Skaļi skatītāji un svētku sajūta. Ko nozīmē apmeklēt futbola spēli Slovēnijā? (1)

Par spīti tam, ka pilsētā pirms spēles nebija novērojama sevišķi augsta ažiotāža un interese par spēli, bet spēles dienā bija vērojama cita aina - apmeklētāji bija ieradušies kuplā skaitā. Ļoti iespējams, ka viens no galvenajiem augstās apmeklētības iemesliem bija komandas veterāna Bojana Jokiča simtā spēle nacionālajā izlasē.

Stožices stadiona ietilpība ir mazliet vairāk nekā 16 tūkstoši. Šo spēli klātienē apmeklēja 11 222 skatītāji. Fani pie stadiona ieejām sāka pulcēties jau teju divas stundas pirms spēles sākuma. 

Jau ienākot stadiona teritorijā rodas svētku sajūta, jo ir uzbūvēta maza pilsētiņa, kur apmeklētāji var ne tikai iegādāties ēdienus un dzērienus, bet arī piedalīties dažādās aktivitātēs, piemēram, loka šaušanā, vai soda sitienu izpildīšanā. Jāpiezīmē, ka pa šo "pilsētiņu" pārvietojās arī, tā teikt, vakara vadītājs.

Ar dažiem no skatītājiem izdevās arī pārmīt pāris vārdus.

Uz jautājumu, kura komanda uzvarēs, kāds pāris atbildēja pārliecinoši: "Protams, ka mēs!" Pavaicāju, vai netraucē apziņa, ka iespējas kvalificēties pamatturnīram vairs ir tikai teorētiskas.

"Nē, mums patīk futbols, nāktu uz spēli arī tad, ja būtu pēdējā vietā. Domāju, ka šovakar stadions tāpat būs pilns"

Arī kāds cits jaunietis pirms spēles bija pārliecināts par savas komandas izredzēm: "Mēs uzvarēsim, jums taču nav neviena punkta." Šim puisim pavaicāju, kāda būtu atmosfēra tribīnēs, ja arī viņu komandai būtu vairāk nekā tikai minimālas izredzes kvalificēties finālturnīram. "Būtu traki. Domāju, ka tāpat būs traki, bet tad būtu pavisam cits līmenis."

Bet, kādi ir tehniskie jautājumi, kurus būtu jāzina latviešu fanam, apmeklējot spēli Stožices stadionā?

Pati nokļūšana uz stadionu nav sarežģīta. Lai gan tas atrodas nostāk no pilsētas centra, regulāri kursē autobusi, kas aizvedīs uz pieturu pie paša stadiona. Slovēnijā pārvietošanās ar sabiedrisko transportu ir līdzīga Latvijai. Arī slovēņiem ir e-talona analogs, kuru var iegādāties par diviem eiro, bet papildināt par 1,30 eiro. Diemžēl atrast vietu, kur to izdarīt, nav nemaz tik vienkārši.

Nākošais, ne mazāk svarīgais aspekts ir ēdieni un dzērieni, kurus baudīt spēles laikā. Ēdienu klāsts nebija daudzveidīgs - varēja iegādāties tādus standarta sporta pasākumu ēdienus kā hot-dogus, čipsus vai popkornu. Kā arī bija iespējams nopirkt slovēņu ēdienu ar nosaukumu Bureks.  Šo ēdienu cena variēja no trim līdz četriem eiro, līdzīgi kā Latvijā.

Arī dzērienu piedāvājums nebija plašs - par trim eiro varēja iegādāties 0,5l alus glāzi, kā arī stiprāku dzērienu baudītājiem bija iespēja iegādāties 50 ml degvīna par 2,50 eiro. Protams, padomāts bija arī par nealkoholiskiem dzērieniem - par diviem eiro bija iespējams iegādāties gāzētu minerālūdeni.

Jāatzīmē,ka rindas pie šo ēdienu un dzērienu "uzpildes stacijām" tikpat kā nebija, jo stadionā un tā apkārtnē bija ļoti daudz kiosku un telšu, kur nopirkt šīs, pilnvērtīgai pieredzei nepieciešamās lietas.

Visbeidzot, par atmosfēru. Var piekrist, ka tā, visticamākais, būtu daudz iespaidīgāka, ja komandai vēl būtu reālas iespējas pacīnīties par tikšanu tālāk, bet jāatzīst, ka skatītāji kļuva patiesi skaļi brīžos, kad viņu komanda devās bīstamā uzbrukumā.

Kopumā, var teikt, ka spēli Stožices stadionā ir vērts apmeklēt, jo tas ir patiesi kompakts un mājīgs. Arī nokļūšana līdz tam nav sarežģīta, bet, kas ir pats galvenais, stadionā  ir patiesi baudāma atmosfēra.