Eksperti: Mirušu vīriešu spermatozoīdu ziedošana būtu ētiski pieļaujama (1)

Apollo.lv
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Spermatozoīdi mikroskopā.
Spermatozoīdi mikroskopā. Foto: Reuters/ScanPix

Izvēle pēc nāves ziedot spermatozoīdus būtu morāli pieļaujams veids, kā palielināt pieejamos dzimumšūnu uzkrājumus, vēsta britu raidsabiedrība BBC, atsaucoties uz "Journal of Medical Ethics".

2017. gadā Lielbritānijā pasaulē nāca 2345 zīdaiņi, kuru ieņemšanai tika izmantota donoru sperma. Neskatoties uz to, Lielbritānijā novērots spermas donoru trūkums, kas saistāms ar valstī esošajiem ierobežojumiem.

Spermatozoīdi var tikt iegūti pēc nāves, izmantojot elektrisku stimulāciju vai veicot operāciju. Pētījumi liecina, ka spermatozoīdi, kas iegūti līdz 48 stundām pēc vīrieša nāves, var sekmēt grūtniecību.

Tomēr pētnieki norāda, ka šāda veida ziedojumi var nonākt līdzīgās pretrunās kā orgānu ziedošana.

Zinātnieki no Leičesteras un Mančesteras universitātēm uzskata, ka, ja šobrīd audu ziedošana cilvēku ciešanu atvieglošanai slimību gadījumā, ir morāli pieļaujama, tad nav iemesla, lai nepalīdzētu arī neauglības ārstēšanā.

Tomēr spermas ziedošana var radīt bažas par piekrišanu no ģimenes puses, kā arī paša donora anonimitāti.

Kopš 2005. gada Lielbritānijas likumdošanā ir noteikts, ka, sasniedzot 18 gadu vecumu, bērni ir tiesīgi sazināties ar savu "īsto tēvu" jeb spermas donoru.

2014. gadā Lielbritānijas pilsētā Birmingemā tika atvērta valsts spermas banka, kurai valdība piešķīra finansējumu 77 tūkstošu stērliņu mārciņu apmērā. Pēc nepilniem diviem gadiem banka pārstāja savu darbību – šajā laika posmā projektā bija pieteikušies vien deviņi vīrieši, no kuriem viens izstājās.

Kādreizējais spermas donors Džefrijs Ingolds raidsabiedrībai BBC skaidrojis, ka, viņaprāt, ziedošanas atļauja pēc nāves varētu mudināt vīriešus kļūt par donoriem.

Vīrietis uzskata, ka nav iemesla, kādēļ nebūtu iespējams ieviest sistēmu, kas līdzvērtīga orgānu ziedošanai. Pats donors šo procesu neuzskata par savu gēnu ziedošanu – tā ir palīdzēšana draugiem, kam tas nepieciešams.

Ingolds uzskata, ka, ja cilvēki būtu informētāki, viņi spētu pieņemt pilnvērtīgu lēmumu par to, vai viņi vēlas kļūt par spermas donoriem. Šādā veidā donoru varētu kļūt daudz vairāk.

Tomēr pastāv arī pretējs uzskats, pamatojoties uz to, ka šāda nostāja spermas donoru izvēlē būtu solis atpakaļ nozares attīstībā.

"Es vēlētos, lai mēs ieguldītu savu enerģiju, cenšoties piesaistīt jaunākus un veselīgākus donorus, kuriem ir augstāka iespēja izdzīvot līdz brīdim, kad ar donora palīdzību radītais cilvēks sāks interesēties par viņu. Tādā veidā sazināties ar donoru būtu iespējams bez gaišreģu palīdzības," teic Šefīldas universitātes profesors Alans Peisijs.

1997. gadā sieviete uzvarēja tiesas prāvā, iegūstot atļauju izmantot sava mirušā vīra sēklu.

Diānas Bladas vīrs nokļuva komā 1995. gada februārī, vien divus mēnešus pēc ģimenes dzīves uzsākšanas. Vīrietis mira pirms rakstiskas piekrišanas izmantot viņa spermu, tomēr pēc sievas lūguma tika iegūti divi sēklas paraugi.

Diānai tika aizliegts izmantot vīra spermu bez viņa piekrišanas, tomēr sieviete iesniedza apelāciju un ieguva atļauju meklēt apaugļošanās terapiju Eiropas Savienībā, bet ne Lielbritānijā.

2002. gadā, izmantojot vīra sasaldēto spermu, sieviete laida pasaulē dēlu un likumīgā cīņā panāca, ka viņas aizgājušais vīrs tiek atzīts par likumīgo tēvu.

Komentāri (1)CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu