C 26.11.2020.

Dienasgrāmata ⟩ Nekurzeme, ko pārvalda Sahāras cilvēki, un prieks par "balto bērniņu". Virsnīšu Āfrikas ceļojums
2. daļa

FOTO: No personīgā arhīva

Ceļš cauri zemei, kurā valda Sahāras cilvēki, mīnu lauks, svētais lūgšanu laiks un pilnīgi cita pasaule - Virsnīšiem Āfrikas ceļojumā iet karsti gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Portāls "Apollo" piedāvā ceļojuma laikā sekot līdzi Virsnīšu jaunākajiem piedzīvojumiem, interesantākajiem stāstiem un noderīgiem ieteikumiem.

TV raidījumu vadītāja Kristīne Virsnīte un viņas ģimene - Kristīnes vīrs, populāra recepšu bloga veidotājs Kaspars Virsnītis, kā arī pāra atvases Amēlija un Kaspars šī gada 18. novembrī ir devušies desmit gadus lolotā piedzīvojumā - divus mēnešus ilgā ceļojumā pa Āfriku ar pašu rokām uzbūvētā kemperī.

Seko līdzi Virsnīšu piedzīvojumiem portālā "Apollo"!

Pirmo daļu vari lasīt ŠEIT.

2. daļa

Gatavojoties piedzīvojumam "Virsnīši Āfrikā", daudz lasījām par to, kas mūs varētu sagaidīt. Robeža starp Mauritāniju un Senegālu Rosso pilsētā tiek dēvēta par Āfrikas ellīti, to nolādot pat visrūdīgākie ceļotāji - korupcija, lēnums un mentalitātes atšķirības izvedot no pacietības pat mierīgākos un nosvērtākos cilvēkus.

Par Marokas un Mauritānijas robežu neko daudz nezinājām, tik vien to, ka tā būs mums jāškērso. Robežpunkts Mauritānijas pusē strādā no 8.00 līdz 15.00, tad esot pusdienu pārtraukums, kura ilgums nav paredzams, jo pēcpusdienā robežsargus mācot nogurums un slinkums, savukārt 18:00 viss jau metot mieru nogurdinošajam darbam.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Kristine Virsnite (@kristine_virsnite) on

Bijām izplānojuši, ka robežpunktā ieradīsimies agri no rīta, lai būtu vieni no pirmajiem, taču ceļš kopā ar bērniem un to, ka filmējam raidījumu nav tik raits - Marokas robežpunktā bijām ap 13:00 dienā. Jau otro reizi sastapāmies ar korektu marokāņu attieksmi robežpunktā - laipni, mums viss tiek paskaidrots, kaut arī starp mums ir valodas rožeba, un jau pēc pusotras stundas esam tai pāri.

Nonācām tā dēvētajā "No Man’s Land".

Tā ir zeme starp Maroku un Mauritāniju, kura nepieder nevienai no iepriekš minētajām valstīm - to pārvalda Sahāras cilvēki ar savu kārtību un noteikumiem.

Tur mūs sagaidīja Omārs - vietējais gids no Nuadibu, to mums pretī atsūtīja Nils - latviešu puisis, kurš Mauritānijā ieradās pāris nedēļas pirms mums. Omārs ieleca pie mums automašīnā un mēs neapstājoties devāmies cauri Nekurzemei. Sahāras cilvēki klauvējās pie logiem, mēģināja mums izkiegt to, ka Rietumsahāra nepieder Marokai, ka mēs esam ieradušies caur viņu ienaidnieku zemi un te ir viņu likumi un kārtība.

"No Man’s Land" stiepjas aptuveni 3 līdz 5 kilometru garumā, taču plašumā tai nav robežu, vismaz Omārs nevarēja mums to izstāstīt.

Ceļa šeit nav, jo Sahāras cilvēki esot sešus mēnešus aktīvi cīnījušies pret Maroku, kura vēlējās uzliet asfaltu - Maroka atkāpās.

Lieki pieminēt mīnas, kuras joprojām šeit ir kopš Rietumsahāras konflikta laikiem, taču par laimi ne tur, kur mēs braucām.

Robežpunktā mūs sagaidīja ne visai ieinteresēti vīri armijas kostīmos, pētīja mūsu pases un kaut ko uzskribelēja uz lapas, kura kalpo datora vietā. Omārs pavēstīja viņiem, ka mūsu plānā ir divas pilsētas - Nuakšota, kas ir galvaspilsēta, un robežpunkts Diama, kas noteikti būs vesels piedzīvojums, jo tur pēdējos 50 kilometrus ceļš līdzinās "No Man’s Land" piedzīvotajam, tikai bez uzbrucējiem.

Tiklīdz bijām visi sarakstīti uz lapām, devos līdzi Omāram, lai iegūtu automašīnas ievešanas atļauju valstī - tā kā tā ir uz mana vārda, dokumenta noformēšanas brīdī klāt ir jābūt arī man, Kaspars to manā vietā nevar paveikt. Taču, ak tavu skādi, mošejā sākās aicinājums uz lūgšanu un pusdienu pārtraukums iestājās pirms 15:00.

