Rozmarija Vesta vairumam līdzcilvēku izskatījās pēc  parastas britu mājsaimnieces. Neviens nevarēja pat iedomāties, ka aiz viņas pieticīgā nama durvīm slēpjas incests, neiedomājami cietsirdīga vardarbība un vairāku sieviešu mirstīgās atliekas, tostarp arī viņas meitas.

Briesmoņi mūsu vidū

Ik dienu mēs dzirdam dažādus šausmu stāstus, kas liek domāt par to, ka starp mums patiesi ir ne mazāk briesmīgi monstri kā šausmu filmās. Tiesa, Rozmarijas Vestas gadījumā rodas jautājums - vai cilvēki par šādiem briesmoņiem piedzimst, vai tomēr kļūst dzīves laikā?

Ņemot vērā šīs sievietes smago bērnību, Rozmarijas Vestas pievēršanās izvarošanai, seksuālai spīdzināšanai un nežēlīgām slepkavībām var šķist likumsakarīga, taču daudzus joprojām šokē viņas veikto noziegumu sadistiskais un cietsirdīgais raksturs. 

Rozmarija piedzima 1953. gadā Bila un Deizijas Letu ģimenē. Līdzcilvēki raksturojuši viņas māti kā skaistu, taču ļoti kautrīgu sievieti, kuru bija dziļi ietekmējusi elektrošoka terapija, ar kuru tika ārstēta viņas depresija. Daži eksperti apgalvo, ka elektrības triecieni vēl pirms dzimšanas varētu būt ietekmējuši arī Rozmarijas psihi.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

 

A post shared by The Cryptic Podcast (@thecrypticpodcast) on

Tiesa, nevar ignorēt arī ģimenē valdošo vidi un emocionālos faktorus. Bils Lets, bijušais Jūras spēku virsnieks, esot bijis klīniski apsēsts ar tīrību un regulāri sitis gan savu sievu, gan mazo meitu, jau no agra vecuma pakļaujot viņu fiziskai vardarbībai. Lets tāpat ir cietis no šizofrēnijas un ir izvirzītas versijas par to, ka viņš varētu būt seksuāli izmantojis savu meitu.

Nelabvēlīgā vide dziļi iespaidoja mazo Rozmariju un viņa ļoti agrā vecumā pati pievērsusies seksuālajai vardarbībai - meitene 12 gadu vecumā izvarojusi savu brāli un ir liecības par to, ka viņa ir uzmākusies arī citiem sava dzimtā ciemata zēniem.

Kāds kaimiņš vēlāk presei liecinājis, ka "viņa bija savāda meitene, taču neviens no viņas negaidīja ko tādu. Viņas ģimene šķita diezgan normāla, taču nekad nevar zināt, kas notiek aiz aizslēgtām durvīm".

» Kad ģimenes idille slēpj stindzinošas šausmas. Tērpinu ģimenes stāsts

Rozmarijas dzīves liktenīgais pagrieziens notika 15 gadu vecumā, kad viņa kādā autobusa pieturā iepazinās ar Fredu Vestu. 27 gadus vecais vīrietis meklēja savu pameitu, Šarmeinu - meiteni, kas vēlāk kļuva par vienu no Rozmarijas Vestas pirmajiem upuriem.

Starp svešiniekiem ātri vien uzplaukušas jūtas un viņi, par spīti Freda vecāku iebildumiem, apprecējušie un sākuši dzīvot kopā. Pēc pāris gadiem Freds uz īsu laiku tika apcietināts un 17 gadus vecā Rozmarija Vesta kļuva par viņa astoņus gadus vecās pameitas Šarmeinas un meitas Annemarijas aizbildni. Vesta esot necietusi Šarmeinu viņas dumpinieciskā rakstura dēļ. 1971. gada vasarā meitene pēkšņi pazuda. Kad Rozmarijai jautāja, kas ar viņu ir noticis, viņa atbildējusi: "Viņa tagad dzīvo ar savu māti un labi vien, ka tā".

Šausmu māja

Kad Šarmeinas māte ieradusies viņu mājās, lai uzmeklētu savu meitu, pazuda arī viņa. Atgriezās arī Freds, un Rozmarija sāka viņu kopīgajās mājās nodarboties ar seksuāla rakstura pakalpojumu sniegšanu. Viņas vīrs ir šīs tikšanās novērojis. 

Pāra pieticīgais mājoklis Glosteras pilsētā kļuva par viņu sadistisko slepkavību epicentru. Vesti atvēra savas durvis klaiņotājiem un bieži vien piedāvāja transportu neaizsargātām jaunām sievietēm Glosteras ielā. Neko ļaunu nenojauzdamas, viņas labprāt pieņēma pāra uzaicinājumu paviesoties savās mājās un reti kurai no viņam izdevās no šīm "viesībām" arī atgriezties.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Becky (@beckyywilkyy) on

Vestu māja kļuva par vienu no pirmajiem namiem, kurus mediji vēlāk iesaukuši par "šausmu māju". Pāris savus upurus uzmeklējis arī citā veidā - viņi piedāvājuši cilvēkiem īrēt istabu un tad izvarojuši un nogalinājuši viņus.

Par Vestu pāra moku kambari un upuru atdusas vietu kalpojis ģimenes māju pagrabs. Tad, kad tas bijis pilns, slepkavas mirstīgās atliekas sākuši glabāt zem mājas terases dēļiem.

No mājas šausmām nebija pasargāti arī šīs mājas bērni, totarp arī pašas Rozmarijas divas meitas un dēls. Viņi pārdzīvojuši regulāru vardarbību, izvarošanas un galu galā - arī slepkavību.

"Cilvēki saka, ka man paveicās, ka izdzīvoju, taču es labprātāk būtu mirusi. Es joprojām varu sagaršot bailes. Joprojām jūtu sāpes. Mana bērnība mani nekad nepametīs," sarunā ar "The Guardian" atminējusies Freda otra meita, Annemarija.

Reiz, kad viņa iejaukusies kādā Vestu pāra strīdā, viņas tēvs viņai iespēris pa seju ar metāla purngalu. Annemarijas pamāte esot bijusi sajūsmināta un teikusi, ka "šis tev iemācīs nebūt tik drosmīgai".

Meitene pēc savu aizbildņu aizturēšanas liecināja tiesā par savām mājās piedzīvoto vardarbību. Annemarija un viņas pusmāsa Meja piedzīvoja regulāru izvarošanu no sava tēva, mātes klientu un tēvoča puses. Nežēlīgo nodarījumu rezultātā Annemarija agrā pusaudžu vecumā palikusi stāvoklī un inficējusies ar dažādām seksuāli transmisīvajām slimībām.

Nežēlības gals

Vestu pāris policijas redzeslokā pirmoreiz nonāka 1987. gada jūnijā, kad pazuda Rozmarijas un Freda vecākā meita Hetere. Rozmarija Vesta likumsargiem paziņoja, ka "viņa nepazuda, viņa apzināti aizgāja no ģimenes. Hetere bija lesbiete un vēlējās dzīvot patstāvīgu dzīvi".

Rozmarijas un Freda Vestu šausminošajām darbībām būtu varējis pienākt gals 1992. gadā, kad viņu jaunākā meita kādam draugam atklājusi vardarbību, ko piedzīvo mājās. Tika informēti sociālie dienesti un abas pāra meitas uz laiku tika izņemtas no ģimenes, taču viņas esot bijušas pārāk nobijušās, lai liecinātu un galu galā atgrieztas saviem vecākiem.

Patiesību par notikušo atklāja nejaušība. Freds bērnu klātbūtnē "pajokojis", ka, ja tie nebūs paklausīgi, viņi "nokļūs zem terases tāpat kā Hetere". Bērni šo joku atstāstījuši sociālajiem darbiniekiem, kas visbeidzot informējuši policiju.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Emil Soberon (@terror_in_the_aisles) on

1994. gadā Vestu mājās ar orderi ieradās policija. Viņi pārmeklēja visu mājas teritoriju un atklāja Heteres, mazās Šarmeinas un viņas mātes, kā arī astoņu citu jaunu sieviešu mirstīgās atliekas. Šajā mirklī pāris bija īstenojis savu sadistiskos plānus jau 25 gadus.

Upuri joprojām bijuši sasaitēti un ar aizlīmētām mutēm. Viens no ķermeņiem bijis mumificējies - sievietes nāsī bijis iesprausts salmiņš, kas nozīmē, ka Vesti bija sievietei piegādājuši skābekli, lai viņa paliktu dzīva viņu spīdzināšanas laikā. Vairumam līķu trūkušas galvas un vienai no upurēm bijis novilkts skalps.

» "Es jums devu dzīvību, es varu to arī atņemt." Sieviete un viņas pusbrālis Lielbritānijā nogalinājuši abu kopīgos dēlus

Meja Vesta savā memuārā atminējusies: "Kad policija sāka pārmeklēt dārzu, man šķita, ka esmu brīnišķīgā sapnī".

Sākotnēji visu vainu uzņēmies Freds. Rozmarija Vesta izlikusies, ka viņa neko nezina un izteikusi īpaši cinisku piezīmi savai meitai: "Tas sasodītais vīrišķis, Meja! Padomā tik, cik daudz klapatu viņš man ir sagādājis pa šiem gadiem un nu šis? Neticami!"

Tiesa, izmeklēšanas laikā ātri vien pierādījusies arī Rozmarijas vaina. Viņa 1995. gadā tika notiesāta ar mūža ieslodzījumu. Freds tiesas lēmumu nesagaidīja, jo veica pašnāvību savā cietuma kamerā. Pirms nāves viņš sienā iegravējis pēdējo vēstījumu - "Fredijs, masu slepkava no Glosteras". Rozmarija Vesta joprojām atrodas ieslodzījumā.