, tas ir labi. Ja nepatīk - tas ir slikti. Jebkura komerciāla fotogrāfija - ir vienkāršs kritērijs, vai tā ir laba. Vai kāds pērk žurnālu vai atver mājaslapu, kurā tā fotogrāfija ir? Ja pērk un skatās - ir laba, ja nē - slikta. 

Minēji, ka tevi ir aizrāvusi ideja par karjeru militārajā dienestā, kas tieši tevi uzrunāja šajā profesijā?

Man bija sajūta, ka tur var būt varonis. Man ir kaut kāds komplekss no bērnības - visu laiku esmu gribējis būt varonis. Man šķiet nereāli forši strādāt kaut kādā ugunsdzēsēju depo, būt par ugunsdzēsēju. Vai strādāt "ātrajā palīdzībā" un glābt cilvēku dzīvības katru dienu... Tas ir forši! 

Bet tad tas nav tīri tāds militārais dienests... 

Es gribēju būt pilnībā militārajā dienestā, bet, tā kā saistījos ar to fotografēšanu, militārā karjera man nesanāca. 

Nepārdzīvo? 

Es pēc tam iestājos Jaunsardzē, pēc tam Zemessardzē, es pat piedalījos parādē pie Brīvības pieminekļa. Tas bija pirms 18 gadiem apmēram. Tāpēc es kaut kādā veidā kompensēju to visu. 

Kā tu nonāci līdz fotografēšanai?

Viss sākās, kad man bija 16 gadi. Tad nomira mans vectēvs. Viņš bija fotoamatieris. Viņš atstāja daudz visādus padomju fotoaparātus. Es sāku to lietu pētīt, lasīt grāmatas par to, taisīt melnbaltas bildes, attīstīt tās pats. Tas mani tā aizrāva, tas bija tik interesanti! Ar to viss sākās. 

Un tālāk? 

Tālāk bija Milāna. Pēc tam modes žurnāls. Kamēr es fotografēju stila lapas žurnālam, man kaut kā tā popularitāte lēnām auga. Man bija kaut kādas izstādes un cilvēki sāka pieteikties privātām fotosesijām. Privāta fotosesija ir ļoti forša ar to, ka modele un klients ir viena persona. Es varu fotografēt un uzreiz parādīt tās bildes. Viņa teiks - oi, man tur resns vēders. O.K. Uzreiz pārtaisām to. Sanāk, ka no klienta puses ir nepārtraukta kvalitātes kontrole. Kad ir darbs ar žurnālu - visu safotografēju, visu apstrādāju, bet pēc tam, kad redaktors to redz, viņš varēs pateikt - ai, nē, šis ir slikti. Tad man ir - jāpārfotografē, jāpārstrādā citādāk. Tas nav tik labi. 

Ar laiku man bija vairāk un vairāk privāto fotosesiju. Tagad es daru tikai to. Es nefotografēju nekādas reklāmas, nestrādāju ar žurnāliem. Tikai privātas fotosesijas. 

Kas fotogrāfa profesijā ir pats interesantākais?

Visu laiku nāk citi cilvēki. Lai arī mans darbs ir fotografēt, bet parunāt ar tiem cilvēkiem ir daudz interesantāk nekā fotografēt viņus. 

Kad tā sieviete noģērbsies, viņa būs tieši tāda pati kā jebkura cita sieviete. Neesmu redzējis vēl nevienu, kurai būtu trīs krūtis. 

Tas posms, kurā mēs runājam pirms fotosesijas - apmēram stunda - lai es pie viņas pierastu, viņa pie manis pierastu, ir visinteresantākais. 

Nav noslēpums, ka plašākā sabiedrībā esi pazīstams tieši kā kailfoto fotogrāfs. Kādēļ tieši kailfoto?

Lielākoties tāpēc, ka tas ir ļoti pieprasīts. Man ir vienalga, kā fotografēt - kaut hidrotērpā. Man tiešām vienalga. Milānā es mācījos fotografēt drēbes kā modes fotogrāfs, bet privātas fotosesijas, kad grib sievietes, viņas parasti grib kailfoto vai foto veļā. Kaut kā nenāk viņas uz tām "apģērbtajām" fotosesijām. Tā kā es to vairāk fotografēju un vairāk publicēju tādas kailas bildes, visas, kuras grib kailfoto, viņas attiecīgi arī nāk pie manis. Tā kā es to daru bieži, man tas labi sanāk. Labi sanāk - es to daru bieži. 

Kas, tavuprāt, sievietēs rada šo vēlmi - pamēģināt šādu fotosesiju? 

Zini, tur ir vairākas motivācijas. Manas klientes ir sievietes no 30 līdz 40 gadiem vidēji, kurām ir divi bērni, mazliet liekais svars, kuras neizskatās kā topmodeles, kurām ir mazliet rutīna attiecībās, bet viņām gribas kaut kādas jaunas emocijas, jaunas sajūtas, gribas būt uzmanības centrā. Lai tā būtu tā diena, kad viņai ir visa uzmanība, viņa ir karaliene. Un es viņām to sniedzu. Es vairs neizmantoju nekādas datorapstrādes programmas. Es klientēm atdodu bildes uzreiz pēc fotosesijas. Es iemācījos fotografēt tā, lai uzreiz ir skaisti. Es uzskatu, ka tas ir mans lielākais sasniegums. Lielākā māksla - uzreiz saskatīt, kas tajā cilvēkā ir labs, kas slikts. 

Mīnusus paslēpt, bet plusus izcelt. Un parādīt, cik viņa var fantastiski izskatīties ar saviem tauciņiem, ar savu riepiņu, ar krūtīm, kam forma vairs nav tāda kā jaunībā.

Es viņu vēlos parādīt tādu, kāda viņa sevi nekad spogulī nav redzējusi. 

Lai arī tā bilde nav apstrādāta - ir pareiza poza, pareiza gaisma. Viņa izskatās fantastiski, skatās un netic. Saka - Aleksandr, tev fotoaparātā ir kāds filtrs... Tā nevar būt, tā neesmu es... 

Un tas ir ļoti forši, ka sievietēm pieaug pašvērtējums no tā. Pacelt pašvērtējumu - tas ir mērķis. Bildes - tas ir tikai līdzeklis. 

Sieviešu mērķis ir skaistas bildes un pašvērtējums. Ko tu iegūsti kā fotogrāfs? 

Es ilgi domāju, ka varbūt man vispār jābeidz šo fotografēšanu. Nodarbojos ar to jau 20 gadus. Sāku, kad man bija 18. Tagad man ir 38. 20 gadu stāžs. Tas ir nopietni. Kā skolotājam, kā ārstam. Bet es nodomāju - kā es to atstāšu? Man nereāli patīk, kad redzu, kāda sieviete atnāk - trīc rokas, kājas, nezina, kā būs, ir nepārliecināta, bet tad, kad aiziet, viņa negrib iet prom. Viņa negrib apģērbties. Aiziet ar augstu paceltu galvu. Viņa jūtas kā lauvene. 

Tas man patīk - ar savām spējām es varu mainīt cilvēka attieksmi pret sevi. Tas ir mans mērķis. 

Kādēļ? 

Zini, tā ir savā ziņā varas sajūta. Man patīk, ka varu izdarīt tā, lai viņa jūtas labi. 

Sekss, baudas gūšana, sava ķermeņa iepazīšana - daudziem tas ir tabu temats. No kurienes tev tāda atvērtība par to brīvi runāt? Vai tā ir bijis vienmēr?

Vienmēr nē. Tas ir tieši saistīts ar darbu. Kad runāju ar savu klienti pirms fotosesijas, mēs parasti runājam par tādām tēmām, par kurām viņa nevar parunāt ar savu vīru, draudzenēm, māti. Tās ir seksuālas tēmas. Diez vai viņa savam vīram stāstīs, cik viņai bija forši ar Jāni, ar kuru viņa draudzējās pirms tam. Tas nav tas, ko vīram ir jāzina. 

Bet, vai tam nav domāti seksologi, psihologi? 

Bet, vai tu pats kādreiz esi gājis pie seksologa? 

Nē. 

Tur jau tā lieta! 

Bet es arī neesmu gājis pie kailfoto fotogrāfa... 

Pagaidām! Pagaidām! Aiziet pie seksologa nozīmē atzīties, ka tev ir problēmas, esi slims. Diez vai cilvēks vienkārši profilakses pēc ies pie seksologa. Nē. Es neietu. Bet papļāpāt ar kaut kādu cilvēku, kuru tu redzi pirmo un varbūt pēdējo reizi, ir ļoti viegli. 

Turklāt katra sieviete, kura man ko pastāsta, zina, ka es viņu nekad nenosodīšu. Man ir vienalga, cik viņai ir mīļāko. Laba, kārtīga sieva - lieliski. Pieci mīļākie - man ir vienalga. Es viņu atbalstīšu. Viņa ir mana kliente. Esmu ieinteresēts, lai viņa ir laba emocionālā sajūta. Ar mani ir ļoti viegli runāt. Visas sievietes ļoti atveras. Viņām pēc tam ir viegli fotografēties, jo mums ir labs emocionālais kontakts. Uzskatu, ka tas ir ļoti svarīgi. 

Ja ar fotogrāfu nav laba kontakta, nekas labs nebūs. 

Kas, tavuprāt, ir seksīgi?

Bāc, tas ir sarežģīts jautājums. Es sen jau uz sievietēm skatos nevis kā uz seksuālu objektu, bet kā uz fotografēšanas objektu. 

Redzu uz ielas sievieti, es uzreiz izskatos, kāda viņai forša poza būtu, kā izskatīsies labi, kādā pozā vidukli var izcelt. 

Uztvert sievieti kā seksuālu objektu man ir grūti, jo es tomēr esmu... Fotografēju tik sen, ka tās ierastās lietas - uzbudinošie faktori - skatīties uz sievietes kailām krūtīm, redzēt izliekumus, dibenu...

Tas ir daļa no mana darba. Es tā neuzbudinos. Absolūti. Pilnīgi. 

Tad rodas jautājums - no kā tad tu uzbudinies? Ja lielākajai daļai vīriešu tas ir tas, kas tad tev paliek? 

Zini, es sevi mierinu, ka man drīz jau būs 40, un man vairs nav tik interesanti tas viss. Jā, tas varbūt ir drausmīgi, bet nevar salīdzināt ar to, kad man bija 18. 

Ja man tagad jāizvēlas - aiziet uz randiņu vai pastaigāt ar suni, es, protams, izvēlēšos pastaigāt ar suni. Iet uz kino vai pavadīt savu laiku ar vecākiem - es izvēlēšos vecākus.

Kāpēc? 

Tāpēc, ka sievietes ir mans darbs. Man nav aktuāli tas viss. 

Vai tev nešķiet, ka tev caur šo darbu ir atņemta tāda zona, kas citiem vīriešiem ir diezgan liela un būtiska dzīves sastāvdaļa? 

Runājot par citiem vīriešiem, man ir bijuši tādi piedzīvojumi, kādi citiem nav bijuši nekad. Es nedomāju, ka esmu palaidis kaut ko garām. 

Es biju domājis - vai neizjūti kaut kādu vajadzību pēc sievietes, neabstrahējoties? 

Zini, mani varbūt ne tik daudz interesē seksuālas lietas, ko var darīt ar sievieti. Mani interesē mīlestība. Mani interesē attiecības. 

Vai tev ir šobrīd attiecības? 

Diemžēl nē. Tas mani mazliet skumdina. Tas, ka sievietēm vairāk gribas kaut ko seksuāli - "nokniebties", bet veidot tieši attiecības - nu, tā kā nē. 

Kāpēc, tavuprāt? 

Es nezinu. To man stāsta. Jā, es gribu, lai man būtu bērni, ģimene. Bet es pieļauju, ka ,kamēr es strādāju par kailfoto fotogrāfu, tas nav iespējams. 

Es varu būt svētais, kā Jēzus, bet visas manas draudzenes domās - atnāks kaut kāda skaistule un tas Sokolovs gribēs nopisties ar viņu. Neticēs man. Kaut es varu tiešām būt ļoti godīgs un pareizs puika. 

Greizsirdība? 

Jā, tāpēc, kamēr esmu kailfoto fotogrāfs, nespīd man ģimene. 

Vai kailfotosesijas kā maksas pakalpojumu piedāvā arī vīriešiem?

Es fotografēju tikai sievietes un pārus. Lai fotografētu kailus vīriešus, vajag just vīriešu seksualitāti. Es nevaru just vīriešu seksualitāti. Man necik nav tādas attieksmes. Nesanāk man. 

Esi mēģinājis? 

Kaut kad pirms 15 gadiem esmu nofočējis vienu čali, bet viņš bija gejs. Viņš izskatījās sievišķīgi, bija O.K. 

Esmu mēģinājis pāris draugus sportistus nofočēt. It kā O.K., bet tomēr tas ir citādi. Vajag just vīrieša seksualitāti. Iesaku visiem vīriešiem iet labāk pie sievietēm fotogrāfēm, jo sieviete var to sajust. Arī tad, kad sieviete fotografē sievieti, bildes nav seksīgas. Jā, viņa var būt kaila, bet tas nav seksīgi. Viņa to nejūt, lai pateiktu - izliec šitā muguriņu, paskaties kamerā... 

Kādas ir prasības cilvēkam, kurš vēlas nākt pie tevis uz fotosesiju?

Noteikti nevar nākt cilvēks, kurš nav sasniedzis pilngadību. Un dzīvs. Bet citādi - nav nekādu prasību. 

Ir tikai dažas lietas, kuras jāņem vērā - piemēram, ja sieviete nāk fotografēties kaila, viņai jāuzvelk mīkstas drēbes, lai nav nospiedumu, kas izskatīsies briesmīgi. Jāpaņem līdzi USB flešku, lai es varētu uzreiz ierakstīt bildes. 

Man ir ļoti forša vizāžiste - viņa labi sapucēs, uztaisīs make-up un matus. 

Kas ir interesantākais atgadījums, ar ko esi saskāries savā pieredzē?

Tādu lietu ir bijis ļoti daudz. Lielākā daļa saistīta ar sieviešu pusseksuālām darbībām, par kurām es tev nestāstīšu. 

Tie gadījumi mani ļoti pārsteidz un izbrīna - tā sieviete var tā izdarīt! 

Sievietes, kuras taisa dāvanu savam vīram vai draugam, ar kuru ir ilgi kopā... Iedomājies, sieviete ar vīru kopā ir 15 gadus, vīrs viņu uztver jau kā māsu. Sekss ir kļuvis mehānisks, ikdienišķs, rets. Sievietei gribas, lai viņš atkal viņu ierauga no jauna - o, mana sieva tā māk! Un dažreiz tādas lietas mani pozitīvi pārsteidz. 

Nepatīkamākais gadījums, ar ko esi saskāries savā profesijā?

Ir dažas tādas sievietes, kuras man nepatīk fotografēt. Un tagad pie manis var pierakstīties tikai caur "Facebook", skatos - ja tas cilvēks ir tāds, es to cilvēku nefotografēju. 

Tāds - tas ir kāds? 

Man nepatīk sievietes, kuras ir ļoti fokusējušās uz savu ārieni. Tas, ka mākslīgās krūtis - tas pats par sevi saprotams, bet sievietei ir visa seja pārtaisīta, pilns "Instagram" ar saviem portretiem, narcistiska. Es zinu, kā būs tajā fotosesijā. 

Viņa atnāks un mācīs vizāžisti, kā "pareizi strādāt", izturēsies pret viņu kā pret kalponi. 

Tas man ļoti nepatīk. Tādas sievietes ir noteikti arī patukšas iekšā. Tā āriene ir viss, kas viņai ir. Bieži viņa ar to pelna arī naudu. 

Manas mīļākās klientes ir "nelaimīgās sievas". Jā, viņām ir daudz kompleksu, viņas vairs neizskatās kā jaunībā... Tādas man patīk - sievietes ar problēmām. Es zinu, ka es tās problēmas atrisināšu. Mākslīgā skaistule - viņa būs neapmierināta ar visu. Tādas man nepatīk. 

Vai ir tādas nākušas pie tevis uz fotosesiju un esi sapratis tikai tad, kad kliente jau ir klāt? 

Jā, tādas reizes ir bijušas. Protams, nekad neteikšu - ej mājās, tu man nepatīc. Izdarīšu, visu, lai viņa ir apmierināta, lai patīk rezultāts. Bet man tas nebūs viegli, es neizbaudīšu to fotosesiju. Man būs grūti, būs ļoti sevi jālauž, jāpielāgojas. 

Viņa nepamanīs, ka man kaut kas nepatīk. Es ļoti pacentīšos, lai viņa būtu priecīga, bet diemžēl viņa gribēs stāstīt to savām draudzenēm, kuras ir tādas pašas, un arī gribēs nākt... 

Kam, tavuprāt, vairāk ir jāizbauda process - tev kā fotogrāfam vai klientam, kura vēlmes tu īsteno? 

Gan - gan. Man ir ļoti svarīgi, lai kliente ir apmierināta, lai grib nākt vēl, jo man ir četri fotosesiju veidi, es gribu, lai viņa atnāk uz visām. Es gribu, lai viņa visiem stāsta, cik viss bija forši. Un man arī ir svarīgi, lai man viss patiktu, jo to daru ikdienā. Ja ikdienā dari to, kas tev nepatīk, var nošauties. 

Cik daudz darba tev ir ikdienā - cik noslogots esi? 

Gandrīz katru dienu man ir viena, divas, trīs fotosesijas. Pirms Ziemassvētkiem reizēm ir četras. Viena fotosesija ilgst četras stundas. Dažreiz es strādāju astoņas stundas, dažreiz 12 stundas, reti - 16 stundas. 

Vai vari izturēt 16 stundas?

Tas nav tāds darbs, kurš ir ļoti sarežģīts. Tiešām. Es jau tik ļoti iemācījos fotografēt. Esmu tik pārliecināts, ka vienmēr sanāks labi. Es garantēju - lai kāda tā sieviete atnāks, es viņu nofočēšu skaisti, vienalga, kāda viņa izskatās. 

Kas ir Sokolova noslēpums, kāpēc zini, ka vienmēr sanāks? 

Man ir ļoti šaura specializācija. Ir fotogrāfi, kuri fotografē visu, bet es fotografēju tikai privātas fotosesijas - sievietes un pāri. Un man ir četru veidu fotosesijas. Ja kāds man teiks, ka grib fotosesiju magoņu laukā - es teikšu nē, meklē citu fotogrāfu. 

Es šos veidus taisu ļoti labi. Es tiešām esmu ļoti pārliecināts par sevi, ļoti labi zinu visas pozas, kā es varu nofočēt sievietes. Tāpēc esmu tik pārliecināts un varu garantēt kvalitāti. 

Ja es nevarētu garantēt kvalitāti, šo fotosesijas veidu nepiedāvātu. 

Es ļoti gribētu pamēģināt fotografēt kāzas. 

Kur ir robeža starp pornogrāfiju un kailfoto kā mākslu?

Gaisma. Es varu baltu sievieti ar pieciem melnādainajiem nofočēt tā, ka tas izskatīsies kā māksla, izskatīsies tiešām labi. 

Kāpēc tieši melnādaini vīrieši un baltā sieviete? 

Tas ir tāds izplatīts porno sižets. Es pornogrāfiju varu nofočēt kā mākslu, jo nav tāda sadalījuma - te ir pornogrāfija, te ir māksla. 

Bet kāpēc tāds sadalījums ir tomēr mūsu sabiedrībā ieviests? Ir taču lietas, ko saucam par pornogrāfiju, citas - par mākslu... 

Tas ir ļoti subjektīvi. No juridiskā viedokļa - tas, ko mēs saucam par erotiku, arī ir pornogrāfija, tāpēc nekur nevar ieraudzīt normālos ziņu portālos pat krūšu galus, kurus var vienkārši apskatīt, nenorādot, ka ir 18 gadu. Tas viss skaitās pornogrāfija. 

Katram cilvēkam - kas ir erotika un kas ir pornogrāfija, ir ļoti subjektīva. 

Bet tev tā ir gaisma? 

Jā, gaisma. Pareizas pozas. Pareizs rakurss. Es to jūtu subjektīvi. Tādas ir manas estētiskās prasības. Tas man šķiet estētiski, bet šis - nē. Sadalīt rāmjos to nevar. Man ir fotosesijas veids - vannā. Tas ir atklātāks veids, jo tur ir akcents uz detaļām, fragmentiem. Tie sižeti ir ļoti pornogrāfiski. Visādi tādi tuvplāni. Bet tur ir ūdens šļakatas, tas viss ir melnbalts, tā gaisma slīd pa ķermeni, vispornogrāfiskākais sižets izskatās kā liela māksla. 

Cilvēkiem patīk. Tas nav... Cilvēki bieži pornogrāfiju saista ar kaut ko lētu un vulgāru. Tāpēc es cenšos fotografēt tā, lai tas nebūtu lēti un vulgāri, bet - lai būtu estētiski skaisti, neskatoties uz to, ka varbūt tas ir dibens tuvplānā. 

Minēji, ka nodarbojies tikai ar privātām fotosesijām. Kas tev dod atgriezenisko saiti par to, ka tas, ko dari, tiešām ir labi? 

Pēc fotosesijas bieži klientes man sūta vēstules par to, cik viņas ir priecīgas, kā viņām patīk. Reizēm vēstules mana sūta vīrieši un saka - Aleksandr, mana sieva bija pie tevis, pēc tam mums bija tāds sekss, kurš nebija jau 10 gadus. Tas liecina par to, ka tas ir forši un labi. Bieži vien klientes arī ļauj anonīmi šīs vēstules nopublicēt, lieku tās "Instagram", lai citi redzētu. 

