"Ku*es dēls, dievs visu redz!" Kā žurnālists, kurš kļuva par kontrabandistu, palīdzēja atklāt "cigarešu mafiju" Centrāltirgū (25)

Kā viņam tas izdevās, kādi bija izaicinājumi ikdienā un kas viņam par to ir tagad sakāms, kad viss ir nācis atklātībā un sekmējies ar panākumiem, portālam "Apollo" pastāstīja pats Roberts.

Šī tev nav pirmā reize Centrāltirgū. Noteikti jau zini visas "labākās tirgus vietas"?

Es teiktu, ka lielāko daļu noteikti, bet Centrāltirgus ir viens milzīgs labirints, kur ieejot katru dienu var uzzināt kaut ko jaunu.

Ko darīji pirmo reizi, kad biji ar "Aizliegto paņēmienu" operācijā Centrāltirgū?

Tas bija pirms diviem gadiem, man šķiet. Tajā laikā es tēloju, ka esmu Zemnieku saimniecības pārstāvis un tirgoju importa dārzeņus kā vietējos.

Galvenā doma bija apskatīties tirgus dzīvi no iekšienes, tajā laikā, kad mēs tur strādājām, arī tika pamanītas vairākas krāpniecības – gan lielākas, gan mazākas. Tolaik ļoti populāri tieši bija ārzemju dārzeņus un augļus tirgot kā Latvijā audzētus.

Vai no šīs operācijas arī iedvesmojāties, ka ir "jāmin uz papēžiem" nelegālo cigarešu tirgotājiem?

Visi zina, ka Centrāltirgū var nopirkt kontrabandas cigaretes un tas absolūti nav nekāds noslēpums, bet es to uzskatīju par savu personīgo parādu... Tajā reizē, kad es tirgojos ar importa dārzeņiem, man vajadzēja tikt tuvāk nelegālajām cigaretēm, bet man tad nebija pietiekami liela pieredze.

Tāpēc tika nolemts, ka taisīsim vairākas operācijas – šoreiz atkal devāmies uz Centrāltirgu arī kā tirgotāji, lai paskatītos uz to visu no malas. Mans mērķis sākumā nemaz nebija tikt iekšā kontrabandas cigarešu mafijā, jo tās jau ir pietiekami kriminālas aprindas.

Tur ir citi likumi un lai tiktu iekšā, tev ir jābūt kādam, kas tev uzticas... Rezultātā izdevās "aizspēlēt" arī tik tālu. Es, protams, par ko tādu [iefiltrēšanos "mafijā"] ļoti cerēju sākumā, bet pārliecība man par to nebija, ka tas tā arī notiks.

Centrāltirgū pārdod kontrabandas cigaretes, importa augļus kā vietējos... Kas vēl ir sortimentā?

Tā vispār ir kaut kāda cita pasaule. Tā nav daļa no Rīgas, tā, iespējams, pat nav daļa no Latvijas! Tas ir portāls uz paralēlo visumu, kur ir cita lietu kārtība, citi likumi, cita ētika.

Protams, es nerunāju par visiem tirgotājiem, bet, ja mēs runājam par masām... Sajūta ir tāda, ka esi aizbraucis uz citu valsti, kaut vai tās pašas komunikācijas dēļ.

Savstarpējā komunikācija tur ir pilnīgi citā līmenī. Ja man ikdienā liekas, ka tas nav normāli, ka cilvēki savā starpā runā kliedzot, tad tirgū tas ir pilnīgi normāli un dažbrīd tā pat viņiem ir sava veida izklaide.

Šoreiz tu Centrāltirgū pārdevi drēbes, ne augļus. Kāds bija tavs "alter ego"? Kāds tev bija vārds? Vai tu pieņēmi arī kādas rakstura īpašības?

Vārds man bija tāds pats kā man ir. Mani sauc Roberts. Uzvārdu es neteicu, jo tad mani mierīgi varētu "iegooglēt" un saprast, ka kaut kas nav kā vajag. Uzvārds man arī bija mainīts, bet to es publiski neatklāšu.

Mans dzīves gājums bija tāds – mana māte tirgo drēbes no Polijas, mēs paši esam ne no Rīgas, tagad mēģināsim tirgoties arī galvaspilsētā. Esmu no savas mātes diezgan autonoms, esmu strādājis arī ārzemēs. Šajā brīdī esmu atgriezies Latvijā un man nekas cits neatliek kā palīdzēt mātei.

Patiesībā tieši šai leģendai bija ļoti liels svars, jo ļoti daudzas lietas Centrāltirgū tiek risinātas ģimeniskā ceļā. Mēs redzējām – tur bija māte ar dēlu, kas tirgo cigaretes, tur bija dēls, kurš tirgo, un māte, kas viņu piesedz un sargā kontrabandas slēptuvi un tā tālāk.

Tāpēc mūsu ģimeniskais stāsts arī viesa uzticību, jo, redz, viņi dara tāpat kā mēs!

Kā pret jums "jaunajiem" izturējās pārējie tirgotāji - kā pret savējiem vai konkurentiem?

Bija ļoti interesanti. Īpaši pirmajās dienās bija jūtams, ka visi uz mums skatās – gan cigarešu pārdevēji, gan drēbju pārdevēji, gan antikvariāta darbinieki... Mēs bijām ļoti, ļoti "shady" (aizdomīgi - no angļu val.) cilvēki viņu acīs – jauniņie, kuri ienāca vietā, kur cilvēki ir strādājuši jau gadiem un pat gadu desmitiem.

Sākumā bija jūtams tāds kā kontroles mehānisms. It kā cilvēki nāca klāt runāties, ļoti draudzīgi, bet tad mēs sapratām, ka viņi mūs pārbauda – vai tas, ko mēs pateicām citam, ir tas pats, ko sakām tagad. Tas bija ļoti interesanti, kā tā sistēma strādā.

Un, protams, ka viņus iesūtīja "cigarešu cilvēki", esmu par to pārliecināts par 99%, jo beigās jau es tur iefiltrējos un redzēju, ka viņi visi savā starpā ir labi pazīstami un viņiem ir nosacīti viena sfēra, kurā darboties.

Mūsu ["Aizliegtā paņēmiena" komandas] pārbaudīšana notika uz pilnu klapi! Piemēram, ko jau varēja redzēt arī raidījumā, "točkas" vadonis Tigrans ļoti familiāri paņem mūsu jaku, ko tirgojam, piemēra un iztausta visas kabatas, vai nav kaut kādas noklausīšanās ierīces paslēptas... un novelk "Ai, par mazu!" (Smejas.)

Tad sanāk, ka "cigarešu mafija" arī pārvalda visus darbiniekus, kas tuvumā strādā?

"Cigarešu mafija" ir ļoti nozīmīga Rīgas Centrāltirgus sastāvdaļa. Tas ir tas, ko es pavisam noteikti varu pateikt.

Es nevaru pateikt, ka viņi pārvalda, bet viņi ir ļoti būtiska daļa no tirgus ekosistēmas, tāpēc, ka pārdevējiem, kuri varbūt arī nepārdod kontrabandu, "cigarešu mafija" ir ļoti izdevīga. Pie viņiem var samainīt lielākas naudas banknotes.

Un visi arī zina, ka ar viņiem nevajadzētu "kasīties", bet tā, ka būtu pilnīgā pakļāvībā, es negribētu teikt. Visi tirgo savas lietas un kamēr viens otram netraucē, tikmēr viss ir labi.

Kā arī visiem cilvēkiem tas ir ierasts skats, ka netālu no viņu kioska būs cilvēki, kuri piedāvās un tirgos cigaretes un neviens par to pat nepiedomā, jo tas noticis jau tik ilgu laiku, ka nevienam tas pat neliekas kas īpašs.

Lai gan bija pārdevēji, kuriem viņi nepatika un izteicās negatīvi kontrabandistiem aiz muguras. Mums kaimiņos arī pārdevējs atklāti pateica, ka viņš pērk tikai akcīzes cigaretes veikalā un ka kontrabandas cigaretes ir "bandītu putekļi".

Bet tā jau arī bija tikai viena točka, aizej tālāk, pastaigā un tu varēji redzēt vēl vismaz deviņas tādas.

Kādā veidā tu iekaroji ilggadējā točkas bosa Tigrana uzticību un iepinies "bandītu putekļos"?

Es jau teicu, ka man visu laiku bija kaut kāda veida cerība, ka man izdosies iefiltrēties. Es visu laiku domāju: "Nu varbūt man sanāks! Varbūt man izdosies! Būs haļava un es tikšu iekšā!" Un, protams, kamēr es tirgoju tās drēbes, es aktīvi pie tā strādāju un tie paņēmieni bija dažādi, bet visu laiku centos uzturēt kontaktu ar kādu no točkas pārstāvjiem.

Izrādījās, ka ļoti svarīgi bija pareizajā brīdī "ieliet medu ausīs" pareizajiem cilvēkiem. 

Un vienā no tām reizēm, kad es ar Tigranu sāku sarunu ar frāzi "tu jau visus noteikti šeit pazīsti...", mēs ilgāk parunājāmies. Viena cigarešu pārdevēja mamma, kas arī mēdza piepelnīties šādā veidā, bija novērojusi, ka man ir ļoti labas attiecības ar Tigranu, ka mēs smejamies, runājamies, viņš man sit pa plecu. Viņa man arī piedāvāja, vai es gribu pie viņiem strādāt.

Loģiski, ka man vajadzēja mazāk par sekundes simtdaļu, lai atbildētu – jā, es gribu tur strādāt!

Tas būtu bijis absolūti muļķīgi atteikties no tādas iespējas, ja pat tur ir pietiekami lieli riski. Bet, ja es eju aizsegā žurnālistikā, es zinu, ka vienmēr ir riski un es esmu tiem gatavs un tas ir mans uzdevums, lai tie riski tiktu mazināti un lai es neiekļūtu nepatikšanās.

Protams, es tīri cilvēcīgi negribētu atrasties slēgtā telpā ar viņiem un tāds arī bija mans uzdevums – neiekļūt pārlieku bīstamās situācijās. Lai gan uz operācijas beigām tādas situācijas kļuva aizvien biežākas, kaut vai tas, ka es regulāri ar Tigranu pārvietojos vienā mašīnā.

Bet sākumā es tiešām negāju uz pārlieku lieliem riskiem un es domāju, ka tas bija ļoti pareizi.

Negāji, bet tev piedāvāja?

Es pirms katras tikšanās biju kārtīgi izdomājis, ko man varētu prasīt, ko varētu piedāvāt, vai mani varētu pārmeklēt, jo tāds variants vienmēr pastāvēja. Tā tomēr nav parasta darba diena, tas ir bišķīt cits līmenis.

Pirmās dienas, kad es jau ar viņiem sāku strādāt, es absolūti neko nefilmēju. Vienīgais, ko es darīju, es ierakstīju skaņu. Un tikai tajā brīdī, kad es jau jutos kā "zivs ūdenī", es sāku arī paralēli filmēt.

Tu principā aizspēlējies līdz točkas bosa labajai rokai, pareizi?

Tur jau tā lieta. Esmu piedalījies dažādās slepenajās misijās, bet tieši šajā es ārprātīgi ātri uzkāpu par tā saucamajām karjeras kāpnēm no parasta cigarešu tirgotāja līdz Tigrana uzticības personai.

Un tam pamatā bija absolūts veiksmes faktors, jo es dzīvoju uz tās pašas ielas, kur Tigrans, un mūs šķīra aptuveni 200 metri.

Tas bija tas trumpis un reizē arī mīnuss man, jo ko tas nozīmē? Man ir jābūt gatavam viņa zvanam  jebkurā diennakts laikā, viņš man bija zvanījis gan pulksten 7.30 no rīta, gan ap pusnakti un man tad bija jādodas palīdzēt viņam sakrāmēt cigaretes mašīnā nākamās dienas tirgošanai.

Līdz ar to mana personīgā dzīve uz to laiku bija nulle, paralēli es neko nevarēju darīt, es biju viņa cilvēks - man bija jābūt pieejamam.

Tas, ka es dzīvoju viņam tik tuvu, noteikti deva man to iespēju izaugt tik ātri no tā mazā cilvēciņa, kas es tur biju, līdz uzticamības personai. Bet jā, mīnuss noteikti bija tas, ka uz to laiku mana privātā dzīvē tad nebija vienkārša. Praktiski nekāda.

Cik ilga bija operācija?

Ja mēs sākam skatīties kopsummā, ieskaitot priekšizpēti, tad no vasaras sākuma. Kopā kādu pusgadu. Un jau priekšizpētes laikā es katru dienu gāju uz tirgu – pastaigājos, fotografēju, skatījos, kur stāv, kā viņi izskatās, kas viņus aizvieto.

Tad bija nākamā fāze, kas bija tās "lavočkas" iegāde, kur tirgot drēbes. Ar drēbēm mēs tirgojāmies mazāk nekā mēnesi, jo, kā jau es minēju, tirgus ir gluži kā cita pasaule, un cilvēkiem, kas to iepriekš nav darījuši, ir grūti izturēt to mikroklimatu. No tā var ļoti ātri nogurt.

Bet ar to salīdzinoši neilgo laika posmu bija pietiekami, jo es pa to laiku jau biju ieguvis viņu ["cigarešu mafijas"] uzticību un tad es darbojos ar viņiem. Precīzi nemācēšu pateikt, bet tas bija aptuveni mēnesis.

Nekas baigi ilgi tur nebija un, atklāti sakot, kurā darbā tu varētu tā izaugt pa mēnesi un tik daudz informācijas iegūt? Nu, nekur, un tas vienīgais mans trumpis bija tas, ka es vienmēr biju viņam blakus.

Tu minēji to, ka tev principā vispār nebija personiskā dzīve. Kā tu ar to sadzīvoji?

Nu, tolaik man vienkārši tādas nebija... (Smejas.) To mēnesi es vienkārši biju viņa cilvēks un viss, tur bija bez variantiem.

Brīvdienas bija labi, ja vienreiz nedēļā. Es prasīju brīvdienas, jo viens ir tas, ka tu strādā kā kontrabandists, otrs – tev tā informācija ir vēl jāapstrādā kā žurnālistam. Tas bija tā, ka tu strādā vairākus darbus un tev pašam nepaliek laika nekam īsti. Es vienkārši biju izpumpējies un bez liekiem jautājumiem vienkārši gāju gulēt katru vakaru, jo tas grafiks bija ļoti saspringts.

Patiesībā tas nogurums pēc stāvēšanas Centrāltirgū... Šajā gadījumā tev visu laiku ir jābūt modram un jāskatās pa malām – vai nenāk policija, vai nenāk apsargi. Un no šīs milzīgās koncentrēšanās tu ļoti ātri nogursti.

Es saprotu, ka tu biji uzticības persona, kurai varēja zvanīt jebkurā diennakts laikā, bet parastiem kontrabandistiem bija arī darba laiks? No pulksten 9 līdz 17, piemēram?

Jā, protams, piemēram, mūsu "točkai" bija jābūt "atvērtai" no pulksten 8.30 rītā līdz 18, svētdien mēs stundu mazāk strādājām – līdz pulksten 17. Un darba laiku nedrīkstēja kavēt, bez attaisnojumiem bija jābūt uz vietas un jātirgo.

Piemēram, tādas pusdienu pauzes vai kaut kas tāds nav regulēts.

Pusdienas tu vari paņemt tajā brīdī, kad tu pamani, ka tirgū ienāk policisti. Tad tu labāk aizej paēd, lai viņi noķer kādu citu, un tu vari mierīgi pēc tam turpināt tirgoties.

Pusdienlaiks konkrētā laikā - tā tur noteikti nav. 

Ļoti interesanti bija tas, ka lielākā daļa pārdevēju aizskrien pēc ēdiena un turpina stāvēt un piedāvāt cigaretes, paralēli ēdot.

Tas man likās dīvaini, bet vēlāk, protams, es sapratu, ka katrs tevis zaudētais klients tiek nākamajai točkai, jo viņu jau tur netrūkst.

Tādā ziņā mums bija gan laba, gan slikta vieta vienlaicīgi, jo mēs bijām pirmā točka tirgū no tuneļa, tunelī bija viena točka, bet mēs bijām pirmie pašā tirgus sākumā.  

Šī pozīcija deva labu peļņu, bet tajā pašā laikā daudzi gāja arī tālāk, tie, kuri bija regulārie klienti, jau zināja, ka pie mums bija nedaudz dārgāk nekā pārējiem – viena eiro uzcenojums, tieši tāpēc, ka bijām pirmie, nākot iekšā Centrāltirgū.

Taču mīnuss pirmajai točkai tirgū bija tas, ja policija nāk iekšā no tavas puses – neviens tevi nepabrīdinās. Līdz ar to tev ir jābūt vēl vairāk saspringtākam, lai varētu padot tālāk informāciju.

Bet šajā ziņā es jutos droši, jo vienmēr, kad policija nāca iekšā, lai ķertu kontrabandistus, mēs jau bija vienu soli priekšā viņiem.

Kā kontrabandisti varēja būt vienu soli priekšā policistiem?

Es saprotu Valsts policijas domu gājienu, jo uz tirgu tiek sūtīti maskējušies policisti no visiem iecirkņiem, no Rīgas un no Pierīgas, un pat no Siguldas, bet kontrabandisti viņus visus tāpat jau atpazīst pēc sejām.

Labi, pirmo reizi iesūtīs kādu jauniņu – jā, viņam izdosies kādu noķert, bet nākamreiz, kad viņš nāks uz tirgu, viņu jau atpazīs.

Es atceros vienu interesantu atgadījumu - mēs stāvam un mums apkārt staigā četras ekipāžas, kas mēģina kādu kontrabandistu noķert. Mums jāturpina tirgot. Sāk palikt grūti strādāt, jo tie nav viens vai divi cilvēki, tās ir četras ekipāžas! Tas ir pārāk liels apjoms un tu nevari viņus visus paspēt "noskenēt".

Ko dara cigarešu pārdevēji? Viņi atrod kādu bezpajumtnieku, dzērāju vai narkomānu, piedāvā nopelnīt "piecīti" un iedod divus cigarešu blokus, ļaujot viņam pašam uzskriet virsū policistiem.

Līdz ar to policisti savu darbu ir izdarījuši, ved šo cilvēku uz iecirkni un točkas turpina savu darbu.

Tevi pašu kādu reizi arī policija pieķēra?

O, jā! (Smejas.)

Kaut gan es biju apmācīts, kā atpazīt policistus, vienu reizi mani paņēma ar četrām paciņām.

Tas bija ļoti muļķīgi, jo es biju uzsācis sarunu ar vienu zagli un, izrādās, ka policisti bija viņam sekojuši, pie viena pārbaudīja arī mani un atrada četras paciņas.

Mani aizveda un uzrakstīja protokolu.

Tu nepateici policistiem, kas tu esi un ko tu dari patiesībā?

Protams, ka nē.

Es ar savām acīm redzēju, kādi cipari tur grozās un vienmēr jāpatur prātā visas iespējas, arī tāda, ka kāds no likumsargiem varētu būt uzpirkts. Informācija ļoti ātri pārvietojas un tad gan man draudētu ļoti lielas briesmas.

Un jā, pirmo reizi mani paņēma ar četrām paciņām, otro reizi ar 50 cigarešu blokiem. (Smejas.)

Mani pieķēra mašīnā, mani jau gaidīja. Bija ļoti interesanti, jo es tajā dienā nebiju bijis mašīnā vispār. Es no paša rīta piebraucu, paņēmu somu un devos iekšā tirgū. Tikmēr Tigrans paņēma mašīnu, aizbrauca kaut kur, kad viņš atbrauca, viņš atnāca pie manis un iedeva mašīnas pulti, lai es aizbraucu pakaļ vēl cigaretēm.

Pirmo reizi tajā dienā es iekāpu mašīnā, lieku cigaretes somā un mani aiz rokas paķer Valsts policijas darbinieks, pagriežos un pēkšņi ieraugu arī otru nākam. Tur nebija citu variantu, viņi jau gaidīja. Droši vien redzēja, ka Tigrans izkāpj no auto bez somas un saprata, ka nav ko ķert, bet es izkāpu ar somu.

Cik liels bija sods?

Sods man pašam nebija jāmaksā un uz mani nekas netika attiecināts, jo policijas augša jau zināja, ko mēs tirgū darām.

Tikai tiem, kuri mani noķēra, es nekad nevarēju teikt patiesību, jo tas būtu pārāk bīstami operācijai.

Problēmas nebija iecirknī pasēdēt, kamēr uzraksta protokolu, problēmas bija pēc tam atgriezties "darbā", jo protokolā jau bija mans īstais uzvārds.

Tigrans, protams, vienmēr prasīja protokolus. Es vienmēr kaut ko izdomāju un slēpu tos apavos. (Smejas.)

Pirmo reizi teicu, ka man nekas nav uzrakstīts, bet man ir konkrēts laiks un vieta, kur man ir jābūt. Viņi arī noticēja, jo man atkal paveicās - tieši nesen mans kolēģis Andrejs bija noķerts un viņam arī neuzrakstīja protokolu. Otro reizi arī izlīdu sveikā cauri, bet mazliet citādāk.

Skaties, tie 50 cigarešu bloki Tigranam ir štuka (1000 eiro), ja tiek realizēti. Pirmā lieta, ko viņš izdarīja, kad satika mani pēc aizturēšanas, viņš pavēra man jaku vaļā un pārbaudīja, vai man nav noklausīšanās ierīces un, vai es neesmu savervēts...

Viņš man vairākas reizes bija teicis, ka, nedod dievs, es par viņu kaut ko pateikšu policijai, ka viņš mani atradīšot... Protams, to klausīties bija sirreāli, jo es zināju, ka agri vai vēlu viņš uzzinās, kas es esmu. (Smejas.)

Viņš man arī tiešā tekstā teica: "Es esmu atriebīgs! Ja tu kaut ko pateiksi, nebūs labi."

Viņam bija pilnīgi dažādas cilvēciskās puses, piemēram, dažās dienās ar viņu varēja labi pasmieties kā ar čomu, bet tā otrā puse bija tā kriminālā, ieskaitot darbinieku fizisku ietekmēšanu. Tā reize ar Andreju, kas bija sižetā, nebija vienīgā reize.

Pret tevi arī Tigrans pacēla roku?

Nē, bet bija viens gadījums, kad man sirds sāka straujāk pukstēt.

Mēs strādājām ar Andreju kopā tajā dienā. Mēs sēdējām Tigrana mašīnas aizmugurē un Andrejs viņam saka: "Klausies, man vajadzētu samaksāt par īri un atdot parādus, tāpēc es paņēmu daļu no ietirgotā." Viņš godīgi to uzreiz pateica. Tigrans Andreja godīgumu īsti nenovērtēja.

Viņš atrāva vaļā savas šofera puses durvis, izbrāzās no auto, atrāva vaļā aizmugurējās durvis Andreja pusē un diezgan spēcīgi ar kāju iespēra viņam un sāka viņu sist.

Es tajā brīdī vienkārši sēžu blakus... Man sirds sāka sisties, man blakus vienkārši ņem un piekauj čali.

Kaut kad pēc šī atgadījuma mēs privāti runājām, viņš vēl man teica: "Tajā reizē ar Andreju... Es tev pat pirkstu nepiedūru!" Es pie sevis nodomāju: "Par ko man būtu bijis jāpiedur pirksts?" (Smejas.)

Bet reizēm viņš šķita tiešām lādzīgs un parasts cilvēks, bet tajos brīžos man nācās ieslēgt kritisko domāšanu un atcerēties, ka viņš diezgan bieži slāna Andreju, un tad es pie sevis nodomāju: "Andrejs to nav pelnījis. Tigranam laiks par to maksāt!"

Jūs bijāt pirmā točka, ieejot Centrāltirgū. Rīga ir maza. Vai gadījās satikt kādu paziņu?

Es negribētu teikt, ka katru dienu, bet gandrīz katru dienu es redzēju kādu pazīstamo.

Pirmkārt, es tad strādāju LTV un nav šaubu, ka cilvēki nāk caur tirgu, lai nokļūtu pieturā, lai brauktu uz darbu. Kolēģus, kuri nezināja, ko es daru, redzēju vairākas reizes nedēļā.

Protams, gadījās redzēt arī visādus draugus un paziņas, bet tādēļ, ka man visu laiku bija jāskatās, vai nenāk policija, visos gadījumos es viņus pamanīju pirmais un paspēju noslēpties.

Viens cilvēks gan mani atpazina, kas gan bija interesanti.

Tā bija tāda attāla paziņa, ar ko es nebiju vairākus gadus komunicējis un tas cilvēks iet man garām un pasveicina it kā nekas nebūtu bijis. Un es tagad nesaprotu, vai tas cilvēks domā, ka es pa īstam tirgoju cīgas? (Smejas.) Tas man bija tāds wow!

Vai bija kādi momenti, kad tev pašam likās, ka Tigrans nojauš, ka tu neesi tas, par ko tu izliecies?

Patiesībā tādu momentu bija diezgan daudz. Man vairākkārt likās, ka viņš zina, kas es esmu... Bet, acīmredzot, nezināja gan.

Sajūtu līmenī gan, pat pārāk bieži, jo viņš šķita ļoti aizdomīgs un es pie sevis domāju, ka viņš noteikti kaut ko nojauš. Tad pienāk nākamais brīdis un viņš man uztic svarīgu informāciju, tad es domāju, ka tā informācija tiek iedota, lai mani notestētu. Šādi te visu laiku nācās dzīvot nelielā paranojā.

Beigās es viņam tiešām kļuvu par "labo roku", jo viņš man pat deva skaitīt savu "lielo naudu", ko viņš neuzticēja nevienam citam darbiniekam, ar kuriem viņš strādāja ilgāk nekā ar mani. Ar vienu pat trīs gadus.

Otra lieta – tajos brīžos, kad krāmējām divatā cigaretes mašīnā, viņš ar mani dalījās pārdomās. 

Ļoti labi atceros vienu frāzi, ko viņš man teica, - "Šis kāršu namiņš brūk, bet es nesaprotu, kas īsti notiek". Mēs stāvam viens otram blakus un es domāju: "Jā, tieši tas arī notiek."

Tajā mirklī neiezagās žēlums pret Tigranu?

Es atcerējos par to, ka viņš dauza Andreju un es uzreiz izslēdzu jebkādu empātiju.

Kas bija pats izaicinošākais tavā ikdienā?

Melot tik ilgi.

Protams, es aizsegā darbā esmu pieradis melot, bet tas vienmēr ir bijis periodiski. Citiem cilvēkiem tas var būt grūtāk, citiem mazāk grūti, bet aiziet un pamānīties pāris stundas dienā ir viens stāsts, bet, ja tev ir jāmelo visu darba laiku un jābūt gatavam melot septiņos no rīta un 12 naktī, tas ir bišķīt cits stāsts.

Tajā brīdī tu vairs neesi tu, tu dzīvo citu dzīvi. Tas var arī kaitēt psihiskajai veselībai. Viennozīmīgi, ilgtermiņā melot ir bīstami.

Neilgi pēc šīs operācijas beigām man bija vairākas situācijas, kad man jautāja manu vecumu, bet es bieži pateicu savu kontrabandas vecumu, nevis īsto. Tā bija tikai gada starpība. Tāpēc, ka man visu to laiku bija jābūt momentā gatavam melot par jebko. Ja es minstinātos, tad būtu slikti.

Loģiski, ka tās lietas man bija iekaltas galvā un pagāja kāds laiks, kad es atgāju, bet pagaidām es domāju, ka ar mani viss ir kārtībā.

Principā esmu atgājis. Es esmu es. Neesmu kontrabandas Roberts, esmu īstais Roberts.

Pašam pret sevi psiholoģiskais terors.

Jā, tāpēc labi, ka tas bija tik īsu laiku. Reizē gan gari, gan īsi.

Man bieži cilvēki jautā, cik ilgi es tur biju, un viņi grib saņemt atbildi laikā - mēnesi, nedēļu, gadu un tā tālāk. Man jau ir sagatavota atbilde, kas vislabāk raksturo tur pavadīto laiku.

Ja mēs runājam par tādiem darbiem aizsegā, tad laiku neskaita mērvienībās, bet gan elpas vilcienos. Un ko līdzīgu ir teicis Ziedonis. (Smejas.) Es kaut kur izlasīju viņa citātu un sapratu, ka tas ir ļoti atbilstoši šim darbam.

Bet tici man, ja tu minūtē vismaz 20 reizes pasaki "Cigaretes, cigaretes, cigaretes!", tev elpas vilcieni ir daudz vairāk nekā tad, kad sēdi pie datora vai dari ko citu. Laiks velkas ļoti lēni.

Ko tu savam darba devējam Tigranam teici, kad gāji prom no darba un "Aizliegtā paņēmiena" operācija jau bija finiša taisnē?

Es patiesībā ļoti ilgi gaidīju, kad varēšu viņam to pateikt, lai akmens no sirds noveļas.

Vienu vakaru mēs atkal krāmējam cigaretes viņa auto un es, atsaucoties uz savu iepriekš minēto leģendu, viņam teicu, ka esmu bijis "narkomūlis" un vadājis narkotikas uz citām valstīm. Un es viņam teicu, ka viņš man šobrīd nemaksā pietiekami daudz... Protams, tajās dienās, kad es strādāju kā sagādnieks un es sešas stundas dienā varēju sēdēt mašīnā un skatīties "Youtube" video, tā bija laba nauda.

Nu jā, un es viņam teicu, ka ar mani ir sazinājušies cilvēki no Nīderlandes, kur iepriekš biju strādājis, ka man sola trīs "pakas" (3000 eiro) par to. Nu un tajā reizē viņš kļuva diezgan dusmīgs. Nebija tuvu sišanai, bet nikns bija.

Viņš man sāka stāstīt veco stāstu, cik labs viņš pret mani ir bijis: "Redz, kā Andrejs skraida apkārt un viņš saņem knapi kā tu, tu neko nedari un sēdi tikai, tev te ir ļoti laba dzīve!"

Principā viņš nodarbojās ar mārketingu un ļoti labi sevi pārdeva. Taču tas, ko es uzreiz sajutu, ka viņš kļūst nedaudz agresīvs, lai gan es biju pārliecināts, ka viņš neko nedarīs, jo mēs bijām viens pret vienu.

Un viņš man piedāvāja, ka viņš aizbrauks atvaļinājumā uz kādu nedēļu un es paliktu viņa vietā. Sadarbotos ar viņa sievu un tā. Nauda būtu laba - aptuveni 80 līdz 100 eiro dienā.

Bet mēs [AP komanda] sapratām, ka mēs nekādu jaunu informāciju vairs nedabūtu ārā, tāpēc arī tika pieņemts lēmums, ka jāiet prom.

Es viņam piespēlēju līdzi un teicu, ka palikšu. Nākamajā dienā es vēl aizgāju uz darbu, nostrādāju visu dienu. Pēc tam es atnācu mājās un uzliku modinātāju... Tas man psiholoģiski bija ļoti grūti, jo tu esi baigi ievilkts iekšā tajā visā.

Es pat savā veidā jutos tā, it kā es "uzmetu" cilvēku.

Nu jā, es vakarā devos gulēt, lai atslēgtos mazliet iedzēru vīnu un uzliku modinātāju uz kādiem pulksten 3.30.

Naktī?

Jā, naktī. Man jau vakarā bija sagatavota īsziņa ar tekstu: "Sorry, vecīt! Man tomēr ir jābrauc uz Nīderlandi. Esmu jau ceļā, pāri Latvijas robežai un mani meklēt nav jēgas."

Un kāpēc es to gribēju sūtīt kādos trijos vai četros naktī, jo es zināju, ka es tad pamodīšos un man būs pilnīgi vienalga, ko es viņam sūtīšu. Un tad es sajutos brīvs un gāju atpakaļ gulēt. (Smejas.)

Viņš tev atbildēja?

Viņš man zvanījās, bet es necēlu...

Jo bail?

Jo es gulēju. (Smejas.)

Es nākamajā dienā līdz kādiem pulksten 12 nogulēju, tāpēc, ka es biju vienkārši izsmelts. Protams, viņš kādos 6 vai 7 bija piecēlies un tad sāka mani "trobelēt".

Tā es viņu kopš tās reizes neesmu "face to face" (klātienē - no angļu val.) saticis un tad pagāja kāds laiks, kad iznāca raidījums un tad viņš arī uzzināja, kas es esmu.

Tātad viņš zina tavu īsto identitāti?

Protams, tad tika aizturēti vairāki cilvēki un tajā skaitā arī viņš.

Ar viņu policija veica pārrunas un, ņemot vērā dažādus faktorus, viņi Tigranam pateica, ka būs tāds un tāds raidījums, un lai viņš nedomā taisīt nekādus variantus ar šito džeku, viņš ir žurnālists un mēs dzīvojam demokrātiskā valstī. Viss, lai pat neiedomājas neko darīt.

Kad viņš saprata, kas es esmu, Tigrans nosauca mani par "kuces dēlu" un pateica, ka "dievs visu redz"! (Smejas.)

Kā zināms, gan Tigrans, gan visi, kas stāv aiz viņa, ir brīvībā un viņi visi zina, kas tu esi patiesībā. Kā tu tagad jūties? Skaties pār plecu tumšās ieliņās?

Nē, man bail noteikti nav un šī nav pirmā bīstamā lieta, ko es esmu darījis aizsegā. Tā noteikti ir bīstamākā, bet nav pirmā.

Pavisam noteikti arī skaļākā.

Jā, skaļākā arī, bet tieši tāpēc tas man arī kaut kādā mērā palīdz.

Nu jā, un par tām bailēm es visos gadījumos, arī šajā, dzīvoju pēc tādas filozofijas, ka tu nevari dzīvot bailēs visu laiku, tā nav nekāda dzīve.

Respektīvi – tajā brīdī, kad tu sāc baidīties, sliktie zēni uzvar! Tu viņiem dod kaut kādā mērā nosacītu respektu un pagodinājumu, tāpēc es labāk nebaidos.

Jā, protams, aiz tā visa stāv pietiekami lielas "zivis" ar ļoti lielu piķi un tajā brīdī, kad es tirgoju drēbes, es vispār nenojautu, par kādiem apjomiem te ir runa. Kad es iesaistījos ar kontrabandistiem un sapratu, ka runa ir par vairāku miljonu apgrozījumu... Es sāku mazliet citādāk uz to skatīties.

Tas man pašam bija ļoti liels pārsteigums, bet, vai tad es tāpēc atkāpšos? Nē, es paņemu pēc iespējas visu informāciju, ko es varu paņemt, aiztinos un pastāstu to pārējiem.

Protams, ka man tuvi cilvēki ir baidījušies par mani un baidās, bet es viņiem vienmēr esmu teicis, ja ar mani kaut kas notiks, tad, lai atceras, ka es dzīvoju un daru to, kas man reāli patīk.

Bail tev nav, tu dari to, kam redzi jēgu, un, kā redzams, tavā "Facebook" tu neslēpies, bet pat izaicini atbildīgos.

Jā, noteikti, šoreiz man šķita, kurš vēl, ja ne es varētu "ietagot" Oļegu Burovu. (Smejas.)

Es izgāju visai tai kriminālajai "šļurai" cauri no iekšienes un es kā cilvēks, kas ir pieradis domāt līdzi un analizēt politiskos procesus, es vienkārši pieprasīju rīcību.

Bet tu neesi cilvēks no malas. Raidījums sižetos neatklāja tavu identitāti, bet tu nākamajā dienā pēc raidījuma iznākšanas ar savu īsto vārdu ej un publiski izaicini vainīgos un atbildīgos.

Šajā gadījumā es arī raidījumā biju gatavs iet ar savu īsto identitāti, neredzēju tur nekādas problēmas. Protams, es respektēju lēmumu, ka drošības apstākļu dēļ manu identitāti neatklāja, jo savā mērā LTV raidījums par to ir atbildīgs, bet tas, ko es rakstu sociālajos tīklos, tā ir mana atbildība, ko es vienmēr esmu gatavs uzņemties.

Lielākā daļa, kas dzīvo Rīgā vai ir gājuši kaut reizi cauri Centrāltirgum, zina, ka kontrabandas cigaretes ir neatņemama tā sastāvdaļa. Kāds ir tavs viedoklis par to, ka tikai tagad tam pievērš pastiprinātu uzmanību?

Es neteiktu, ka iepriekš neviens tam nebija pievērsis uzmanību. Arī esot iekšienē, es redzēju, ka policija daudz strādā, lai viņus apkarotu. Protams, es neizslēdzu variantu, ka ir bijuši kādi policisti, kas ir sadarbojušies ar kontrabandistiem, tas ir iespējams.

Bet šajā gadījumā visam apakšā bija radīta politiska sistēma, lai cigarešu tirgotājiem par to neko nevarētu izdarīt, jo par to ir tikai administratīvā atbildība. Lai tev par to būtu kriminālā atbildība, kontrabandists ir jānoķer ar kādām piecām kastēm, ko reti kurš var fiziski pacelt.

Mani paņēma ar 50 blokiem un sods bija tieši tāds pats kā par četrām paciņām. Nav jau grūti sadalīt riskus. Manā skatījumā, tie likumi bija pieņemti tāpēc, ka kādam no to likumu pieņēmējiem tas bija izdevīgi.

Otrajā raidījumā varēja redzēt, ka tur ir pietiekami daudz politiskās saites un es negribētu teikt, ka tikai tagadējā Rīgā valdošā vara. Līgums ar SIA "Tirdzniecības nams Latgales priekšpilsētā" bija noslēgts, ja nemaldos, 1998. gadā un tajā laikā pie varas bija "nacionāļi", kas nozīmē, ka šis pašvaldības mazais biznesiņš tika veiksmīgi pārmantots.

Protams, tas ir tikai tīri iespējams, tie ir tikai mani novērojumi.

Un kontrabandistiem ir ļoti atstrādāts mehānisms, kā viņi slēpjas no policijas. Padomā, Centrāltirgū ir vairākas tādas točkas, katrā ir tāds savs Tigrans. Kādu noķer, uzreiz informācija tiek padota tālāk.

Tā ir tīrākā kaķa un peles spēle, un visbiežāk peles ir tieši policisti.

Policisti dara savu darbu, kontrabandisti dara savu, bet tas, kam viņi nebija gatavi, ka tādā bedrē ielīdīs žurnālists un to visu filmēs. Tici man, ja es būtu bijis policists, viņi mani jau pa gabalu būtu saoduši. Viņi tajā brīdī vienkārši nebija gatavi, ka kāds būs pietiekami traks, lai to darītu.

Pārējās točkas jau turpina uzturēt savu biznesu Centrāltirgū.

Jā, es vairākkārt esmu izgājis cauri Centrāltirgum un tur ir vēl dažas vietas, kas tirgo, jā. Bet pēc manām aplēsēm tās ir tikai divas vai trīs točkas. Divas vai trīs apkarot ir daudz vienkāršāk nekā desmit un vairāk.

Vispār tas modelis šķiet nepieņemams, ka 2019. gadā Latvijas galvaspilsētā vienā nosacīti nelielā teritorijā varēja būt tik daudz točku.

Es saprotu, ka tie cilvēki ir no 90. gadiem un viņiem tas, iespējams, šķiet pieņemami. Es zinu, ka es runāju daudzu mūsu vienaudžu vārdā, ka šitā lieta neies cauri mūsdienu Latvijā.

Te ir stāsts par milzīgu naudu, ļoti daudzām pretlikumīgām darbībām, kas notiek Rīgas sirdī. Un šī visa dēļ Centrāltirgum ir ļoti slikts "vibe" (atmosfēra - no angļu val.)! Tāpēc pataisīsim mūsu pilsētu labāku! (Smejas.)

 Foto: Tirgotāji rosīgi izvācas no Centrāltirgus kioskiem