"Nolaidos Rīgā ar "slaveno irāni"..." Latvietes Ineses pieredze karantīnas gūstā (27)

Ilustratīvs attēls. Foto: AFP / Scanpix
Apollo.lv
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp

"Mana saskarsme ar nu jau vai ikkatrā publikācijā minēto Covid-19 sākās pilnīgi negaidīti - esmu diezgan liela optimiste (laba veselība, laba imunitāte, mazu bērnu nav)… Atgriezos no Indonēzijas februāra pašās beigās un nolaidos kopā ar "slaveno irāni"… Protams, mēs sēdējām pavisam blakus – lieliski viņu atceros. (..)"

Tā savu stāstu par dzīvi karantīnas gūstā pēc atgriešanās no Indonēzijas atklāj latviete Inese.

"Atgriezāmies mājās neko nezinot, nākamajā dienā "Facebook" pamanīju, ka meklē pasažierus…

Piezvanīju, apjautājos un saņēmu atbildi: Jums obligāta mājas karantīna!!!

Iesākumā pamatīgi iekarsu un pajautāju meitenei pa telefonu, vai viņa maksās manu hipotēku - man saliktas lekcijas, mēnesi biju ceļojumā, darbi stāv, telefons kūp… 

Nosmējos ar teikumu - un kā jūs domājiet mani piespiest? Kā pārbaudīsiet? Dusmīga nometu telefonu… Un sāku domāt…" atklāj Inese.  

Viņa sākusi domāt par to, ka vada lekcijas. "Manā klasē katrā lekcijā ir padsmiti cilvēku… Viņiem mājās ir bērni, mīļie cilvēki, vecāki…

Kas būs, ja es nejauši kādam ko pielaidīšu? Kā rīkotos es, ja kāds, kam uzticos, ko tādu nodarītu man?

Ticamības moments tam, ka biju inficēta uz to brīdi bija 1% (nekad neslimoju), bet, ja nu… Ja nu liktenis pasmejas un nostrādā šis nieka 1%?"

"Kā es dzīvošu, ja zināšu, ka manis dēļ ir miris kāda bērns, kāda mīļotais?

Kā es spēšu paskatīties acīs, ko es pateikšu savam attaisnojumam? Ko? To, ka nepadomāju… Ka negribēju? Vai tas līdzētu, ja es to būtu nodarījusi tieši tev? Tu būtu pie manis lekcijā, es smaidot stāstītu, cik forši gāja Bali, un pēc nedēļas reanimācijā tu zaudētu to, ko mīli… Ko tu man pateiktu?"

Tā sākusies Ineses karantīna kopā ar vīru. "Bijām vieni no pirmajiem Latvijā. Zvanīju atpakaļ infektologiem, atvainojos… Par savu egoismu," viņa stāsta. 

"Uz karantīnu, kā jebkuru citu lietu, var skatīties no divām pusēm. Viens: esi ieslodzīts, nevari pelnīt, stress par to, vai būsi slims, simptomu meklēšana, panika. Mani šis variants īpaši nevilināja, tādēļ nolēmu, ka Dievs man devis otro medus mēnesi ar vīru…

Mēs gulējām, cik kāro sirds, skatījāmies TV, beidzot atradu seriālus par citplanētiešiem (kā man patīk fantastika!). Līdz trijiem četriem no rīta stresā lidoju cauri tālām galaktikām, raudāju kopā ar bojā gājušajiem kosmonautiem, reizēm pat izcīnīju kādu kauju sensenajā jaunības spēlē "Age of Empires II"!!!"

Inese kopā ar vīru pasūtījuši ēdienu internetā un karantīnā mierinājuši sevi ar gardumiem - augļiem, kulinārijas šedevriem.  

"Šis laiks sev ir kas tāds, ko mēs skrējienā nekad nespējam atrast. Īstenībā es biju laimīga – lai cik traģikomiski tas neizklausītos. Kopā ar vīru runājām, diskutējām, kalām nākotnes plānus – divatā…

Pamanījos izdarīt desmitiem sīko darbiņu, kuriem nekad nebija laika – noslīpēju logu ailes, nokrāsoju, pārlakoju durvis (mājā vienmēr ir ko darīt un man ļoti patīk remontēt!).

Vīrs savukārt stundām krāmēja loriņus garāžā, uzstādīja pasaules rekordus apļos ar kvadru mūsu dārzā un liekas laimīgākais par karantīnu bija mūsu suns - mega tusiņi kopā ar saimniekiem, kas gan var būt foršāks?"

Tagad pārim karantīna ir beigusies. Abi atgriezušies ierastajā ikdienā un sapratuši, ka grib vairāk būt mājās, kopā.

"Ir tik ļoti daudz forša, ko var darīt ģimenē. Pašreiz – laikā, kad visiem lūdz palikt mājās, es to uztveru kā dāvanu – kā laiku padomāt! Protams, ir un būs grūti – ar naudu! Arī mums vīrusa panika ievieš korekcijas. Tieši šī iemesla dēļ ir dzimusi ideja atkal turēt vistiņas – jau top viņu māja. 

Es savukārt iepirku sēklas, pieteicos "Facebook" dārznieku grupā un sākšu audzēt dārzā ne tikai skaistu zālāju, bet kartupeļus, kāpostus un dilles! Krāju burciņas marinēšanai un jūtos kā varonis!

Latvieši ir sīksta tauta – mēs izdzīvosim, lai arī kā būtu! Jo mēs spējam viens otru balstīt! Mēs esam kā viena liela ģimene!

Ko vēlējos ar šo visu pateikt? Tikai to, ka šī ir mūsu iespēja… Iespēja atgriezties pie dvēseles, sadzirdēt savus mīļos, apņemt bērnus, samīļot kaķi un izrunāties ar suni. Un pārstāt skriet mūžīgajā vāveres ritenī, kam nav ne gala ne malas… Es izdarīju savu izvēli – nekļuvu par slepkavu! Mēs visi esam pelnījuši dzīvot!

Lūdzu, paliec mājās – kopā ar tiem, ko mīli!" saka Inese. 

Komentāri (27)CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu