"Mana saskarsme ar nu jau vai ikkatrā publikācijā minēto Covid-19 sākās pilnīgi negaidīti - esmu diezgan liela optimiste (laba veselība, laba imunitāte, mazu bērnu nav)… Atgriezos no Indonēzijas februāra pašās beigās un nolaidos kopā ar "slaveno irāni"… Protams, mēs sēdējām pavisam blakus – lieliski viņu atceros. (..)"
Tā savu stāstu par dzīvi karantīnas gūstā pēc atgriešanās no Indonēzijas atklāj latviete Inese.
"Atgriezāmies mājās neko nezinot, nākamajā dienā "Facebook" pamanīju, ka meklē pasažierus…
Piezvanīju, apjautājos un saņēmu atbildi: Jums obligāta mājas karantīna!!!
Iesākumā pamatīgi iekarsu un pajautāju meitenei pa telefonu, vai viņa maksās manu hipotēku - man saliktas lekcijas, mēnesi biju ceļojumā, darbi stāv, telefons kūp…
Nosmējos ar teikumu - un kā jūs domājiet mani piespiest? Kā pārbaudīsiet? Dusmīga nometu telefonu… Un sāku domāt…" atklāj Inese.
Viņa sākusi domāt par to, ka vada lekcijas. "Manā klasē katrā lekcijā ir padsmiti cilvēku… Viņiem mājās ir bērni, mīļie cilvēki, vecāki…
Kas būs, ja es nejauši kādam ko pielaidīšu? Kā rīkotos es, ja kāds, kam uzticos, ko tādu nodarītu man?
Ticamības moments tam, ka biju inficēta uz to brīdi bija 1% (nekad neslimoju), bet, ja nu… Ja nu liktenis pasmejas un nostrādā šis nieka 1%?"
"Kā es dzīvošu, ja zināšu, ka manis dēļ ir miris kāda bērns, kāda mīļotais?
Kā es spēšu paskatīties acīs, ko es pateikšu savam attaisnojumam? Ko? To, ka nepadomāju… Ka negribēju? Vai tas līdzētu, ja es to būtu nodarījusi tieši tev? Tu būtu pie manis lekcijā, es smaidot stāstītu, cik forši gāja Bali, un pēc nedēļas reanimācijā tu zaudētu to, ko mīli… Ko tu man pateiktu?"