"Labāk parunājies ar mani, nevis dod naudu." Dzīve uz ielas un pat kanalizācijā. Lielbritānijas bezpajumtnieku stāsti (3)

Foto: Pixabay
Apollo.lv
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp

Saskaņā ar oficiālajiem statistikas datiem, salīdzinot ar 2010. gadu, Lielbritānijā pieaudzis bezpajumtnieku skaits. Kā cilvēki nonāk uz ielas un kā viņi izdzīvo bez pajumtes? Šo tematu izpētījusi raidsabiedrības BBC krievu valodas versija. 

Tūkstošiem cilvēku naktis pavada zem klajas debess. Pēdējoreiz Lielbritānijā tādus cilvēkus centās saskaitīt 2018.gadā - tad vienā naktī Anglijā fiksēja 4 677 bezpajumtniekus. 

Tas ir par diviem procentiem mazāk nekā pirms gada, bet par 165% vairāk, salīdzinot ar 2010. gadu. 

"Auksti un bail"

Dērks Holdings ir 51 gadu vecs. Viņš stāsta, ka gandrīz visu savu dzīvi pavadījis uz ielas. 2019. gada sākumā viņš četrus mēnešus pavadījis Anglijas dienvidos - Braitonas kanalizācijā. 

Vēl, būdams mazs puisēns, viņš esot regulāri nonācis uz ielas. 10 gadu vecumā Dērks aizbēdzis no internāta, kur, pēc viņa teiktā, zēns bijis pakļauts seksuālai vardarbībai. 

Drīz vien Dērks kļuvis atkarīgs no pretsāpju medikamentiem. Viņš nonācis cietumā, kur spējis tikt galā ar šo atkarību. 

Taču pēc pēc atbrīvošanas vīrietis izmitināts "kopā ar nakomāniem" un Dērks atkal nonācis uz ielas. 

"Ielās ir auksti un bail. 

Nekad nezini, kas tūlīt notiks. Pusi laika vienkārši guli ar ciet acīm, bet galva turpina strādāt, tāpēc nav iespējams normāli izgulēties," atklājis vīrietis. 

"Būt bezpajumtniekam - tas ir redzēt, kā cilvēki uzbrūk cits citam ar nažiem, redzēt kautiņus un citas šausmīgas lietas. 

Vissliktāk man bija, kad dzīvoju kanalizācijā. Mani nomāca pazemojuma sajūta, kad cilvēki skatās uz tevi no augšas un domā, ka tu nekam neesi derīgs. 

Es vienkārši nolēmu doties dzīvot kanalizācijā," paudis Dērks. 

Viņš kanalizācijā uzmeistarojis "kaut ko līdzīgu gultai". "Pirmajā naktī bija ļoti auksti, izmirku, apkārt skraidīja žurkas. Tas bija šausmīgi - aukstums un mitrums, bet es izdzīvoju," atklāja vīrietis. 

Holdings pelna naudu, skaļi lasot dzejoļus, tāpat vīrietis darbojas arī kā brīvprātīgais organizācijā "Palīdzība Saseksas bezpajumtniekiem". 

"Cenšos palīdzēt citiem un neripot vēl zemāk. Tagad esmu labākās domās par mūsu sabiedrību," viņš paudis. 

"Ne mēs esam narkomāni un alkoholiķi"

Lielākā daļa Lielbritānijas bezpajumtnieku esot vīrieši, bet pēdējā aptaujā izrādījies, ka 14% no aptaujātajiem ir sievietes. 

30 gadus vecā Samanta Bērda Birmingemas ielās dzīvo jau divus gadus. 

"Mani pameta bērnunamā, kad man bija gads. Pēc tam no vienas audžuģimenes nonācu citā. Un tā tas turpinājās," stāsta sieviete. 

"Es atgriezos Birmingemā un sākumā dzīvoju namā ar citiem cilvēkiem, taču man sākās psiholoģiskas problēmas, mani nosūtīja ārstēties psihiatriskajā slimnīcā. 

Tā kā es nesaņēmu pabalstu dzīvokļa īres maksai, kamēr biju slimnīcā, dzīvokļa saimnieks nolēma, ka man pēc 28 dienām jāizvācas. Es centos viņam paskaidrot, ka biju slimnīcā, rādīju dokumentus, bet viņam bija vienalga," atceras sieviete. 

Samanta stāsta, ka dzīvot uz ielas ir bīstami, apkārtējie bieži vien sievieti uzlūkojot "no augšas". 

"Mans paziņa gulēja uz ietves, kāds viņam iespēra pa seju. 

Es noteikti vēlētos, lai cilvēki pienāktu klāt un pavaicātu, kā esam nonākuši uz ielas, bet netiesātu mūs ar vārdiem - paskatieties, viņa ir narkomāne, viņa ir alkoholiķe. Ne visi mēs esam tādi," atklāj bezpajumtniece. 

"Visu dienu sēžu zem tilta"

Entonijs dzīvo Anglijas pilsētā Linkolnā un uz ielas nonācis jau otro reizi šogad.

"Tas viss ir narkotiku un cietuma dēļ. Iznācu no cietuma pirms piecām nedēļām," atklāj vīrietis. 

Entonijs nakšņo kāda lielveikala vārtrūmē kopā ar citiem bezpajumtniekiem. 

"Es pieskatu Dazu un Džeku. Man patīk būt kopā ar citiem, palīdzēt. Veikala darbinieki modina mūs pulksten 7, pēc tam es savācu savas mantas, dodos brokastot, iegūstu metamfetamīnu un pēc tam visu dienu sēžu zem tilta," medijam stāsta Entonijs. 

"Uz ielas esmu tik sen, ka pat vairs negribas, lai mani apcietina. Tas, protams, ir skumji, bet es labāk esmu ielas, ne cietumā."

Vīrietis atklāj, ka vēlētos, lai garāmgājēji vienkārši sveicinātos ar bezpajumtniekiem. 

"Nevajag uz bezpajumtniekiem šķībi skatīties vai apiet, metot lielu līkumu. Tas var notikt ar katru. Pagātnē man arī bija viss," stāsta Entonijs. 

"Vēlos savu dzīvesvietu"

Deividam ir 28 gadi. Viņš stāsta, ka par bezpajumtnieku kļuvis 15 gadu vecumā, kad māte viņu padzinusi no mājām. Viņš uzskata, ka Birmingemā garāmgājēji viņu ignorē. 

"Ja jūs pienāktu ar mani pāris minūtes aprunāties, tas būtu daudz labāk, nekā dot man 20 sterliņu mārciņas. 

Viss būs labi, esmu pārliecināts. Varbūt jau nākamgad man būs sava dzīvesvieta, nu, vai vismaz normāls darbs," atklāj vīrietis. 

Deivids stāsta, ka viņam nav bail dzīvot uz ielas. 

"Birmingemā esmu jau sen, daudzus zinu. Ja nu būs kādas nepatikšanas, es zinu, ka man tikai jādodas uz pilsētas centru, kur man kāds palīdzēs," stāsta bezpajumtnieks. 

Komentāri (3)CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Aktuālākās ziņas
Nepalaid garām
Uz augšu