Dalīšana "pareizajos" un "covidiotos". Vai publiska kaunināšana palīdz pandēmijas apstākļos? (14)

Gudrie un muļķi

Atsauktas stipendijas, dzēsti sociālo tīklu profili un tūkstošiem draudu vēstuļu, tostarp arī ar nāves draudiem. Kopš marta, kad daudzu pasaules valstu valdības paziņoja par pandēmijas palēnināšanas nolūkos veicamajām darbībām, sociālos tīklus ir pārņēmis "kaunināšanas trakums". Tūkstošiem cilvēku ik dienas apsaukā, vaino un apelē pie svešinieku sirdsapziņas - viņu starpā ir gan pavasara atpūtnieki, gan sabiedriskā transporta izmantotāji un koncertu apmeklētāji.

No vienas puses, var šķist, ka publiska kaunināšana ir diezgan piemērots "sods" par rīcībām, kurām ir potenciāls apdraudēt citu veselību - slimnieki, kas pārvietojas sabiedriskās vietās, vai cilvēki, kas masveidā iepērk, teiksim, paracetamolu, patiešām var kaitēt kāda dzīvībai. Tik un tā - vai "rādīšana ar pirkstu" ir produktīvs veids, kā mainīt apkārtējo ieradumus, vai tomēr tikai rīcība, ar kuras palīdzību sēt nemieru jau tā sarežģītā laikā? Vai nav iespējama arī situācija, kurā vainojam savus līdzcilvēkus par to, ka viņi nespēj sekot, iespējams, pārāk neskaidriem valdības norādījumiem?

Interneta slenga vārdnīca "Urban Dictionary" vārds "covidiot" jeb "covidiots" parādījās 16. martā: "Cilvēks, kurš ignorē publiskās drošības brīdinājumus". 22. martā tēmturis ar šo jaunvārdu guva plašu popularitāti sociālajā tīklā "Twitter" - pāris stundu laikā ar šo virtuālo birku tika atzīmēti aptuveni trīs tūkstoši gadījumu, kad kāds ir sastapies ar "covidiotu".

Nākamās dienas rītā daļu no šiem paziņojumiem saņēma 49 gadus vecā Hilda (vārds mainīts), kura pārvalda kāda Londonas ziedu tirgus sociālo profilus. "Es joprojām jūtos diezgan traumatizēta," atklājusi sieviete.

Pūļa neapmierinātību raisījis kāds BBC žurnālista ieraksts "Twitter", kurā bija redzams, kā ziedu tirgū, neraugoties uz aicinājumu ieturēt sociālo distancēšanos, ir sadrūzmējies cilvēku pūlis. Ieraksts vairākus tūkstošus reižu atzīmēts ar patīk "patīk" un interneta lietotāji īpaši nevilcinājās apspriest bildē redzamo cilvēku "muļķību".

Hilda sāka saņemt niknus komentārus, vēstules un pat telefona zvanus ar pieprasījumiem aizvērt tirgu. Hildai, protams, nebija pilnvaru, lai par to lemtu - tas bija jāizlemj vietējai pašvaldībai.

"Sliktākais, ko man nācās lasīt, bija - "Es ceru ka tu un tava ģimene paliksiet veseli, taču es šaubos, ka tas būs iespējams". Pasaule nu šķiet krietni tumšāka," atklājusi Hilda.

Nākamajā dienā vairāki laikraksti publicēja bildes no ziedu tirgus un citām āra tirdzniecības vietām. Attēliem blakus parādījās veselības jomas amatpersonas komentārs par to, ka cilvēki, kuri apmeklē masu pulcēšanās vietas, ir "ļoti savtīgi". Tās pašas dienas vakarā Lielbritānijas valdība nāca klajā ar vēl stingrākiem sociālās distancēšanās noteikumiem.

Ziedu tirgus darbiniece gan atzīmē, ka līdz tam "valdība veselajiem iedzīvotājiem ieteica doties pie dabas un būt aktīviem. Tas arī ir tas, ko vairums darīja."

Hilda gan nebūt nav vienīgā, kas ir saskārusies ar kaunināšanu tiešsaistē - aktīviste Skārleta Kērtisa augšupielādēja aptuveni pusminūti garu video ar to, kā viņa mazgā rokas. Komentāri bija pilni ar cilvēkiem, kuriem sievietes roku mazgāšanas tehnika nav šķitusi gana laba.

Vai pūlim piemīt "taisnīgums"?

Tiesa, viens no spilgtākajiem virtuālās kaunināšanas piemēriem nāk no ASV - tur CBS telekanāla ziņu dienests devies un Maiami štatu, kurā ieradušies pavasara brīvdienu svinētāji no visas valsts. "Ja dabūšu "koronu", dabūšu," minējis kāds students. Titros bija redzami visu aptaujāto jauniešu pilnie vārdi.

Video ātri vien sasniedza gandrīz 100 tūkstošus "patīk atzīmju", un interneta komentētāji ar apbrīnojamu jaudu sāka apspriest šo cilvēku intelekta līmeni un ārējo izskatu. Daudzi sāka komentāros norādīt jauniešu sociālo tīklu profilus, piebilstot tādus "komplimentus", kā "pieņemu, ka šim cilvēkam pēc augstskolas nebūs īpaši viegli atrast darbu" un "ārsti, pierakstiet šos vārdus - viņiem elpināšanas aprāti nebūs vajadzīgi".

Daži komentētāji gājuši soli tālāk, un sazinājušies ar kādu video redzama jaunieša mācību iestādi ar lūgumu atcelt viņa stipendiju - puisis pēc kāda laik izdzēsa savu "Facebook" profilu. Zināmā mērā, šāda reakcija ir saprotama, jo jaunieši apdraud ne tikai savu, bet arī citu dzīvības, taču šie piemēri liek sev uzdot jautājumu - cik tālu var sniegties "pūļa taisnīgums"?

Dažiem publiskās kaunināšanas aktiem ir pat visai pozitīvs iznākums - kāds vīrietis, kurš bija iepircis 18 tūkstošus roku dezinfekcijas līdzekļa iepakojumus, lai vēlāk tos pārdotu par augstāku cenu, pēc interneta lietotāju spiediena tos ziedoja kādai baznīcai. Tāpat sociālo tīklu "pūļa" spiediens lika pārdomāt rīcību kādas mazumtirdzniecības ķēdes vadītājiem, kuri bija paziņojuši, ka turpinās strādāt, neskatoties uz to, ka nevar nodrošināt saviem darbiniekiem pat elementāru personīgo aizsardzību. Kādas citas korporācijas vadītājs paziņojis, ka nespēs samaksāt saviem darbiniekiem. Pēc tam, kad "Twitter" ieraksts, kurā vadītājs tika nosaukts par sievišķo dzimumorgānu, sasniedza 30 tūkstošus "patīk" atzīmju, uzņēmuma pārstāvis paziņoja, ka darbiniekiem tomēr tiks maksāts.

Pandēmijas kaunināšanai gan var būt krietni nopietnākas sekas. 18. martā Polijas prese paziņoja, ka ir miris ar Covid-19 slimais universitātes profesors Voičeks Rokita. Internetā tika izplatītas baumas, ka viņš, neraugoties uz slimību, ir manīts kādā automašīnu pārdošanas vietā. Ar tiešsaites "naida vilni" bija gana, lai vīrietis atņemtu savu dzīvību. Ģimeni pārstāvošais advokāts dienu pēc Rokitas nāves paziņoja, ka vīrietis ne reizi nav pārtraucis pašizolāciju.

Pēc otrā acu uzmetiena arī stāsts par savu rīcību nožēlojušo roku dezinfekcijas līdzekļa ziedotāju šķiet mazāk iedvesmojošs - viņš ir saņēmis naida pilnas vēstules un nāves draudus, kā arī kāds nakts vidū ir klauvējis pie viņa durvīm. Viņam nu ir liegts tirgoties "eBay" un "Amazon" platformās, kas bija viņa vienīgais ienākumu avots.

