Stāsts par vīrieti, kuru kanjonā uz piecām dienām iesprostoja milzīgs akmens un, lai izglābtos, viņam pašam bija jāveic savas rokas amputācija - kad 2010. gadā uz ekrāniem iznāca režisora Denija Boila filma "127 stundas", daudzi skatītāji pat nevarēja iedomāties, ka šausminošais stāsts balstīts uz patiesiem notikumiem.

Filmā attēlotais varonis Ārons Ralstons patiešām bija alpīnists no Kolorādo štata, ar kuru negadījums notika 2003. gadā. Portāla "The Guardian" žurnālists Ralstonu uzaicināja uz sarunu, lai noskaidrotu detaļas par piedzīvoto un uzzinātu, kādas sajūtas viņu pārņem pēc filmas noskatīšanās.

Liktenīgajā dienā Ārons vienatnē bija devies pastaigā pa Jūtas štata kanjoniem, kad pēkšņi paslīdēja, pakrita, un uz viņa labās rokas uzvēlās klints bluķis, iesprostojot viņu starp klintīm.

Vīrietis bija paņēmis līdzi vien nelielu mugursomu, kurā bija litrs ūdens, divi burito un daži gabaliņi šokolādes. Viņam līdzi bija arī austiņas un videokamera, bet ne mobilais telefons, turklāt kanjonā nebija uztveršanas zonas.

Kā atzīst Ārons, vislielākā muļķība bija nevienam nepateikt, kurp viņš dodas.

6

Ūdeni viņš izšķērdēja, mēģinot sašķelt aptuveni 400 kilogramus smago akmeni un pēc vairākām dienām Āronam sākās delīrijs - lai glābtu dzīvību, viņam nācās nogriezt saspiesto roku ar mazu nazīti no sava lētā instrumentu komplekta.

Kad iznāca filma "127 stundas", Ralstonam bija 35 gadi - viņš bija lieliskā fiziskā formā un turpināja nodarboties ar alpīnismu. Viņš atzīst, ka filmā redzamais izskatījies gluži kā realitāte, taču "šausminošo atklāsmi, ka, lai izdzīvotu, būs jānogriež roka, nespēj iztēloties un attēlot neviens". 

Ārons atceras pēdējo dienu iesprostojumā - viņš pataustīja savu īkšķi, taču, kad pieskārās tam, āda atdalījās "kā vārīta piena plēve".

6

Mēģinot iedurt īkšķī trulo nazīti, "tas ieslīdēja gaļā kā istabas temperatūras sviestā".

"Mana roka bija gandrīz pārvērtusies par želeju. Kad nazis caurdūra ādu, dzirdēju, kā izplūst gāzes, kas rodas no ķermeņa sadalīšanās - smaka bija briesmīga. Man izdevās ar nazi sašķelt ādu un gaļu, taču tad atdūros pret kaulu, ko nevarēju ar nazi pārzāģēt. Tajā brīdī kļuvu vājprātīgi nikns. Visas dienas, ko pavadīju gūstā, centos saglabāt mieru un rīkoties disciplinēti, taču tobrīd sāku ārdīties un mēģināt roku izvilkt no slazda. Uz brīdi tā saliecās un es pēkšņi sapratu - jā, es varu izmantot akmeni un savu svaru, lai roku salauztu," stāsta Ārons.

Tieši emocijas un adrenalīns, ne loģika, Ralstonam ļāva no visa spēka mesties pret akmeni un salauzt ekstremitāti, lai atbrīvotos no gūsta.

Filmas pirmizrādes laikā auditorijas reakcija uz amputācijas ainu, ko ticami attēlo aktieris Džeims Franko, nebija pārsteidzoša - daļa skatītāju zālē noģība.

6

Filmā Ralstons attēlots kā hiperaktīvs, pārāk pašpārliecināts vientuļnieks, kurš uzskata, ka viņš ir neapturams, klejojot pa Zilā Džona kanjonu. Viņš pārgalvīgi izrādās ceļā sastaptām meitenēm un fotografējas, kad nokrīt no velosipēda - Ārona draugi teikuši, ka tieši tādu viņi viņu pazīst. 

Gadu pirms nelaimes gadījuma Ralstons strādāja par inženieri uzņēmumā "Intel" - viņš darbu pameta, lai uzkāptu visos Kolorādo "četrpadsmitniekos" (virsotnēs, kas augstākas par 14 tūkstoš pēdām jeb aptuveni četriem tūkstošiem metru virs jūras līmeņa). 

2003. gada maijā Ārons sāka pārgājienu Jūtā, pārvietojoties pa šaurajām kanjonu ejām gan lecot, gan rāpjoties, gan izmantojot virves, gan ne. Viņš bija nonācis līdz kanjona augšpusei un, klausoties austiņās savu mīļāko mūzikas grupu, plānoja, kā veikt lēcienu no trīs metru augstuma aptuveni metru platā aizā. Kad viņš uzkāpa uz akmens, lai veiktu lēcienu, tas pēkšņi izkustējās.

"Vienā mirklī mana jaukā, bezrūpīgā pastaiga pārvērtās murgā.

Es kritu, tas likās kā palēninājumā, paskatījos augšup un redzēju, ka akmens krīt man virsū.

