Pāris kūciņu vai čipsu paka pēc stresa pilnas dienas - vai tas izklausās pazīstami? Nelāgi ēšananas paradumi ir ne tikai cilvēkiem, kuri cīnās ar lieko svaru - tie var skart ikvienu, neatkarīgi no vecuma, dzimuma un ķermeņa uzbūves. Pasaules statistika liecina, ka ēšanas problēmas īpaši izplatītas ir jaunu sieviešu vidū, taču arvien biežāk tās tiek novērotas arī vīriešiem.
Sertificēta klīniskā psiholoģe, smilšu spēles un EMDR terapeite Natālija Morozova skaidro, ka "par emocionālo ēšanu tiek runāts salīdzinoši nesen, un tikai 2013. gadā tā atzīta par medicīnisku stāvokli. Lai arī pētījumi liecina, ka emocionālā ēšana visizplatītākā ir Amerikas Savienotajās Valstīs, kur no tās cieš aptuveni 2,8 miljoni iedzīvotāju*, Helsinku Universitātes veiktais pētījums** apliecina, ka arī 1–4 % Eiropas iedzīvotāju saskaras ar emocionālo ēšanu".
"Lielākā daļa iedzīvotāju ar ēšanas traucējumiem par tiem izvairās runāt un līdz ar to arī laikus nesaņem nepieciešamo palīdzību.
Ikdienā tikai atsevišķos gadījumos cilvēks ir gatavs pats sev atzīt, ka vispirms jāmeklē iemesli, kāpēc radusies pastiprināta vai nekontrolējama ēšana.
Lai arī medikamenti apetītes mazināšanai vai organisma attīrīšanai var tik izmantoti terapeitiskos nolūkos, pirmais un svarīgākais ir identificēt problēmu un tikai tad meklēt tās risinājumu," stāsta sertificētā farmaceite Mārīte Šukele.
Nereti jau bērnībā tiek iemācīts, ka ar negatīvajām emocijām galā palīdz tikt ēdiens, tāpēc speciāliste aicina izvairīties no situācijām, kad bērns tiek nomierināts, apsolot vai iedodot tam kādu kārumu. Savukārt laika gaitā sociālā vide pastiprina neapmierinātību ar savu ķermeni, ko nereti diktē sabiedrībā pieņemtie skaistuma standarti. Šāds diskomforts izraisa tādus emocionālos stāvokļus, kuru rezultātā cilvēks meklē mierinājumu, apēdot savas emocijas.
Nespēja atpazīt un kontrolēt impulsus un pārvarēt stresu ir būtiskākie iemesli emocionālajai ēšanai, tāpēc īpaši liela nozīme jāvērš stresa pārvarēšanai, impulsu atpazīšanai un kontroles apguvei.
Psiholoģe Natālija Morozova iesaka analizēt savus ēšanas paradumus un censties atbildēt uz šiem jautājumiem:
Ja uz vismaz vienu jautājumu ir atbildēts apstiprinoši, ir vērts iedziļināties un apdomāt risinājumus.
"Bez psiholoģiskajām ciešanām, ko izraisa emocionālā ēšana, pētījumi rāda, ka šādi ēdāji biežāk slimo ar gastrītu, diabētu, augstu asinsspiedienu, sirds slimībām, paaugstinātu holesterīna līmeni un paaugstinātu ķermeņa masas indeksu. Bieži sastopami ne tikai fiziski simptomi, bet arī miega traucējumi, trauksme, depresija un citas kaites," skaidro Morozova.
Visām problēmām ir arī risinājumi. Ko darīt, lai uzvarētu cīņā ar emocionālo pārēšanos?
Esi iecietīgs pret sevi – pieņem problēmu un apzinies, ka tev ir nepieciešama palīdzība. Lai arī šobrīd tavi ēšanas paradumi kalpo kā izdzīvošanas mehānisms, ar ikdienas rūpēm var tikt galā citādos, mazāk destruktīvos veidos.
Centies apzināties un nosaukt vārdos tās sajūtas, no kurām centies aizbēgt, negausīgi ēdot. Kas un kāpēc izraisīja šādas emocijas?
Sāc pierakstīt visu, ko apēd - pat, ja tā ir tikai viena karote salātu. Apēstā pierakstīšana disciplinē, ilgtermiņā sniedzot lielāku kontroles sajūtu. Ieklausies savā ķermenī un centies saprast, kad tiešām vēlies ēst, bet kad ēstgribu kontrolē emocijas.
Izvairies no diētām, tā vietā parūpējies, lai mājās vienmēr būtu viegls un veselīgs ēdiens, kas nekaitēs, ja tiks apēsts arī lielākos daudzumos, piemēram, dārzeņi, paniņas, liess biezpiens.
Atrodi sev piemērotāko stresa pārvarēšanas stratēģiju. Apvaicājot draugus, lasot informāciju grāmatās un internetā, noteikti atradīsi vairākas idejas, kuras būs vērts izmēģināt, līdz atradīsi sev piemērotāko aktivitāti stresa mazināšanai.
Atrodi laiku fiziskajām aktivitātēm - kaut vai pastaiga līdz darbam, skolai vai veikalam.
Cilvēki ir sociālas būtnes, tāpēc svarīgi ir atrast cilvēku vai domubiedru grupu, kur viens otru emocionāli atbalstāt. Nopietnākos gadījumos ieteicams apmeklēt psihoterapiju vai grupu terapiju, kas palīdzēs spert nepieciešamos soļus, lai atgūtu kontroli pār savām emocijām un ēšanas paradumiem
*The National Comorbidity Survey Replication. 2007.
**Department of Public Health, Clinicum, Universityof Helsinki, Finland. 2016.