Noteikti esi redzējis gana daudz kailu sieviešu ķermeņus - vai nav tā, ka ir "notrulinājusies" paša iekšējā attiecība pret sievietes ķermeni kā kaut ko intīmu?

Protams, ka ir. 

Kā tas tevi ietekmē? 

Es jūtos kā ārsts... 

Arī ārstam ir ģimene... 

Iedomājies, ginekologs. Viņš nostrādā veselu maiņu, kad atnāk mājās, pēdējais, ko viņš grib redzēt, ir sievietes vagīna. 

Bet kāpēc izvēlas iet strādāt par ginekologu. Ar to jau rēķinās...

Tāpēc, ka sekss nav svarīgākā lieta dzīvē.

Varbūt, kad tev ir 16 šķiet, ka attiecības un sekss tik svarīgas, tik foršas. Jo vairāk gadu, jo vairāk saproti, ka ir arī daudzas citas lietas, kuras ir svarīgākas un interesantākas. Sieviete un sekss - tas ir tik pieejami, tas ir tik vienkārši. Tas ir kā - tu vari aiziet uz veikalu, nopirkt paēst un paēst. Kad tev ir gandrīz 40, ir tik daudz kontaktu. Ja tev gribas nokniebties, tu vari to izdarīt ļoti ātri, izvēlēties - ar ko, kad. Tā absolūti vairs nav lieta, ko ļoti gribētos. Tas ir mazliet kā apgrūtinājums. Man šķiet, ka sievietēm gribas daudz vairāk nekā vīriešiem. 

Kāpēc tā? 

Tāda ir cilvēka daba. Tāpēc man tiešām tas nav svarīgi. Sievietes - tas ir mans darbs. Strādāju ar sievietēm katru dienu un tas man neizraisa nekādas tādas seksuālas emocijas. Un klientiem arī tas ļoti palīdz, ka nesiekalojos, kad redzu viņas krūtis, ka spēju to ignorēt un strādāt pie tā, lai man būtu forša bilde. Nevis pie tā, es palūrētu, kā viņa pārģērbjas. 

Cik bieži tavas klientes cenšas ar tevi flirtēt?

Bieži. Un tā ir mana darba sastāvdaļa. Fotosesija - tas ir erotisks un seksīgs pasākums. Sievietei ir seksīgas pozas, gandrīz visas fotosesijas notiek gultā, sievietei ir ērti, silti, mīksti, viņa ir kaila, ir erotiskas pozas. 

Īpaši fotosesijā ar virvēm - tas ir uzbudinoši. Dažreiz viņas kļūst miklas. Bet tas ir normāli, tā ir daļa no mana darba. Tas ir normāli, ka parādās visādas vēlmes. 

Kā sākumā bija ar šo? 

Sākumā es reaģēju ar erekciju. Bet ar gadiem tas beidzās. Tagad es mierīgi uz to visu skatos. 

Man bieži prasa - o, tu guli laikam ar tām modelēm? Nē, es neguļu. Man ir princips - nekad negulēt ar sievieti, kura pirmoreiz ir atnākusi pie manis uz fotosesiju. 

Bet otrajā reizē? 

Viss var būt. Vienkārši - ja sieviete ir atnākusi, pārgulējusi ar fotogrāfu, viņa domās, ka tā ir ar katru, jutīsies kā "viena no". Sievietes grib būt unikālas, negrib būt "viena no". Es gribu, lai viņa pēc tam visiem stāstītu, cik forši ir fotografēties pie Sokolova, nevis slēpt no visiem, ka viņa bija pie manis, ka citi padomās, ka arī pārgulējusi ar viņu. 

Bet, ja ir otrā, trešā reize... Es pieļauju, ka starp cilvēkiem, kuri kopā kaut ko dara, vienmēr var izveidoties simpātijas. 

Tāpat kā trolejbusa vadītājs un konduktore, ārsts un medmāsa... Nu, var izveidoties tās simpātijas. Cilvēkiem var izveidoties arī attiecības. 

Vai tas ir normāli no ētikas viedokļa, tavuprāt? 

Attiecības starp cilvēkiem ir pilnīgi normāli. Man ir bijusi pieredze, kad sadraudzējos ar sievieti, kuru iepazinu fotosesijā. Turklāt tās bija noturīgas un ilgas attiecības vairāku gadu garumā. 

Kāpēc tās beidzās?

Visas attiecības agrāk vai vēlāk beidzas. Ļoti reti kad attiecības beidzas ar nāvi. 

Vienkārši attiecības sevi izsmeļ un beidzas. 

Bet ir interesanti - pamanīju, ka vairāk nekā četrus pēdējos gadus, tās sievietes, ar kurām man izveidojas romantiskas attiecības, neesmu saticis fotosesijā, bet kaut kur citur. 

Laikam sievieti, ko redzu fotosesijā, uztveru jau citā plaknē. Man ir interesantākas meitenes, kuras satieku citur. 

Nesen nāci klajā ar paziņojumu, ka vēlies kļūt par kāzu fotogrāfu. Kādēļ nolēmi mainīt savu ierasto kursu?

Es gribu pamēģināt kaut ko jaunu un interesantu. Man šķiet, ka fočēt kāzas varētu būt interesanti un man labi sanākt. Es diez vai gribu būt kāzu fotogrāfs, kurš ar to ikdienā nodarbojas, bet es gribētu nofočēt dažas kāzas. Domāju, ka man varētu labi sanākt. 

Kas tev šķiet interesanti kāzās? 

Es iedomājos, ka to gribu vasaras beigās, bet kāzas plāno cilvēki iepriekš. Visdrīzāk - nākamgad tas būs. 

Vai ir jau kaut kas aizrunāts? 

Vēl ne, bet ceru, ka būs. 

Nereti attiecīgās jomas studenti, lai piepelnītos sāk tieši ar kāzu foto un video - vai skaties uz kāzu foto kā uz hobiju, vai tomēr pamatdarbu?

Nevar teikt, ka hobijs. Bet es uz to skatos kā uz eksperimentu. Ja iepatiksies - es to darīšu, ja nē - nedarīšu. Man ir interesanti pamēģināt. 

Kāzas ir ļoti atšķirīgas no tā, ko ikdienā daru, tur ir kontakts ar cilvēkiem. Man ļoti patīk cilvēki, man patīk būt uzmanības centrā, patīk runāt. Kāzas - ļoti foršs, jautrs pasākums, pie tam - tur var garšīgi paēst. 

Papētiju internetā, cik aptuveni izmaksā fotogrāfa pakalpojumi kāzu fotogrāfēšanai, kas ietver arī bilžu apstrādi. Protams, cenas ir dažādas, bet vidēji tie ir 450 - 800 eiro. Tu prasi 1000 eiro, kādēļ cilvēkiem vajadzētu maksāt tik lielu summu?

Latvijā ir arī kāzu fotogrāfi, kuri ņem 2000 un arī 3000 par kāzu foto. 

Latvijā ir "Mercedes" salons, kur tirgo dārgus auto. Reizēm tie maksā 60 000 eiro. Cilvēki tos pērk. 60 000 par mašīnu un 1000 par pasākumu, kurš notiek varbūt reizi mūžā, tas ir ļoti lēti. 

Es nepozicionēju sevi kā fotogrāfu visiem. Tas nav tā, kā aiziet uz veikalu pēc maizes. Tas ir restorāns. 

Tu esi kaut kas īpašs? 

Jā, esmu orientēts uz dārgo galu. Man ir daudz gadu. Man ir liela pieredze. Tas, ka neesmu vēl fotografējis kāzas, nenozīmē, ka es tās taisīšu tā kā čalītis, kuram ir 18 gadu un nav pieredzes. 

Esmu pārliecināts, ka es to izdarīšu ne sliktāk kā tie, kuri ar to nodarbojas visu laiku. 

Galvenais ir tas, ka es redzu, kas ir skaisti. 

Kas tev ir skaisti? 

Tas ir subjektīvi. Es nevaru teikt - tas ir skaisti, tas nav. Es varu skatīties un tad teikt - tas ir skaisti, tas nav skaisti. Un es zinu, ko izdarīt, lai būtu skaisti. 

Es redzu sievieti - uzreiz redzu, kā viņai vajag pagriezties, kā viņai nostāties, lai viņa izskatītos estētiski skaisti. Es viņai to pateikšu - izliec muguriņu, atver lūpās. Kāzās ir tas pats. Labs kāzu fotogrāfs ir kā režisors - būvē visas šīs lietas. Cenā ietilpst kāzu reportāža. Man būs līdzi vēl viens cilvēks, kurš skries apkārt un bildēs visus viesus, kuri nāk, redzēs visu, kas notiek. Es fokusēšos tikai uz pāri - fotografēšu arī viņus. 

Cenā ietilpst arī drukātu foto albums. Tā kā - cena nemaz nav tik liela. 

Jā, mani interesē, kā cena veidojas... 

Esi nolēmis izmēģināt savus spēkus ne tikai kāzu fotografēšanā, bet vairākus mēnešus veido īsus videosižetus, kuros, atbildot uz sociālo tīklu lietotāju uzdotajiem jautājumiem, skaidro dažāds intīmās dzīves nianses. Kā nonāci līdz šādai idejai un formātam?

Cilvēkiem ir ļoti daudz aizspriedumu par seksuālām tēmām. Klientes man ir stāstījušas tik daudz visādu trūkumu par vīriešiem, draugiem. Uzskatīju, ka jāveido tādu raidījumu. Tas vairāk, lai vīrieši var uzzināt. Arī sievietes, kuras mazāk zina par savu seksualitāti. Tāpēc es tur stāstu pamācības par dažādām intīmās dzīves niansēm, ko cilvēki varbūt nezina. Viņi saskatās pornofilmas un domā - ā, nu šis ir vienkārši, to var izdarīt... Bet reālajā dzīvē tas "vienkārši" var slikti beigties, piemēram, sievietei ļoti sāpēs, viņai būs grūti sēdēt. Tāpēc izdomāju veidot šo raidījumu. 

Kādas ir atsauksmes? 

Dažādas. Pārsvarā cilvēkiem ir interesanti. Daži prasa - kā vari tik atklāti runāt par seksu? Bet sekss ir parasta dzīves sastāvdaļa. Tāda pati kā ģimene, ēšana, veselība. Jo vairāk par to runā, jo mazāk būs problēmu. 

Vai uzskati sevi par sieviešu pazinēju?

Gan jā, gan nē. Ja es būtu baigais pazinējs, man būtu perfektas attiecības, ģimene, bērni. Bet nav. 

Vai zināšanas nosaka to? 

Tā ir lieta, ko grūti prognozēt. Varbūt es pēc laika satikšu sievieti, kurā iemīlēšos, viņa iemīlēsies manī, bet varbūt arī nē.

Es zinu dažas svarīgas nianses par sievietēm. Vienreiz es uzrakstīju shēmu, nopublicēju "Facebook", kā jāuzvedas pret sievieti. Meitene, ar kuru es draudzējos, ļoti apvainojās. Teica - Aleksandr, es saprastu, ja tu vienkārši nezinātu, un uzvestos, kā uzvedies. Bet tu, maita tāds, zini, un tā uzvedies. 

Vai vari pastāstīt vairāk? 

Tas bija par attieksmi - ko var darīt, ko nevar no vīrieša puses. Jo vairāk vīrietis ļauj savai sievai, jo mazāk viņai gribas kaut kādas figņas darīt. Mazāk ierobežot. 

Kur ir tas balanss? Kur paliek vīrietis? 

Pirmkārt, uzskatu, ka attiecību pamatā jābūt uzticībai. Tad viņi var darīt to, ko viņi vēlas. Informēt par to otru. Sieviete nekad neies pa kreisi, ja ar vīru viss ir labi. 

Kas rada uzticību starp vīrieti un sievieti? 

Atklātība. Kad cilvēki var viens ar otru runāt par to, ko viņi grib, ko sagaida no otra. 

Spēja vienoties? 

Kompromisi. Bet uzskatu, ka attiecības nevar būt ļoti ilgas. 

Paskaidro, lūdzu... 

Trīs, četri gadi un viss. Problēma tāda, ka ar laiku apnīk cilvēks, jo kļūst paredzams. Kad viss izrunāts, visas darbības seksā izdarītas... Viss ir paredzami. Sieviete jau zina, ko jutīs tas vīrietis, kad viņa darīs to vai to. Zūd kaisle. Sekss kļūst mehānisks. Starp viņiem ir attiecības kā starp brāli un māsu. Paiet laiks un atkal gribas to sajūtu, kad ir tauriņi vēderā. Šķiet, ka vīrs vairs nepievērš tik daudz uzmanību, bet darbā ir Jānis, kurš tieši pievērš uzmanību, uzvedas citādi. Varbūt uzvedas tā, kā tas vīrs uzvedās pirms pieciem gadiem. Un tad sieviete var nodomāt - esmu tik laba sieva, neeju pa kreisi, vīrs mani vairs nenovērtē, bet varbūt Jānis mani novērtēs. 

No vienas tādas mazas domiņas, sāk veidoties pārliecība, ka varbūt vajag pamēģināt arī kaut ko citu. Tāpēc es neticu, ka var būt ļoti ilgas un godīgas attiecības. 

Bet visi cilvēki taču grib būt mīlēti un mīlēt kādu citu, kaut kādā ziņā turēties pie viena cilvēka, ne mētāties apkārt? 

Var mīlēt vienu cilvēku, bet mīlēties - ar dažādiem. Ļoti daudzām sievietēm ir paralēli vairākas attiecības. 

Tev liekas, ka tas ir normāli? 

Tas nav ne labi, ne slikti. Tas ir normāli, kamēr tas otrs par to nezina. 

Vai otram nevajadzētu par to zināt? 

Nekādā gadījumā. 

Kāpēc? 

Tāpēc, ka tad būs sāpīgi. Kāpēc viņu jāsāpina? Kamēr viņš nezina, nekas nav slikti. 

"Ko mamma nezina, tas mammu neuztrauc"? Kur tad paliek uzticība, ko minēji, lai vispār nodibinātu attiecības? 

Nevar teikt - dari tā, šādi viss būs labi. Cilvēks ir diezgan sarežģīts. Cilvēkā ir lietas, kas iet krustā. Nevari būt tikai labs. Vienmēr ir tādas lietas, ko nedrīkst, bet tomēr mēs darām. Man ir ļoti nepatīkami, kad uzzinu, ka manai draudzenei ir vēl kāds čalis. Es vairs nespēju ar viņu draudzēties. 

Kāpēc nespēj piedot? Tā ir nodevība? 

Varbūt esmu pārāk vājš. Ja kāda meitene to dara, viņai vienmēr jāiziet no "Facebook", lai vīrs par to neuzzinātu. 

Ja sieviete tev teiktu, ko dara, kāda tad būtu tava attieksme? 

Arī negatīva. Tāpēc, ka es zinu - ja sieviete iet pa kreisi, vienmēr vainīgs ir vīrietis. Viņam ir kaut kādi trūkumi... 

... Bet jebkuram cilvēkam taču ir trūkumi? 

Tieši tā. Tāpēc sieviete grib atrast kaut kur to, ko viņa nevar dabūt mājās. Ja mana draudzene iet pa kreisi, tas nozīmē, ka problēma ir nevis viņai, nevis tam čalim, bet problēma ir manī. Es nepievēršu viņai pietiekami daudz uzmanības. Es varbūt nesaku pietiekami daudz komplimentu. Varbūt es neizskatos tā, kā viņa grib, lai izskatītos vīrietis, kurš viņai patīk. Varbūt esmu palaidies un man ir izaudzis vēders. Varbūt viņa vairs nevar ar mani taisīt selfijus ar sešpaku un likt "Instagramā". Varbūt viņai vajag tādu čali. Tās ir tikai manas problēmas. 

Jā, man ir bijusi tāda situācija, kad draudzene aiziet pa kreisi, turklāt ar čali, ko es labi pazīstu. Un tu arī pazīsti. Kaut kā tās manas draudzenes, kurām patika tāda dzīve, viņām bija nosliece uz pazīstamiem vīriešiem. 

Tas nebija patīkami, bet es zinu, ka pats esmu vainīgs. 

Un tu spēj to pieņemt mierīgi un iet tālāk? 

Protams. Kā es varu nepieņemt - pakārties? Nē, vienkārši nomainīt sievieti. 