6

Aizsargājoties, pacēlu rokas, taču tas iesprūda starp šaurajām klintīm kopā ar manu labo roku. Mirkli nesapratu, kas notiek. Situācija likās pat komiska," atceroties, smejas Ārons.

Nākamajā mirklī viņš sajuta sāpes: "Tas ir kā iespiest pirkstu durvīs, tikai 100 reizes sāpīgāk. Gandrīz stundu lamājos kā vecs pirāts. Tad izņēmu ūdens pudeli un sāku dzert, bet sapratu, ka jābūt taupīgam - atcerējos, ka nevienam neesmu pateicis, kur dodos un visticamāk, mani neviens neatradīs. Mēģināju "savākties" un sākt domāt, kā izkļūt ārā."

Ārons apsvēra iespēju veikt pašnāvību, taču, meklējot citus variantus, uzreiz iedomājās par rokas nogriešanu.

"Sākās sirreāla saruna pašam ar sevi. Es sev teicu: "Āron, tev būs jānogriež roka. Bet es negribu nogriezt roku! Vecīt, tev būs tas jādara. Pagaidi, es nestrīdēšos ar sevi, tas izklausās pārāk dīvaini. Es ar sevi vairs nerunāšu." Bet es turpināju runāt, lai nenoģībtu," atklāj vīrietis.

Kad ritēja piektā diena, esot iesprostojumā starp klintīm, Ralstons bija jau samierinājies ar faktu, ka, visticamāk, viņš turpat arī nomirs. Naktī, starp bada, slāpju un sala izraisītām halucinācijām, viņš redzēja vīziju ar mazu zēnu.

"Redzēju sevi turpat, starp klintīm, spēlējoties ar puiku. Man nebija labās rokas. Es viņu pacēlu un viņš uz mani skatījās ar jautājošu skatienu, it kā teiktu - tēti, mēs tagad varam paspēlēties?

Zināju, ka tas ir mans dēls un zināju arī to, ka es reiz piedzīvošu tādu brīdi.

6

Tad atgriezās ticība tam, ka izdzīvošu," stāsta Ārons.

Nākamajā rītā Ārons nolēma veikt savas rokas amputāciju: "Pēc visām klintī pavadītajām dienām pats process nebija šausminošs, samierinājos ar to. Kaulu lūšanas skaņa man bija eiforiska. Prātā jau biju no rokas atvadījies - zināju, ka tas ir atkritums, tas mani nogalinās, man jātiek no tā vaļā. Roka vairs nebija mana roka, bet gan "tas". Kad paņēmu nazi, biju mierīgs un nosvērts. Tas bija sāpīgi, bet adrenalīns un eiforija nomāca sāpes."

Pēc atbrīvošanās no rokas viņš izskaitļoja, ka noasiņos līdz nāvei aptuveni desmit stundu laikā, tāpēc steidzās meklēt palīdzību.

Izmantojot kāpšanas komplekta virvi kā žņaugu, Ārons spēja uzrāpties līdz klints augšai un sastapt trīs tūristus no Nīderlandes. Tie iedeva viņam ūdeni un kopā sagaidīja glābšanas helikopteri.

"Skatoties filmu, tajā brīdī vienmēr sāku raudāt. Kad redzu to helikopteri, redzu savu mammu, kas atsūtīja glābējus," stāsta Ārons.

Vēl viena lieta, kas vīrieti esot uzturējusi pie dzīvības, ir videokamera. "Tas bija kā ceļš uz ārpasauli, ceļš pie citām dzīvām būtnēm. Es savā video dienasgrāmatā ierakstīju gan pēdējo gribu, gan testamentu," atklāj Ārons.

Pēc izglābšanās viņš video parādīja vecākiem, taču atteicās tos demonstrēt plašākai publikai. Aktiera, kurš filmā attēlo Āronu, monologi gan ir precīzas kopijas.

Režisors Boils arī izvēlējās filmu uzņemt tieši tajā vietā, kur Ārons cīnījās par dzīvību. Lai gan filmā pievienotas ainas ar meitenēm un peldēšanos slepenā baseinā, kas īstenībā nenotika, Ralstons atzīst, ka filma ir gandrīz dokumentāla. Viņš to ir redzējis astoņas reizes un katru reizi raudājis.

Arī vīzija ar puiku, kuru Ralstons redzēja pēdējā naktī, kļuvusi par īstenību. Filmas iznākšanas gadā Ārona sievai Džesikai piedzima dēls - viņi tam deva vārdu Leo.

FOTO: Reuters/ScanPix

Lai gan rokas protēze viņam reizēm sagādā problēmas, viņš to redz kā izglābšanos. Pēc pārdzīvotā daudzi domāja, ka Ārons ieslīgs depresijā, taču tas nenotika - viņš turpināja piedzīvojumus brīvā dabā, uzkāpa visos "četrpadsmitniekos", devās vairākos izbraucienos pa upi un bija labāks kāpējs nekā tad, kad viņam vēl bija labā roka. 

Āronam vēl joprojām patīk ceļot vienatnē, taču tagad viņš visur pārsvarā dodas kopā ar draugiem.

Zilā Džona kanjonā akmens, kas viņu iesprostoja, vēl joprojām ir turpat - Ārons mēdz turp doties un atcerēties tās piecas dienas, kad viņš domāja tikai par to, kas viņa dzīvē ir svarīgs, par attiecībām, brīvību un mīlestību.