Aria Bendiksa kopš janvāra ziņojusi par Covid-19 pandēmiju. Pirms divām nedēļām viņai pašai parādījās viegli simptomi - sāpes un drebuļi, nedēļu vēlāk žurnālistei bija grūti pabeigt teikumu neaizelšoties. Iespējamai saslimšanai Bendiksa bija sagatavojusies, tomēr vietējā un ASV federālā valdība, viņasprāt, nebija, žurnāliste raksta izdevumā "Business Insider".

"Ja esmu kaut ko iemācījusies, rakstot par koronavīrusa pandēmiju gandrīz trīs mēnešus, ir tas, ka jāgatavojas ļaunākajam," vēsta Bendiksa. Kad Ņujorkas štatā 1. martā ziņots par pirmo saslimšanas gadījumu, viņa iegādājusies divu nedēļu tualetes papīra, dezinfekcijas salvešu, ēdiena un kafijas krājumus. Bendiksa pasūtījusi arī pirmās nepieciešamības zāļu krājumus 30 dienām.

Turpmākās divas nedēļas viņa atbildējusi uz draugu satrauktajiem jautājumiem - vai iet uz treniņnodarbībām (droši vien nē, norāda žurnāliste), vai ir droši doties pastaigā (jā, bet jāietur sešu pēdu (aptuveni 1,8 metru) distance).

"Kad Ņujorkā 15. martā lika slēgt bārus, restorānus un skolas, es ar diviem dzīvokļa biedriem un mūsu četriem kaimiņiem vienojos, ka turpmāk satiksim tikai cits citu. Mēs bijām septiņi - tas iekļāvās Trampa administrācijas noteikumos, ka pulcēties drīkst līdz 10 cilvēkiem."

Divas dienas vēlāk sāka sāpēt Bendiksas ķermenis. Laiks, kad tas notika, bija aizdomīgs, tomēr sieviete priecājusies, ka viņai nav izplatītāko simptomu - drudzis, sauss klepus vai grūtības elpot.

"Es arī zināju, ka smagi gadījumi, inficējoties ar vīrusu, ir vecāka gadagājuma vīriešiem ar veselības problēmām. Tā kā es neatbildu aprakstam, domāju, vai mana slimība nav psihosomatiska."

Tomēr ārsti Bendiksai bija teikuši, ka inficēšanās risks ir visiem. Kad 24 stundu laikā parādījās drudzis, viņa zināja, ka kaut kas nav kārtībā.

"Es sapratu, kāpēc manus simptomus varētu sajaukt ar gripu, tomēr sāpēs, kas izpletās pa manu ķermeni, bija kaut kas unikāls," stāsta sieviete. "Bija tāda sajūta, it kā es būtu noskrējusi maratonu un pēc tam mani būtu notriekusi mašīna."

Bendiksa nolēma pašizolēties savā dzīvoklī. 

"Turpmākajās nedēļās žurnālistes darbs man palīdzēja saprast, kas notiek manā ķermenī un kad meklēt mediķu palīdzību. Tomēr nekas no tā mani nebūtu varējis sagatavot tam, kā jutos, viena gaidot neatliekamās palīdzības uzgaidāmajā telpā, ar grūtībām paelpot."

Neatliekamās medicīniskās palīdzības telpā ārsti uzgriež muguru

"Sāpes ilga vien dažas dienas. Pēc tam jutos arvien labāk un labāk. Nospriedu, ka mana veselība uzlabojas un biju aizmirsusi par savu mantru - gatavoties sliktākajam scenārijam," stāsta žurnāliste.

Bendiska atminas, ka nedēļu pēc Covid-19 simptomu parādīšanās, viņa sajutusi sāpes ribās. "Bija arī spiedoša sajūta. It kā kāds ar manām plaušām spēlētu akordeonu. Elpot bija ļoti grūti."

Sieviete ieplānoja virtuālo vizīti pie ārsta, kurš viņai nekavējoties lika doties uz neatliekamo medicīnisko palīdzību.

"Tajā pēcpusdienā man bija grūti strādāt. Bija grūti pat uzrakstīt vienu teikumu. Došanās no vannasistabas līdz guļamistabai bija mokoša, jo tas radīja aizsmakumu."

Sieviete stāsta, ka bija nepieciešams apsēsties, lai gan viņa pati katru dienu noskrienot teju 10 kilometrus.

"Kad ierados ārstniecības iestādē, man iedeva sejas masku un pavadīja uz uzgaidāmo telpu. Neviena cita telpā nebija. Ārsts mani izmeklēja ļoti ātri. Viņš apstiprināja manas aizdomas, ka esmu inficējusies ar Covid-19. Tiesa, bija problēma - šeit koronavīrusa testi netika veikti," stāsta žurnāliste.

Pēc tam ārsts esot pārbaudījis žurnālistes skābekļa līmeni un teici, ka esot divi varianti: vai nu viņa tiek vesta uz slimnīcu, vai arī dodas mājās un pati cīnās ar simptomiem.

"Rakstot par Covid-19 testēšanu, es zināju, ka Ņujorkas štata iespējas bija ļoti ierobežotas. Zināju arī to, ka slimnīcas ir pārblīvētas ar Covid-19 pacientiem. Nolēmu doties mājās un atpūsties," atklāja žurnāliste.

"Kad pienāca vakars, es vairs nevarēju paelpot. Palūdzu draugam, lai aizved mani uz slimnīcu. Mums abiem bija sejas maska," stāsta Bendiksa.

Žurnāliste atceras, ka viņa viena pati sēdējusi uzgaidāmajā telpā aptuveni stundu. Pēc tam sievieti aizveda uz spiediena kontrolētu telpu. Tad esot ieradies ārsts, kurš teicis, ka neko nespējot darīt, lai mazinātu simptomus.

"Tā kā Ņujorkā testi tiek veikti un tos rezervē cilvēkiem, kuriem ir smagi simptomi, daudzi no pilsētā reģistrētajiem pacientiem ir akūti.

Balstoties uz Ķīnas slimību un profilakses kontroles centru, ir zināms, ka es ar saviem vieglajiem simptomiem neietilpstu pat oficiāli reģistrētajos gadījumos," stāsta Aria.

Ņujorkas pilsētas infektoloģe Megana Kofija atklājusi, ka tīri fiziski neesot iespējams pārbaudīt visus cilvēkus. Tāpat viņa norādīja, ka šobrīd esot jākoncentrējas uz tiem cilvēkiem, kuriem veselība ir kritiskā stāvoklī.

"Kad atrados izmeklējumu telpā, vaicāju ārstam, kas man būtu jādara, lai manu saslimšanu uzskatītu par apstiprinātu gadījumu? Ārsts atbildēja, ka man būtu jābūt grūtībām elpot sēžot. Tādā gadījumā slimnīca varētu veikt krūšu rentgenu. Tas tikai apstiprinātu to, kas jau ir zināms - man ir Covid-19," stāsta sieviete.

Mums nevajadzētu gaidīt, kad visapkārt parādās nāve

"Aptuveni vēl pēc nedēļas ar negulētām un mokošām naktīm, sāku sajust, ka varu atkal normāli elpot. Tas notika pēc tam, kad sapratu, ka man ir iekaisis kakls. Aptuveni diennakti es nevarēju normāli paēst un padzerties," stāsta žurnāliste.

Bendiksa atklāj, ka pēc 14 dienām viņai atkal parādījušās sāpes. "Man ķermenis atkal jutās tā, it kā tam pāri būtu pārbraukusi kravas automašīna. Ārsti ieteica uzturēties telpās, kamēr mani simptomi nav pazuduši."

"Vēl pavisam nesen es intervēju cilvēkus, kuri bija ieslodzīti savos dzīvokļos Ķīnas Covid-19 epicentrā Uhaņā. Es biju sagatavojusies sliktākajam scenārijam, taču ASV politiskie spēki nebija," sacīja sieviete.

Žurnāliste atklāj, ka ASV testēšanas jautājumus nopietni uztvērusi tikai marta vidū, kad jau ap to laiku vairāki tūkstoši cilvēku jau bijuši slimi, tajā skaitā pašu žurnālisi.

"Lai tiktu slimnīcā, ir jābūt ļoti smagā stāvoklī vai jau paredzamai nāvei. Esmu priecīga, ka mani neuzņēma," savu stāstu noslēdz žurnāliste.