Kā jau daudziem žurnālistiem, arī man darbs no mājām nav nekas jauns – mūsu darbs ir gana dinamisks, lai ātri iemācītos veikt savus pienākumus arī neordināros apstākļos. Lai arī klabināšana no dīvāna man patīk, ātri vien sapratu, ka ilgstoši šādi koncentrēties nespēšu, īpaši tādēļ, ka pēc darba nevaru veikt daudzus "atslēgšanās" rituālus – tikties ar draugiem, apmeklēt sporta zāli un kultūras pasākumus. Nolēmu, ka jāveido cita darba un atpūtas kārtība, citādi dīvānā nosūnošu.
Jāsaka, ka šajos apstākļos esmu izdalījis trīs izteiktas veiksmes. Pirmā ir tā, ka dzīvoju un pašizolējos kopā ar savu otro (kā angļi teiktu – labāko) pusi – tā kā abi esam nosacīti cīruļi, ir krietni grūtāk aizgulēties.
Labi ir arī tas, ka izstrādājam kopīgu ritmu – ir grūti slaistīties, ja tev pretī kāds ir iegrimis darbā.
Otrā veiksme ir tas, ka esam sadzīvē saglabājuši gandrīz trīs metrus garo rakstāmgaldu, uz kura ērti varam strādāt abi arī ar otrajiem monitoriem, piezīmju lapiņām, kafijas krūzēm un citiem birojam piemērotiem aksesuāriem.
Trešais un, iespējams, darbam nozīmīgākais faktors ir tas, ka manā dzīvoklī ir gana daudz telpas,lai varētu nodalīt darba zonu no atpūtas zonas, šādi izvairoties no tā, ka uznāk vēlme pastrādāt pirms miega vai noskatīties kādu filmu darba dienas vidū.
Protams, šajos saspringtajos apstākļos jo īpaši svarīga ir atpūta un kortizola līmeņa kontrolēšana, tādēļ ikdienas steigu "atšķaidu" ar sekojošiem elementiem:
1. Esmu no tiem cilvēkiem, kuri ziemā nenēsā cepuri, jo tā traucē austiņām – liela daļa manas dzīves paiet muzikālā pavadījumā. Lai arī ikdienā mūzikai bieži vien ir fona funkcija, šis ir labs laiks, lai atgrieztos pie saviem mīļākajiem ierakstiem bez liekas uzmanības novēršanas un sev pieņemamā skaļumā.
2. Janvārī vēl nespēju iedomāties, cik ļoti labā laikā nāk projektora pirkums. Nu darba dienu vakari paiet baudot kino klasiku un spilgtus pēdējo desmitgažu autorus. Par sliktu nenāk arī kāda deviņdesmito gadu seriāla sezona!
3. Pēc darba nedēļas, kas pavadīta lasot dažādus tekstus (šī iemesla dēļ man ir grūti pieskarties kādai no simts "rindā gaidošajām" grāmatām) un raugoties ekrānā, gribas aizbēgt pēc iespējas tālāk no jebkāda veida trokšņa un gaismiņām, tādēļ katru vakaru ar labāko pusi izeju septiņus kilometrus garā pastaigā pa cilvēku ne tik iecienītiem maršrutiem.
Nedēļas nogalēs braucam uz dažādiem Latvijas nostūriem, lai uz visu dienu "apmaldītos" mežā.
/nginx/o/2019/03/18/11874917t1h8117.jpg)