Esi atzinis, ka nekad dzīvē uz tādiem randiņiem neesi gājis, pārsvarā esi iepazinies ar sievietēm savā fotostudijā. Kāpēc tā?

Varbūt randiņš vairs nav aktuāls, kad ir "Facebook", kur var ar cilvēku sarakstīties. 

Tad ir jautājums par virtuālo un reālo dzīvi... 

Ko es varu piedāvāt sievietei, lai izdarītu viņai kaut ko labu? Cits čalis var aizvest uz kino, parādīt filmu, viņa būs priecīga, cits varētu aizvest uz restorānu pabarot. Es varu viņu skaisti nofočēt. Un, ja sievietei jāizvēlas - garšīgi paēst vai skaistas bildes, protams, viņa izvēlēsies bildes. Tā kā esmu fotogrāfs, man vieglāk ir viņu nofočēt. Man gan tiešām ir interesantākas tās sievietes, kuras es neesmu fočējis. 

Bet tad uz randiņiem ar tām arī neej? 

Kas ir randiņš? 

Tu man pastāsti, kas ir randiņš! 

Tas ir sēdēt parkā uz soliņa un runāties? 

Nezinu - cik cilvēku, tik variantu. 

Nezinu, tas varbūt bija jaunībā. Tagad es neeju ne uz kādiem randiņiem. Man ir citas prioritātes. Nav tas tik svarīgi. 

Reiz kādā intervijā atzini, ka tev nav bail "dabūt pa muti, un kādam iedot pa muti". Vai uzskati sevi par impulsīvu, viegli aizkaitināmu cilvēku, kurš vajadzības gadījumā var pielietot arī fizisku spēku?

Es esmu ļoti mierīgs. Diez vai iešu ar kādu kauties. Bet, ja tas būs nepieciešams, man nav problēmu. Esmu diezgan labā fiziskā formā, man nav problēmu izkauties ar kādu. Neredzu problēmu - kāpēc nē? Ja kāds cilvēks ļoti grib - O.K. 

Tevi ir grūti satricināt? 

Esmu mierīgs. Neesmu no tiem, kuriem ir konflikts uz ceļa, izskrien no mašīnas, cenšas sist savu oponentu. 

Ar ko plāno saistīt savu turpmāko darbību? Zini konkrēti, vai, tomēr, laiks rādīs?

Vēl nezinu. Es tiešām nezinu. Esmu ļoti atvērts. Ja man būs kaut kādas iespējas darīt kaut ko citu - es, protams, darīšu, jo man ir arī lietas, kuras mani interesē ārpus fotografēšanas. Piemēram, mani interesē sports - šķēršļu skrējieni. Mēs ar draugiem organizējām dažus šķēršļu skrējienus, kur cilvēkiem ir gan jāskrien, gan jārāpo pāri sienām, jālien. Ļoti interesanti pasākumi. 

Vēl es audzēju kukaiņus. 

Pastāsti, lūdzu, vairāk! 

Man mājās dzīvo krupītis. To krupīti vajag barot ar circeņiem. Tos pirkt ir diezgan dārgi, tāpēc sāku tos audzēt. Sapratu, ka varētu arī pats viņus ēst - ir labs proteīna avots. 

Tu ēd circeņus? 

Esmu mēģinājis - viņi ir tādi kā riekstiņi. Uztaisīju tādu lielu termoskapi, kur nonstopā viņiem notiek dzīvescikls. Ar to var ražot šos kukaiņus diezgan lielos apjomos. Galvenais, ka tu vari uztaisīt 10 vai 100 skapjus. Galvenais, ka tur būs ļoti daudz tā kukaiņu proteīna.

Kur tu to visu liec? Vai spēj izbarot? 

Es nezinu, vai es drīkstu to tā publiski teikt un atklāt, bet vasarā man ir daudz to kukaiņu, laukos es viņus palaidu vidē. Tur bija kādi 10 000 kukaiņu. Un viņi skaļi dzied. 

Kad ir ap +10, viņi jau mirst. Kad ir silts, viņi dzied. 

Kaimiņi man saka - dzirdi, tik skaisti dzied. Domāju - ja viņi zinātu... Es nedomāju, ka tas var kaut kā slikti ietekmēt vidi... 

Kas būtu tavs ieteikums - kā spēt izrauties no ikdienas? 

Ja tas cilvēks ir sieviete, es novēlētu atnākt uz fotosesiju. Nopietni! Tas ļaus paskatīties uz sevi no citas puses, atklāt citas emocijas. Nav obligāti uz kailfoto, var uz parasto. Bet, ja tas ir vīrietis, ir vairāki varianti. Ja vīrietim ir ap 40, ļoti forši ir nopirkt moci. Uzreiz citādi skaties uz sevi, kad tev ir tiesības, vari ar moci braukt. Vēl ir lieta, bet tas ir grūtāk - var nolikt eksāmenu un iegūt ieroču nēsāšanas atļauju, iet uz šautuvi, iemācīties šaut. Arī ļoti forša sajūta. Vēl ir labi, ja vīrietim mīļākā ir jauna sieviete. Ja vīrietim ir 40, bet viņam ir meitene, kurai 23. Viņa skatīsies uz viņu lielām acīm, skatīsies viņam mutē, ticēs tiem visiem makaroniem, ko viņš stāstīs. Tas arī ir ļoti interesanti. 

Teikšu tev lielu paldies, ka atnāci pie manis šodien. 

Ir O.K., vai ne? 

Jā! Jā. Jā. (Abi sarokojas.)