Kokaīns. Kā tas ietekmējis Zigmunda Freida darbu?

Zigmunds Freids

FOTO: Pixabay

Zigmunda Freida ieguldījums psihoanalīzes un psiholoģijas attīstībā ir nenovērtējams - daudzi viņa radītie koncepti un teorijas tiek izmantoti arī mūsdienās. Tomēr daudzas no Freida revolucionārajām idejām, iespējams, nebūtu ieraudzījušas dienasgaismu, ja psihoanalīzes tēvam nebūtu kāds kaitīgs ieradums - kokaīna lietošana, raksta portāls "Vice", atsaucoties uz Dominika Stretfelda grāmatu "Kokaīns: Neautorizēta biogrāfija" (Cocaine: An Unauthorised Biography).

Freids reiz apgalvoja, ka ir trīs lielās zinātniskās revolūcijas, kas cilvēci nogāzušas no tās priviliģētās, pašapmierinātās laktas visuma centrā. Pirmais bija Nikolajs Koperniks, kurš parādīja, ka Zeme ir mazs, ap Sauli riņķojošs puteklītis milzīgi plašā tukšumā. Nākamais bija Čārlzs Darvins, kurš pierādīja, ka cilvēks nav Dieva augstākā radība, bet gan ir attīstījies no pērtiķiem. Visbeidzot, Freids uzskatīja, "cilvēka vēlme pēc diženuma šobrīd pārdzīvo trešo un vissmagāko triecienu. Mūsdienu psiholoģijas pētījumos redzami centieni pierādīt ikvienam "ego", ka viņš nav pats savas mājas saimnieks un viņam jāsadzīvo ar informācijas druskām no tā, kas neapzināti notiek viņa prātā".

Ne bez pamata tas viss izklausās pēc kaut kā, ko sacītu kāds, kas tikko būtu iešņaucis pamatīgu devu baltā pulvera. Psihoanalīze, iespējams, vislielākajā mērā ir parādā pateicību kokaīnam un Freida aizrautībai ar to. Kā kokaīns ietekmēja psihoanalīzi, tā arī Freids ietekmēja to nāšu skaitu, kurās nokļuva kokaīns.

"Ja ir viens cilvēks, ko var uzskatīt par kokaīna kā atpūtas narkotikas popularizētāju, tad tas ir Freids", raksta Stretfelds.

Kaut gan košļāt kokas lapas bija ierasta lieta Andos vairākus gadu tūkstošus, tās bija grūti pārvadāt, un pirmo reizi tās tika sintezētas 1855. gadā - to izdarīja Frīdrihs Gadke, kurš tam deva nosaukumu "eritroksilīns". 1880. gadu vidū tas bija ieguvis nosaukumu, kas mēli mežģīja mazāk - kokaīns. Bija arī precizēts tā attīrīšanas process, un farmācijas kompānijas, kas kokaīnu ražoja, to reklamēja kā zāles pret visām kaitēm.

Freids par jaunajām brīnumzālēm uzzināja no "Therapeutic Gazette", kas piederēja uzņēmumam "Parke-Davis", kas nu kļuvis par farmācijas giganta "Pfizer" meitasuzņēmumu. "Parke-Davis" kļuva par 28 gadus vecā Freida sponsoru - par 24 dolāriem viņam bija jāiesaka produkts. Arī farmācijas uzņēmums "Merck" ambiciozajam jaunajam speciālistam sūtīja paraugus. Var sacīt, ka Freids bija aizrautīgs lietotājs kopš pašiem pirmsākumiem.

Šajā laikā Freids gaidīja savu lielo iznācienu. Viņam bija bijuši daži nelieli panākumi, pētot nervus, kā arī publikācija, kur teoretizēta zušu sēklinieku iespējamā atrašanās vieta. Kokaīnam bija jākļūst par Freida lielo izrāvienu zinātnē. Pēc Freida domām burvības un slavas putekļi pat sasmakušajā un novecojušajā akadēmiskās medicīnas pasaulē atradīs sev godalgotu vietu. Viņš saņēma savu pirmo devu "Angela aptiekā" 1884. gada aprīlī un tūlīt sāka pašaizliedzīgus eksperimentus ar sevi. Zinātnes vārdā, protams.

» Katamarāna banda, latvietis un vairāk nekā tonna kokaīna. Kā Lielbritānijā pārtvēra iespaidīgu kontrabandas kravu

Gan fiziskie, gan psiholoģiskie efekti uzreiz šķita pievilcīgi, un Freids sarakstē klāstīja, kā viņš sācis to lietot "pret depresiju un pret gremošanas traucējumiem, un ar vislieliskākajiem panākumiem". Pienākot gada beigām, viņš bija publicējis rakstu "Über Coca", kurā apraksta "visbrīnišķīgāko uzbudinājumu", pirmo reizi to pamēģinot, "uzmundrinājumu un ilgstošu eiforiju", kā arī piebildis par "noguruma un izsalkuma nomākšanu".

Tomēr, kad runa bija par to, vai kokaīns izraisa atkarību un citām lietošanas sekām, Freids bija izvairīgs, viņš rakstījis: "Ievērības cienīgs man šķiet tas, ko es novēroju sevī un citos pētniekos, ka pirmā kokaīna deva vai pat atkārtotas devas neizraisa kompulsīvu vēlmi lietot stimulantu atkārtoti. Gluži pretēji - cilvēks izjūt zināmu nepatiku pret vielu."

Iespējams, ka Freida iedomas par atkarības neesamību bija tikai tāpēc, ka viņš nekad nebija izsmēlis savas bezmaksas dāvanas no farmācijas uzņēmumiem. Vai arī viņš vienmēr atpalika par vienu "strīpiņu", lai iedzīvotos atkarībā. "Ja cilvēks intensīvi strādā kokaīna ietekmē, pēc trim līdz piecām stundām samazinās labsajūta, un, lai atvairītu nogurumu, nepieciešama papildu deva."