Turpmākās stundas pacietīgi gaidījām un vērojām, kā robežsargi ar īpašu svarīgumu novelk kurpes, nomazgā pēdas un nozūd lūgšanu telpā.

Tad viens pēc otra dodas mazgāt rokas, jo ieturējuši pusdienas - kā ierasts Mauritānijā, rīsi un nedaudz zivs.

Visam šim sekoja lēna un nesteidzīga tējas dzeršana, tējas glāzītes pienesa izsūtāmie un turpināja to darīt atlikušo laiku, kuru pavadījām robežpunktā. Ik pa brīdim kāds ar kādu sarokojās, norādot uz mums, vai arī pienākot un jautājot, cik katram ir gadu - tāda it kā nevainīga saruna, taču ar aizdomīguma pieskaņu. Teju katrs par vēlējās sarokties ar mazo Kasparu, kuram šis viss bija par daudz un viņš nemaz nedomāja spiest roku nepazīstamiem vīriešiem. Sakot, ka šī nav laba doma, manā virzienā tika raidīti stingrāki skatieni.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Kristine Virsnite (@kristine_virsnite) on

Visinteresantākais un reizē nogurdinošākais sākās pie kādām metāla durvīm, aiz kurām tiek izsniegtas vīzas iebraukšanai Mauritānijā. Cena par vienu vīzu ir 55 eiro, un to izsniedz uz mēnesi, taču ar vienreizēju iebraukšanas un izbraukšanas atļauju. Kā izrādās, lai iegūtu daudzkārtēju vīzu, tā ir iepriekš jāpiesaka Mauritānijas centrālajā vīzu birojā, tad robežpunkts saņemot ziņu un varot mums tādas izsniegt.

Kad, esot vēl Latvijā, sazinājāmies ar Mauritānijas vēstniecību Lielbritānijā, kas ir tuvākā vēstniecība, mums skaidroja, ka daudzkārtējā vīza jāprasa uz robežas. Par šādu informāciju robežsargi bija izbrīnīti un teica, lai aizmirstam, tā tas nestrādājot.

Pie jau pieminētajām metāla durvīm, pusdienu pārtraukumam iestiepjoties jau otrajā stundā, sāka uzrasties arvien vairāk cilvēku, katrs ar savu pavadoni kā mēs ar Omāru - tālbraucēji no Ganas, marokānis no Francijas un vēl krietns bariņš, ar kuriem nepārmijām ne vārda.

Tiklīdz pie apvāršņa parādījās divi kungi melnās žaketēs, visi sarosījās, Omārs skrēja pie durvīm, vicinādams mūsu pasu kopijas, sakot, ka mēs esam pirmie rindā, taču tomēr pirmie ieslīdēja citi, arī otrie, trešie, tad sieviešu pulciņš un katrs slepenajā kabinetā aiz metāla durvīm uzturējās ilgi.

Sapratām, ka te ir jācīnās par savu vietu un nākamie patiesi bijām mēs, kuri tika "vīzu centrā".

To, kāds izskatījās kabinets, ir grūti aizmirst - vairāki apputējušis skeneri kaudzēs, uz grīdas viss, kas vairs nav vajadzīgs un vadu mudžekļi. Viens robežsargs reģistrē pasi un fotografē vīzai, otrs to izprintē un ielīmē mūsu pasēs. Abi savā starpā sazinās teju bez vārdiem, pametot pases un naudu dažus centimetrus otra virzienā.

Pirms bijām iekļuvuši vīzu kabinetā, mani aizrāva uz vietu, kur tiek pasē iespiests zīmogs, ka drīkstu ievest automašīnu. To mums iedod uz nedēļu, tas nozīmē, ka pēc nedēļas tā ir jāpagarina vai jāpamet viesmīlīgā valsts, ko mēs arī plānojam darīt. Pēdējais un noslēdzošais posms - automašīnas apdrošināšana - un varam doties.

Kamēr grozījāmies robežpunktā, sarunās ar kādu marokāni no Francijas sapratām, ka viņam caurbraukšanu atļāva tikai eskorta pavadībā, jo vienkārši tā robežsargi nolēma - tevi pavada automašīna un tev ir jāapmaksā tās izdevumi.

Ja man godīgi jāsaka - mēs tiktu cauri arī bez pavadoņa. Tas aizņemtu ilgāku laiku, taču cauri mēs tiktu, jo baltos cilvēkus ar maziem bērniem neviens īsti čakarēt negrib. Mūs vispār uztver priviliģēti bērnu dēļ - redzēt mazu, baltu bērniņu viņiem ir brīnums.

Jau drīzumā skatieties TV piedzīvojumu šovu "Virsnīši Āfrikā" 360TV un lietotnē Shortcut.lv!

Foto: Virsnīšu ceļojums uz Āfriku: 2. daļa

Foto: Virsnīšu ceļojums uz Āfriku: 1. daļa

Redaktors iesaka