Šī gada novembra beigās pasauli pāršalca ziņa par Morisa Beilija nāvi. Šis vīrietis 1973. gadā kopā ar savu sievu Merilinu pārdzīvoja kuģa avāriju Klusajā okeānā. Pāris veselus četrus mēnešus pavadīja uz glābšanas plosta un brīnumainā veidā izdzīvoja.

Sadursme tumsā

1973. gada 4. martā Merilina un Moriss Beiliji pamodās vēl pirms saullēkta. Jahta, uz kuras atradās precētais pāris, tajā mirklī devās garām kādam citam ūdens transportlīdzeklim, kas ar spēcīgu prožektoru izgaismoja visu apkaimi.

Kad jahta aizpeldējusi garām blakusesošajam kuģim, tās klāju satricināja spēcīga vibrācija un troksnis.

"Mēs ātri devāmies ārā no kajītes. No klāja bija redzams, ka esam uzdūrušies milzīgam kašalotam. No dzīvnieka brūces sūcās asinis un okeāna ūdens kļuva tumši sarkans," vēlāk atminējusies Merilina.

Viņi uzreiz nepamanīja pusmetru plašo plaisu, kas atradās mazliet zem jahtas ūdenslīnijas.

Kad sūce tikusi konstatēta, Beiliju pāra sieva ķērās pie pumpja, kamēr viņas vīrs centās aizpildīt caurumu ar rezerves burām, spilveniem un citām mantām.

Cilvēku pūles bija veltīgas - ūdens pārliecinoši turpināja iekļūt salonā.

Gandrīz stundu pēc sadursmes pāris pārvācās uz glābšanas laivu. Pāra lolotā jahta nogrima viņu acu priekšā.

Vēlāk Merilina medijiem atklājusi, ka "laiva, kuru redzējām tumsā, medīja kašalotus. Dzīvnieks jau bija ievainots un, acīmredzot, domāja, ka esam drauds, un izlēma uzbrukt".

Lielais piedzīvojums

Došanās okeāna plašumos bija Merilinas ideja. 1966. gadā, četrus gadus pēc viņu laulības, viņa vīram piedāvāja pārdot māju un iegādāties jahtu, kurā arī dzīvot.

Sākotnēji Morisam esot šķitis, ka viņa sieva ir sajukusi prātā - pāris dzīvoja Anglijā un viņu abu nodarbes nekā nebija saistītas ar jūrniecību - viņš strādāja tipogrāfijā, bet Merilina - nodokļu inspekcijā.

Galu galā sievas entuziasms kļuva lipīgs un pēc diviem gadiem pāris iegādājās nelielu jahtu, kurai tie piešķīra vārdu "Auralyn". Viņi plānoja doties uz Jaunzēlandi un tur sākt jaunu dzīvi.

Viņi pameta Lielbritānijas krastus 1972. gada jūnijā. Moriss bija 40 gadus vecs, Merilina - 31 gadu veca. Viņu kuģoja caur Lamanšu, apciemoja Spānijas, Portugāles un Kanāriju salu krastus.

Katrā no ostām Merilina nosūtīja pastkarti savai mātei Anglijā.

Viņiem bija nepieciešami deviņi mēneši, lai šķērsotu Atlantijas okeānu un nonāktu līdz Ziemeļamerikai. Pēc kāda laika viņi nokļuva līdz Panamai, kur Beilija nosūtīja pēdējo pastkarti mātei. Pēc tam viņi izgāja uz Klusā okeāna ūdeņiem.

Katastrofa notika pēc septiņām dienām.

"Pazuda viss - mūsu sapņi un mūsu piedzīvojums. Dzīve apstājās un nekas vairs nešķita svarīgs," intervijās vēlāk atklājis Moriss Beilijs.

Pāris no grimstošās jahtas paspēja izglābt mazu plīti, sērkociņu kasti, karti, sekstantu, kompasu, gumijas un līmi, pāris nažus, plastmasas krūzītes, pāris spaiņus, lukturi, šķēres, binokli un sešas signālraķetes. Uz glābšanas laivas tāpat izdevies paņemt 40 litrus ar dzeramo ūdeni un konservu krājumus pāris nedēļām.

Glābšanas laiva bijusi pārklāta ar telti, taču zem tās ir spējis gulēt tikai viens cilvēks. Laimīgā kārtā Moriss bija paspējis paņemt arī vēl vienu piepūšamo laivu, kura tika piestiprināta pie glābšanas laivas ar virves palīdzību.

Tā kā avārija bija notikusi vietā, kurā bijusi novērojama samērā bieža kuģu satiksme, pārim šķita, ka viņus ļoti ātri izglābs.

Abi īsināja laiku ar pašdarinātu kāršu kavu un domino. Moriss lasīja pēdējo savā tipogrāfijā iespiesto grāmatu - "Drošības tehnika un izdzīvošana jūrā", kamēr Merilina rakstīja dienasgrāmatu, kuras malas izrotāja ar dažādiem zīmējumiem un plāniem par jahtu, kuru viņi iegādātos tad, kad nokļūtu drošībā.

Pēc astoņām dienām Merilina un Moriss ieraudzīja pirmo kuģi. Viņi kliedza un visādi mēģināja pievērst kuģa apkalpes uzmanību, iztērējot visas savas signālraķetes.

Pēc pāris dienām pie apvāršņa parādījies vēl viens kuģis. Pāris aizdedzinājis savas drēbes, lai mēģinātu pievērst uzmanību ar dūmu palīdzību, taču tas bijis velti.

"Neskatoties uz mūsu signāliem, kuģi negrib mūs redzēt. Šī iemesla dēļ mēs vairs negribam redzēt kuģus," savā dienasgrāmatā minējusi Merilina.

Vieni paši okeānā

Pēc mēneša Moriss sācis zaudēt cerību uz izglābšanu. Viņam šķitis, ka nu viņi vairs neko citu, kā viļņus un apvārsni, nemaz neredzēs, taču viņa sieva viņu pārliecināja, ka nav vērts domāt par nāvi, ja viņi ir izturējuši jau tik ilgi.

Laiva pēc viņu aplēsēm atradusies 500 kilometru attālumā no Galapagu salām un pāris izlēmis mainīt kursu. Viņi dežūrējuši caurām diennaktīm, izmantojot sekstantu, lai pārliecinātos par kursa pareizību. Trešajā dienā kļuvis skaidrs, ka viņu pūliņi ir velti - viņi ir spējuši tikai palēnināt dreifēšanu.

Pēc pāris dienām pāris nokļuvis okeāna nostūros, kur ir bijis vien retais. Okeāns, pārim par lielu pārsteigumu, ir bijis pilns ar dzīvību - viņus ieskāvuši zivju bari dažādās varavīksnes krāsās, garām peldējuši delfīni un ik pa laikam izbīli radījusi kāda haizivs.

Daži jūras zvēri izmantojuši glābšanas laivas radīto paēni, citi - mielojušies ar pie laivas dibena pilipušajiem gliemezīšiem. Bieži viesi bijuši arī gigantiski Galapagu bruņurupuči.

Naktīs pāris dzirdējis vaļu dziedāšanu, savukārt reiz viņiem blakus izniris arī vairākus metrus garš kašalots un ar savu milzīgo aci ilgu laiku skatījies uz lauleņiem, kas knapi ir spējuši valdīt asaras.

"Likās, ka šis Leviatāns tur stāvēja veselu mūžību. Patiesībā tās, visticamāk, bija knapas desmit minūtes, taču mēs visu laiku gaidījām, kad viņa astes vēziens pilnībā mūs iznīcinās," atmiņās dalījusies Merilina Beilija.

Kad pārtikas rezerves sākušas izsīkt, Merilina no drošības adatām sākusi veidot āķus un pāris sācis makšķerēt, lai arī zivis bieži vien peldējušas tik tuvu ūdens virsmai, ka tās esot bijis iespējams noķert ar rokām. Pēc laika Merilina iemācījusies arī kādu īpaši iespaidīgu "triku" - ar rokām ķert haizivju jaunuļus.

Uz laivām bieži vien nosēdušies arī dažādi putni, kuri nekad nebija redzējuši cilvēkus un tādēļ bija pilnīgi bezbailīgi.

Savā memuārā "Otrā iespēja", viņš raksta: "Es pielavījos putnam pavisam tuvu. Viņš absolūti nebijās, skatījās ar savu muļķīgo skatienu un tad turpināja pucēt spalvas. Tad izstiepu roku un saķēru tā kaklu."

