Skriešana kā atpūta un 180 km garā Korsikas "GR20" taka piecās dienās. Saruna ar Krišjāni Mežuli

Cik ilgi jau nodarbojies ar skriešanu?

Pamatā ar skriešanu nodarbojos diezgan ilgi. Jau no bērnības daudz esmu sportojis. Slēpošanas treniņos gāju, tur bija jāskrien daudz. Airēšanā arī. Skriešana vienmēr dzīvē kaut kā ir iekritusi. Bet pēdējos gados aizvien aktīvāk skrienu. Aktīvi nodarbojos ar orientēšanos, skrienu arī Latvijas orientēšanās čempionātā. Var teikt, ka skriešanas bāze ir.

Šis bija pirmais ultramaratons?

Nē pirmais super garais gabals, kuru noskrēju, bija Kolka-Dubulti šogad. Ja 140 kilometrus garo distanci visiem ir mērķis noiet 55 stundās, tad es viņu noskrēju 19 stundās. Tas bija tāds pirmais ekstrēmais pasākums. Protams, pirms tam bija arī kaut kādi maratoni. Bet, nu, tādas distances vēl nebija skrietas, tādā veidā pārbaudīju ķermeņa robežas. 

Kas pamudināja mesties šajā piedzīvojumā?

Aicinājums uz šādiem piedzīvojumiem manī sēž iekšā jau gadus piecus. Katru gadu arī cenšos realizēt kādu braucienu. Pēdējos trīs gadus ar brāļiem esam braukuši uz Norvēģiju, kur vairākas dienas devāmies pārgājienos.

Bet par šo skrējienu - pamatā, gribējās, protams, apskatīt skaistas vietas un arī pārbaudīt, kādas tad ir manu spēku robežas.

Kāpēc tieši Korsikas "GR20" taka?

Par Korsiku runājot, šajā pavasarī biju uz "Westhighland Way". Tā distance ir apmēram 150 kilometri. Ar brāli viņu nogājām. Nebija baigi grūti, tāpēc gribējās kaut ko jaudīgāku. Skatoties kartē, kas ir pieejams Eiropā, tā "GR20" bija tāda izaicinošākā. Tā ir slavena arī ar to, ka ir fiziski un tehniski sarežģīta.

Ja mūsu uztverē taka būtu grants ceļš, tad Korsikā šīs takas ir vienkārši atzīmes kalnos, pēc kurām vadīties. Līdz ar to, ir citādāka sarežģītība. Tas arī bija tas iemesls. Gribēju arī pārbaudīt, vai piecās dienās šo distanci ir iespējams pieveikt.

Tātad, mērķis bija distanci pievarēt piecās dienās?

Jā, vidēji šīs trases pievarēšanai ir vajadzīgas 15 dienas. Bet tas ir, ja tu visu dienu skaties apkārt un lēnām "velcies". Tas nav sports. Lai šo distanci pieveiktu piecās dienās, ir nepieciešams dienā noskriet vidēji 12-13 stundas.

Kā ir ar gulēšanu garajos gabalos?

Ar gulēšanu tur bija interesanti. Ja skatāmies Korsikas karti, tad var redzēt, ka pa vidu tur vispār nekas nav. Tur ir tikai kalni un neapdzīvotas vietas. Tāpēc, dodoties uz šo skrējienu, man bija pamatotas bažas par savu drošību, jo tur biju viens. Visi, kas ir devušies šajā pārgājienā, to neiesaka darīt vienam, jo var gadīties tā, ka viena kāja paslīd un tu jau vari aiziet lejā pa klinti, un neviens to nepamanīs.

Tāpēc pret to biju nodrošinājies ar GPS sistēmu, kas mani izsekoja, līdz ar to, mani radinieki varēja katru dienu skatīties kā man iet. Šī trase sadalās 17 posmos un katra posma beigās ir mājiņas. Septembra beigās lielākā daļa no tām jau ir neapdzīvotas. Šajās mājiņās arī paliku pa nakti.

Par mājiņām gan viņas īsti nevarēja nosaukt, drīzāk par kazarmām – kur uz tās koka grīdas savu piepūšamo matraci noliksi, tur arī gulēsi. Vienīgi, risks ir, ka vari nokavēt un mājiņas saimnieks jau ir aizgājis gulēt un to aizslēdzis.

Aptuveni katrā trešajā no šīm mājiņām bija iespējams nopirkt arī ko ēdamu. Tā bija arī tāda kā iztikas vieta, bez kuras es nevarētu, jo svara taupīšanas dēļ man līdzi bija maziņa soma un es fiziski nevarēju paņemt līdzi ēdienu.

Kas tevi pārsteidza visvairāk?

Pārsteigumi bija. Pārsteigums bija arī tas, ka es nebiju vienīgais trakais, kas bija devies distancē. Pārsteigums, protams, bija arī daba un laikapstāķļu maiņa. Vienā mirklī tu rāpies pa kalnu un ir 25 grādi, bet nākamajā brīdī tu jau esi kalna galā, kur pūš vējš, tu esi satuntulējies jakā un ir vien pieci grādi.

Pārsteidza arī tas, ka visi sastaptie cilvēki bija laipni un izpalīdzīgi. Kas vēl? Daba. Varētu teikt, ka daba tur ir neskarta un mežonīga. Ja Latvijā mums šādas, neskartas dabas vairs īsti nav, tad Korsikā, noejot nedaudz nost no takas, bija iespējams atrast vietas, kur neviens nav savu kāju spēris. Pēc mūsu latviskās saprašanas šķiet, ka tā daba tur ir naidīga.

Foto: Korsikas "GR20" taka

Šādam skrējienam ir jāgatavojas. Kas bija grūtāk - sagatavoties šim piedzīvojumam mentāli vai fiziski?

Man parasti ir tā, ka pirms šādiem piedzīvojumiem mentāli vispār nav nekādu problēmu sagatavoties. Laikam esmu baigais optimists, jo pirms skrējiena domāju, kas tad tur tāds – dienā jānoskrien 12 stundas. Nedomāju par sliktākajiem scenārijiem.

Izaicinājums, dodoties šādā pārgājienā, ir fiziskā sagatavotība. Bez pārbaudītas fiziskās sagatavotības es neieteiktu tur doties skriet. Pirmajā dienā bija gadījums, kad es skrēju un vēl viens puisis noguruma dēļ bija nokritis uz pieres, un pēc stundas jau varēja fonā dzirdēt helikoptera skaņas. Arī nākamajā dienā redzēju helikopteri, kas savāc tos cilvēkus, kuri ir izslīdējuši vai nokrituši. Pārsvarā šīs kļūdas arī rodas uz noguruma fona.

Izaicinošākais, vairāk bija tehniskais nodrošinājums – kā pēc iespējas vieglāku sagatavot to somu.

Es uz turieni jau lidoju sporta drēbēs. Atpakaļ ceļā nācās daļu izmest, jo man nebija līdzi maiņas sporta drēbēm. Apakšveļa bija līdzi, bet pamatdrēbes visu laiku bija vienas. Beigās viņas tā sasmirdēja, ka izmetu ārā.

Vai bez distances pieveikšanas piecu dienu laikā bija vēl kādi mērķi?

Mērķi bija ne tikai noskriet distanci piecās dienās, ko es biju visiem sasolījis. Tas, principā, bija arī viens no tādiem iemesliem, kāpēc es nevarēju apstāties. Brīžiem bija grūti, bet nevar tā īsti beigt, kad cilvēki redz, kur tu esi, un seko līdzi.

Vēl viens cits mērķis bija uzņemt foršus fotoattēlus, jo paralēli skriešanai esmu arī aktīvs fotogrāfs. Protams mērķis bija satikt arī jaunus cilvēkus. Tur bija dažādi "trakie" – sākot no 18 gadus veciem jauniešiem līdz pat pensionāriem, kuri to distanci iet teju mēnesi, bet grib būt daļa no šī pasākuma.

Cik bieži piezagās doma - kam man to vajag?

Ļoti bieži. Arvien vairāk tā doma bija pie beigām. Piemeklēja arī veselības problēmas, bet es apzinājos, ka dienā vidēji jānoskrien vidēji 12-13 stundas. Tas kā es piespiedu sevi turpināt bija nevis skaitīt kilometrus, bet skatīties tālumā un iztēloties, ka vairs nav tik tālu līdz vietai, kur tu gulēsi. Un arī, ja es kādā mirklī pateiktu: "Man apnika, es eju gulēt", es pieviltu ne tikai sevi, bet arī tuviniekus, kas man sekoja līdzi.

Pēc noskrietiem 180 kilometriem bija sajūta, ka vari vēl?

Beigās bija tā, ka es trasi pabeidzu un man bija jātiek līdz viesnīcai. Tā kā vēl līdz hotelim piečuku aizgāju. Beigās sajūta bija ideāla. Nekas nesāpēja, nebija grūti. Gribējās tikai nomazgāties un braukt uz pludmali.

Kura diena bija visgrūtākā?

Ceturtā diena. Tās dienas rītā bija jāiet pa diezgan slīpu kāpumu. Kad es uzkāpu kalnā, varēju redzēt jau Korsikas salas otru pusi un nodomāju, ka nekas jau vairs nav palicis. Tas viss beidzās ar to, ka ceturtās dienas visu vakaru bija jāiet gar tādu kā smaili, kur pūta nenormāls vējš. Tur es arī dabūju kaut kādu drebuli.

