Kā šujmašīna neviļus kļuva par sieviešu brīvības simbolu (3)

Pāris grašus vērtas mocības

1850. gadā sieviešu līdztiesība šķita kā tāls sapnis. Pāris gadus iepriekš amerikāņu aktīviste Elizabete Keidija Stentone izraisīja ažiotāžu, uzstājoties pirmajā konferencē par sieviešu vienlīdzību ar manifestu "Sajūtu deklarācija" un aicināja piešķirt sievietēm balsstiesības. Pat viņas atbalstītāji to uzskatīja par pāmērīgu soli.

Tajā pašā laikā Bostonā ASV kāds nevieksmīgs aktieris mēģināja nopelnīt naudu ar saviem izgudrojumiem. Viņš īrēja tirdzniecības telpu pie savas darbnīcas, lai tur pārdotu paša izveidota dizaina kokgriezumu mašīnas. Tomēr, neskatoties uz oriģinālo izskatu, neviens to negribēja iegādāties, jo kokgriezumi tajā brīdī nebija modē.

Tad darbnīcas īpašnieks vērsa izgudrotāja uzmanību uz vēl vienu mazāk populāru produktu: šūšanas aparātu. Tiesa, šis produkts nebija diezko iecienīts, jo tas darbojās ļoti neefektīvi. Neskatoties uz to, ka šuvējas darbs tajā laikā bija slikti apmaksāts, vīrietis nolēma, ka viņš varētu veidot savu uzņēmējdarbību, pārdodot uzlabotus šūšanas aparātus.

Šūšana bija smags un laikietilpīgs darbs - viena krekla radīšanā šuvēja ieguldīja aptuveni 14 stundas. Izgudrotājs saprata, ka paātrinot šo procesu, viņš varētu nopelnīt labu naudu. Viņš nekļūdījās - šajā gadsimtā šūšana nebija tikai profesionāla nodarbe - to bija jāprot katrai sevi cienošai mājsaimniecei un vienkārši - sievietei.

Ņemot vērā to, ka viņām bija jāapgādā visa sava ģimene, šūšana, citējot rakstnieci Sāru Heilu, "bija nebeidzams un smags darbs".

Izgudrotājs pēcāk atcerējies, ka, pirmoreiz apskatot mašīnu savā darbnīcā, atzīmējis: "Es gribu izrēķināties ar vienīgo nodarbi, kas liek sievietēm sēdēt klusējot."

Ekstravagantais izgudrotājs

Šo caurkritušo aktieri un izgudrotāju sauca Īzaks Merits Zingers. Laikabiedri viņu atminējušies kā kolorītu un harismātisku personību, kuram gan piemituši daži netikumi - viņš, piemēram, dažādām sievietēm esot dāvājis 22 bērnus. Zingers vairākus gadus ir uzturējis trīs ģimenes, kuras nav nojautušas par šo shēmu, paralēli esot precēts ar pavisam citu sievieti. Ir liecības par to, ka viņš ir bijis vardarbīgs. Nekas nav liecinājis par to, ka Zingers būtu sieviešu tiesību aktīvists, tādēļ jo īpaši interesanta ir viņa iesaiste šīs kustības attīstībā.

Zingers esot apdomājis šujmašīnas dizainu un sapratis, ka ierīcei nepieciešami pāris fundamentāli uzlabojumi - piemēram, adatu, kas tobrīd esot kustējusies horizontāli, vajadzēja aizvietot ar tādu, kas varētu kustēties vertikāli. Viņš patentēja savu uzlabojumus un sāka pārdot sava dizaina aparātus, kas patiesi strādāja un ļāva krekla izgatavošanas laiku saīsināt pat 14 reizēm.

Patentu cīņa

Tiesa, Zingera izgudrojumā bija vairākas no citiem patentiem aizgūtas idejas, piemēram, ķepiņa, ar kuras palīdzību vietā tiek noturēts audums. Zingera šujmašīnas sākotnējie panākumi sāka veselu "patentu karu" - vairāki šūšanas aparātu ražotāji kāroja uzvarēt tiesvedībā, lai varētu pārņemt konkurentu veiksmīgos uzlabojumus. Galu galā atklājās, ka galveno detaļu patenti pieder vien četriem uzņēmējiem un tie vienojās, ka noslēgs savstarpējus patenta tiesību izmantošanas līgumus, un mēģinās no tirgus izspiest citus spēlētājus.

Savādā kārtā par galveno tirgus spēlētāju tajā laikā kļuva tieši Zingera firma. Tas ir jo īpaši pārsteidzoši, ņemot vērā to, ka viņš nepakļāvās automatizācijas "vilnim" un viņa ierīču sastāvdaļas tika veidotas un saliktas ar roku. Neskatoties uz ne pārāk efektīvo ražošanas modeli, Zingers un viņa biznesa partneris, Edvards Klārks, bija veiksmīgi kādā citā būtiskā uzņēmējdarbības sfērā - mārketingā. Viņu reklāmas kampaņas veiksmīgi radīja iespaidu, ka šujmašīna ir neatņemama katras mājsaimniecības sastāvdaļa. Šīs ierīces bija dārgas un maksāja vairāk nekā daudzas mājsaimniecības nopelnīja pāris mēnešu laikā, taču Zingers izdomāja ērtu risinājumu - viņš ģimenēm izīrēja ierīci līdz mirklim, kad viņi bija samaksājuši pilno ierīces vērtību, kad tā pārgāja mājsaimniecības īpašumā.

Ar reklāmu pret seksismu

Lai uzlabotu savu reputāciju, kuru bija iedragājuši pirmie šujmašīnas modeļi ar vairākiem trūkumiem, Zingers noalgoja vairākus cilvēkus, kas palīdzēja uzstādīt ierīces un vēlāk pārbaudīja, cik labi tās strādā. Tik tiešā saskarē ar pircējiem Zingera aģentiem nācies saskarties ar vīriešu šovisnisma izpausmēm. Par to vēsta vairākas saglabājušās aģentu liecības. Vienā gadījumā vīrietis jautājis, kādēļ izgrūst naudu par mašīnu, ja viņš vienkārši var apprecēties, savukārt citā gadījumā kāds tirgotājs sievietēm veikalā stāstījis, ka šī ierīce var nebūt pa spēkam viņu intelektuālajai kapacitātei. Nav šaubu, ka šāda attieksme atturēja perspektīvās pircējas.

Zingers nolēma, ka, neskatoties uz savu attieksmi pret daiļā dzimuma pārstāvēm, viņam jāpierāda, ka ar viņa preci var darboties ikviena dāma. Viņš Brodvejā noīrēja kādu skatlogu un nolagoja pāris sievietes, kas tajā sāka demonstrēt, kā darbojas viņa izgudrojums. Paraugdemonstrējumi esot burtiski pulcējuši pūļus.

Firmas reklāmas plakāti attēloja sievietes kā galvenās lēmumu pieņēmējas ģimenē, turklāt solīja, ka šis aparāts var viņām nodrošināt finansiālu stabilitāti, kas nebūtu atkarīga no vīrieša labvēlības. 1860. gadā izdevums "The New York Times" minējis, ka "vēl neviens izgudrojums nav kļuvis par tāda mēroga atspaidu mūsu mātēm un meitām". Šuvējas profesija kļuva arvien rentablāka un aizvien vairāk sieviešu varēja savu laiku izmantot pašattīstībai.

Sāra Heila 1860. gadā sieviešu izdevumā "Godey's Lady's Book and Magazine" minēja, ka "nu šuvēja naktīs var atpūsties, izklaidēties vai pavadīt laiku ar ģimeni. Vai tas nav lieliski?" 

Pats Zingers dzīves nogalē minējis, ka viņu interesējusi tikai nauda, taču, neskatoties uz to, neviens nevar noliegt, ka viņš tiešā viedā ietekmēja šo sociālo kustību labākajā iespējamajā veidā.