Pāris atklājis, ka okeānā viņiem bieži nācies nogalināt bruņurupučus, kas pāri nebūt nav priecējis viņu miermīlīgās dabas dēļ. Viņi bez īpašas piepūles iecēluši dzīvnieku laivā, nogriezuši tam galvu un tad, pieliekot kārtīgu piepūli, atvēruši čaulu, lai tiktu pie gaļas. Jūras radību miesu viņi ēda jēlu. Nekas netika izmests - Beiliji dzēra pat sava loma asinis.

"Laivā nebija ne aizspriedumu, ne noslēpumu, ne kompleksu.

Savādā veidā mēs izolācijā atradām pilnīgu mieru. Mēs nometām tā saucamās civilizācijas čaulu un atgriezāmies aizvēsturiskā dzīves modelī," savā dienasgrāmatā rakstījusi Merilina.

Izglābšanās

Okeānā pavadītajā laikā divreiz Beilijus piemeklēja vētra. Lietus nav mitējies nedēļu un šajā laikā ir bijis neiespējami noķert kādu zivi. Glābšanas laiva trīs reizes apgriežas un okeānā pazuda kompass un trauki, kuros varēja glabāt ūdeni. Tāpat pazudušas arī visas makšķerēšanai nepieciešamās lietas. Straume viņus nēsājusi turp un atpakaļ. Beiliji centušies laivu piestiprināt pat pie jūras bruņurupuču mugurām, taču šis plāns nav izdevies, jo dzīvnieki peldējuši katrs uz savu pusi.

Laiva, kas nebija paredzēta tik ilgai ekspluatācijai, burtiski sāka irt ārā. Visam pa virsu - 51. dienā pēc avārijas laivu pārdūra drošības adata. Nu pārim nemitīgi nācās izsmelt ūdeni un pumpēt trūkstošo gaisu.

Pāris bija ļoti izkāmējis un abu Beiliju ķermeņi bija klāti ar saules radītiem apdegumiem un sālsūdens radītām čūlām. Moriss okeānā bija saslimis - viņš klepoja asinis un reiz uz pāris dienām zaudēja samaņu.

"Lielākoties mēs dzīvojām bez drēbēm. Mums katram bija pa kreklam, un viens pāris šorti, viens džemperis un vienas apakšbikses. Kreklus vilkām tikai tad, kad izlīdām no telts, lai neapdegtu saulē, taču tas bija ļoti sāpīgi - augums bija ciets un berza sakairināto ādu," grāmatā atklāj Merilina.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Desert Island Experiences (@docastaway) on

Pēc neticami ilga laika, kas pavadīts okeānā, Merilina izdzirdēja cilvēka radītu troksni. Sieviete pamodināja vīru, kurš tālskatī pamanīja zvejnieku kuģi, kurš bija vien nepilna kilometra attālumā. Merilina aktīvi māja ar rokām, taču Morisam šķita, ka arī šis kuģis dosies viņiem garām.

Merilina esot skatījusies uz kuģi un čukstējusi:

"Lūdzu, nepametiet mūs".

Pēc brītiņa kuģis mainīja kursu un devās uz glābšanas laivas pusi. Tas bija Korejas kuģis, kas pēc divu gadu prombūtnes Atlantiskajā okeānā atgriezās Busanā.

"Vai mākat angļu valodu? Ja esat krievi, būs problēmas," klaigājuši matroži. Merilina atbildējusi, ka viņi nāk no Anglijas.

"Viņi neko neteica, tikai raudāja viens otra apskāvienos un izdvesa laimīgas nopūtas," atminējies kuģa kapteinis. Pēc pāris dienām Beiliji atkal ieraudzījuši sauszemi - Havaju salas.

Pēc atgriešanās Lielbritānijā Moriss un Merilina uzrakstīja grāmatu par savā 117 okeānā pavadītajām dienām.

Par nopelnīto naudu viņi iegādājās vēl vienu jahtu, kuru nosauca par "Auralyn II". 1975. gadā pāris devās ceļojumā uz Patagonijas reģionu Dienvidamerikā, taču tad apmetušies mazā ciematā pie Lamanša šauruma un aizrāvušies ar Eiropas apceļošanu un alpīnismu.

2002. gadā Merilina Beilija nomirusi no vēža, taču viņas vīrs nekad neaizmirsa par viņu kopīgo piedzīvojumu.

Neilgi pirms savas nāves Moriss Beilijs intervijā atklāja, ka labprāt atkal nonāktu uz glābšanas laivas.

"Mēs nekad nebijām bijuši tik tuvi un vienoti ar dabu," sacījis Moriss.