Kad nonācu nometnē, atlūzu bezspēkā, knapi pat varēju ieēst vakariņas. Un tad sekoja nakts, kas bija vistrakākā, jo bija sirds klauves un drebuļi. Visticamākais, bija arī temperatūra. Papildus tam visam naktī bija arī vētra, kas nonesa un saplēsa veselas divas teltis, tāpēc cilvēki nāca kazarmas iekšā. Īsāk sakot, bija traka nakts.

Nākamo dienu es sāku lēnāk, daudz lēnāk. Un tad jau dienas gaitā es uzņēmu ātrumu un devos tālāk.

Skrienot tik garas distances, atliek daudz laika domām. Par ko skrējiena gaitā prātoji tu?

Daudzi cilvēki stāsta, ka viņi iet skriet, lai atslēgtu smadzenes no ikdienas un padomātu, jo ikdienā nesanāk. Man ir kaut kā pilnīgi citādāk. Man skrienot negribas domāt. Gribās, lai ir klusums galvā.

Bieži man prasa: "Ko tad sadomāji, skrienot tādu gabalu?" Ta' neko nesadomāju. Man skriešana ir domāta, lai atpūstos.

Skrējiena laikā ļoti daudz klausījos audio grāmatas, aptuveni pusi no visa laika. Un otru pusi es klausījos dabā un soļos, kad tas apnika, uzliku mūziku. Nevar jau arī "aizplūst" šādās, tehniski sarežģītās distancēs. Gribētu teikt, ka vismaz reizi stundā bija bīstama situācija, kur izslīd kāja vai sanāk kut kas neveikls, un, ja esi zaudējis fokusu, tad var noripot arī lejā pa kalnu.

Minēji par citiem piedzīvojumu meklētājiem. Ko vēl bez baltā suņa satiki?

Par suni bija interesants stāsts. Trešās vai otrās dienas rītā bija jākāpj kalnā. Paej garām vieniem, otriem cilvēkiem. Vienai no šīm cilvēku grupām līdzi bija tas suns. Es īsti nevarēju saprast, vai tas ir viņu vai nē. Pēkšņi tas suns sāka man skriet līdzi. Es izdomāju paātrināt tempu un viņš man devās līdzi. Domāju, ka viņš kādu laiku ar mani paskries un dosies atpakaļ pie saimniekiem. Tagad esmu kalna galā, saimnieki vairs nav redzami, bet suns vēl ir līdzās. Dzinu viņu prom – nekā, nāk līdzi.

Tā viņš man nākamās četras stundas skrēja pakaļ. Tad mēs nonācām nākošajā pieturpunktā, un es sarunāju, ka viņu piesien. Kad devos prom viņš smilkstēja un rēja. Baigi dīvaini, nebija man tā nekad gadījies.

Vispār biju šokā, ka viņš man skrēja līdzi, jo tajā dienā bija daudz vertikālu kāpumu. Kādā mirklī jau šķita, ka ir aizgājis atpakaļ pie saimniekiem, līdz dzirdēju – klipatu, klapatu, "lido" lejā pa kalnu.

Par cilvēkiem - šādos pārgājienos esmu pamanījis, ka ir tādi, kurus es saucu par "zombijiem". Tie ir cilvēki, kuriem labāk vajadzētu vienu dienu ilgāk atpūsties, nevis sevi spiest. Psiholoģiski ir tā vēlēšanās, bet fiziski viņi sāk "lūzt". Bija daudzi tādi, kurus tu redzi, ka viņi jau streipuļo. Nu, aptuveni, tā kā pēc ballītes piektdienas vakarā. Viņš iet gar klints malu un grīļojas.

Tādu cilvēku bija daudz. It īpaši uz vakara pusi viņi sāka parādīties. Tad, kad tu viņam paprasi, vai viss labi, viņš tādā, miglainā balsī atbild: "Everything is fine, just a bit tired" (no angļu valodas, red.- viss kārtībā, tikai nedaudz esmu noguris). Beigās nav arī jābrīnās, ka helikopteru jāsauc.

Kādi ir nākotnes plāni, ja nav noslēpums?

Plāni, kā vienmēr, ir. Nākamais gads jau plānojas, divi ceļojumi jau ir saplānoti. Vēl ir ideja citus cilvēkus vest šādā piedzīvojumā, bet par to vēl skatīsimies. Tuvākajos plānos ir Marokā, Tubkalā uzkāpt. Mans plāns ir viņā dažās stundās uzskriet. Nākamvasar paredzēts ir arī Monblāns.

Atliek novēlēt veiksmi nākotē!

Paldies!

Video: Krišjāņa Mežuļa skrējiens Korsikas "GR20" takā