"Tavas uzvedības dēļ, visticamāk, kāds nogalinās tavu sievu un bērnu," rakstīts vienā no vēstulēm.

Kādēļ mēs vēlamies, lai citi kaunējas?

Džūna Tedndžija, psiholoģijas profesore Džordža Meisona universitātē ASV un grāmatas "Kauns un vaina" autore, paudusi šaubas par to, ka publiska kaunināšana ierobežos vai mazinās nevēlamu uzvedību pandēmijas laikā.

"Kad cilvēki jūtas nokaunējušies, viņos aktivizējas aizsardzības mehānismi, viņi nevēlas uzņemties atbildību un nav īpaši ieinteresēti mainīt savu uzvedību," min profesore.

Tad kādēļ tik daudzi šajā laikā vēlas iedvest kaunu savos līdzcilvēkos? Sociālo zinātņu doktore Lidija Vudaita no Flindersas universitātes Austrālijā uzskata, ka tam varētu būt saistība ar "schadenfreude", jeb baudu, kuru cilvēks gūst, raugoties uz citu neveiksmēm.

"Tiešsaistes uzvedību motivē tās pašas lietas, kas daudzus motivē reālajā dzīvē - dusmas, ticība kopīgam mērķim, prieks par citu neveiksmi un ticība, ka kopēja rīcība var kaut ko mainīt," stāstījusi pētniece. Viņa laikrakstam atklājusi, ka doktorantūras studentu pētījumi virtuālajā vidē liecina par to, ka, ja kāds norāda uz kaunināšanas "cēlo mērķi", cilvēkiem ir krietni mazāka aizture savu negatīvo komentāru paušanā, kas varētu izskaidrot to, kādēļ pēdējās nedēļās šis fenomens ir kļuvis tik izplatīts. Tiesa, jāņem vērā arī krietni vienkāršāks apstāklis - sociālās distancēšanās pasākumu dēļ daudzi krietni vairāk laika pavada virtuālajā pasaulē.

"Daudziem pastāv sajūta, ka viņiem ir zudusi kontrole, tādēļ viņi cenšas to atgūt visos sev pieejamajos veidos," minējusi Vudaita.

Ārons Beliks, rakstnieks un psihoterapeits no Londonas, min, ka "tiešsaites kauninātāji nerīkojas sabiedriskā labuma vārdā - viņiem vienkārši patīk, ka viņiem ir taisnība, savukārt citiem - nav". Eksperts tāpat uzsver, ka cilvēki kļūst agresīvāki, kad ir nobijušies un aizmirst, ka kauns reti kad ir labs motivators.

"Kauns ir viena no mūsu primitīvākajām izjūtām - tas var atstāt ļoti dziļas psiholoģiskas "rētas", jo īpaši, ja ir iesaistītas milzīgas cilvēku masas," stāstījis Beliks.

Lai arī kaunināšana nav efektīvākais veids, kā mainīt kāda indivīda uzvedību, tā var palīdzēt mainīt kultūras normas. Kāds anonīms 27 gadus vecs vīrietis žurnālistei Amēlijai Teitai atklājis, ka viņš pandēmijas sākumā joprojām uztvēris ierobežojumus ar samērā lielu skepsi un bija plānojis, neskatoties uz riskiem, doties atvaļinājumā.

Publiskās kaunināšanas akcijas vīrietim ir likušas "apdomāt savu rīcību kā potenciāli egoistisku un bezatbildīgu. Tas radīja lielāku iespaidu, nekā mierīgi un bezkaislīgi pasniegta informācija".

Neskatoties uz to, vairums ekspertu neatbalsta publisku kaunināšanu.

"Vairojot agresiju jau tā nestabilos laikos mēs vienkārši veicinām to, ka šāda uzvedība ir normāla. Domāju, ka daudzi piekritīs, ka tā nav laba doma - cilvēki spēj vienoties par sociālām normām arī neagresīvos veidos. Mums šis laiks ir jāizcieš kopā," secinājusi Lidija Vudaita.