» "Elle un debesis ir tikai apziņas stāvokļi." Saruna ar "nāves padomdevēju"

Freids drīz vien nosūtīja [kokaīna] paraugus draugiem no medicīnas institūta, norādot uz tā iespējamo pielietojumu. Viņš norādījis, ka to var izmantot kā garīgu stimulantu, astmas un ēšanas traucējumu zāles, afrodiziaku un kā morfīna un alkohola atkarības ārstēšanas līdzekli.

Ar kokaīnu viņš iepazīstināja Ernstu fon Fišs-Markovu, kurš lietoja morfīnu hroniskām sāpēm. Tā vietā, lai neitralizētu viņa atkarību, viņš tika pie vēl vienas atkarības. Drīz Fišs-Markovs tērēja 6000 marku mēnesī savai "baltā pulvera terapijai", un septiņus gadus vēlāk viņš nomira 45 gadu vecumā.

Veiksmīgāku medicīnisko pielietojumu atklāja oftalmologs Kārlis Kellers - pirmais, kurš atklāja, ka kokaīna efekts varētu būt noderīgs kā anestēzijas līdzeklis acu operācijās. Tomēr Kellers pats neesot aizrāvies ar vielu tā, kā to darījis Freids. Tas tā ir pieņemts, jo 1995. gadā viņa dokumentu kolekcijā tika atrasts neizmantots paraugs. Freidam, visticamāk, nekas nebūtu palicis pāri. 

Tāda bijusi realitāte - Freids ar kolēģiem kaismīgi eksperimentēja ar pulverveida panaceju, līdz atkarība uzņēma apgriezienus un labie zinātnes mērķi palika otrajā plānā. Doktors Vilhelms Flīss - vācu otolaringologs - publicēja rakstu ar nosaukumu "Deguna un sieviešu seksuālo orgānu saistība", kurā viņš klāstīja savas idejas, ka deguns ir ķermeņa mikrokosms, un jebkuru kaiti varētu izārstēt, atrodot tās atbilstošo atrašanās vietu un tur uzklātu kokaīnu.

Zinātniskā publikācija ieraudzījusi dienas gaismu laikā, kad laikabiedri centās izārstēt sievietes histēriju - neirozes, kā tajā laikā tika uzskatīts, izraisījusi maksts. Cenšoties pierādīt teoriju, Freids un Flīss aizkavēja operāciju un gandrīz nonāvēja pacienti. Šis starpgadījums Freida grāmatā "Sapņa interpretācija" ir nodēvēts par "Irma". Jāatzīst, ka mūsdienās par šādu izgājienu viņam nāktos sastapties ar ļoti lielu apkaunojumu, ārsta licences zaudēšanu un, iespējams, pat tiesas prāvu un cietumsodu.

Tā vietā Freids izstrādāja dažādas teorijas, kas veido psihoanalīzes pamatus. Tādus jēdzienus kā ego un superego, libido - seksuālā enerģija, Edipa komplekss - ko Freids atklāja, kad dalīja kokaīna krājumus neirotiskajiem Vīnes iedzīvotājiem, kas bija atnākuši ar viņu parunāties par savām problēmām, pie kurām, pēc Freida domām, bija vainīgi viņu vecāki.

Franču filozofi Žils Delēzs un Fēlikss Gvatari uzrakstīja grāmatu "Anti Oedipus". Grāmata attēlo trīs Freida karjeras posmus: "pētniecības, novatoriskais, revolucionārais posms", kurā tika atklāts libido, klasicisma posms, kad viņš aprakstīja Edipa kompleksu, un, visbeidzot, terapeita posms. Pēc francūžu vārdiem viņš bijis "Kolumba, Gētes, Šekspīra un Sofokla buržuāziskais lasītājs, maskētais Als Kapone". Delēzs un Gvatari zināja ļoti maz par to, ka patiesībā zem katras Freida teorijas ir prātu aizmiglojoša atkarība un sevī absorbēts monologs, ko izraisīja kokaīns. 

Neskatoties uz ilgstošo popularitāti, mūsdienās daudzi psihoanalīzi uzskata par diskreditētu zinātni. Tās kritiķi vienmēr uzskatījuši, ka tā ir pseidozinātne (pats Freids cerēja, ka viņa baroka laika teorētiskie pamati vēlāk tiks pierādīti ar neirozinātnēm). To kritizēja pat pirms tika atklāta teorētiķa aizraušanās ar kokaīnu. 

Skeptiķi norāda uz acīmredzamo kokaīna ietekmi uz viņa darbu "Sapņa interpretācija", kura modelis, šķiet, bijis drudžains, narkotiku izraisīts, brīvi-asociatīvs sapnis.

"Es redzu sevi kā sniegavīru ar burkāna degunu, kas nostājies plašā neskarta sniega laukā, un tas viss pēkšņi kūst, tāpat kā es, man deguns nokrīt un atstāj man dziļu tukšuma sajūtu..." "Šī ir trauksme par auglību: burkāns ir jūsu dzimumloceklis..."

Freida attiecības ar kokaīnu pēkšņi pārtrūka 1896. gadā, dienu pēc viņa tēva bērēm, kurš nomira pēc 12 gadu ilgas "vergošanas" baltajai vielai. Grūti noticēt, ka Freids to būtu varējis interpretēt kā vienkāršu sakritību, lai gan tas liek aizdomāties par to, kā Eiropas intelektuālā vēsture varētu izskatīties, ja Freids būtu pārbaudījis arī pārējās narkotiskās vielas.

Uz augšu