"Viesnīcas bija pārpildītas." Atskats vēsturē - 1970. gada holeras epidēmija Odesā

Saules gaisma nevienam postu nenodarīs, bet pildīt ASV prezidenta Donalda Trampa ierosinājums injicēt dezinfekcijas līdzekļus, gan labāk nedarīt.

Pandēmija raisa mītus un nepārbaudītu ziņu lavīnu. Tas nav nekas jauns, līdzīgi noticis citu epidēmiju laikā, piemēram, 1970. gadā Ukrainas pilsētā Odesā notika masveida saslimšana ar holeru. Toreiz slimības apkarošanai ticīgie rosināja doties Krusta gājienā, slimības izplatīšanā vainoja ēģiptiešus, bet jokdari publicēja skrejlapas ar bijušā PSRS līdera Leonīda Brežņeva parakstu, kas aicināja mirt organizēti.

1970. gada augusts Odesā bija silts un saulains, pilsētā un tuvējos ciematos atpūtās tūkstošiem kūrorta viesu no visas Padomju savienības, ostā ienāca kuģi, lidoja lidmašīnas.

3. augustā slimnīcā nonāca Kirova vārdā nosauktā sovhoza sargs Fjodors Ļutikovs. 56 gadus vecajam vīrietim sāpēja vēders, viņš domāja, ka saindējies ar kūpinātām zivīm. Vēlu vakarā viņš nomira. Ļutikovs ir pirmais zināmais holeras epidēmijas upuris Odesā.

Varasiestādes reaģēja ātri, jau pēc pusnakts tika izveidots epidēmijas kontroles štābs, Odesā ieradās kareivju rota slimnīcu un citu objekti norobežošanai. Atlidoja Ukrainas PSR galvenais sanitārais ārsts, iesaistījās milicija un drošības struktūras.

Nākamajās dienās slimnīcā nonāca vēl seši slimnieki ar holeras pazīmēm, slimība uzliesmoja arī Kerčā. Epidēmijas apkarošana štābs izlēma Odesu slēgt. Pilsētu paguva pamest ap 50 000 atpūtnieku, bet pārējie iestrēga slēgtajā Odesā, ko aplenca armija un milicija. Oficiāli to nekur neizziņoja.

Augusta otrajā nedēļā slimnīcās jau nonāca simtiem pacientu ar aizdomām par holeru. Stacijā aizturēja 17 vilcienus, pārbaudīja 1500 pasažieru.

"Mēs atnācām uz staciju, bet vilcieni vairs nebrauca. Lai tiktu uz pārbaudi, bija milzīgas rindas. Es gāju uz izpildkomiteju, vēl visur. Skaidrs bija tas, lai tiktu uz pārbaudēm, būs jāgaida vēl divas līdz trīs nedēļas. Viesnīca bija pilna līdz augšai, katrā numurā dzīvoja divreiz un trīsreiz vairāk cilvēku, kā paredzēts. Viesnīcu apsargāja armija," stāstīja notikumu aculieciniece Inese Volčinskaja.

"Kad mēs tikām ārā, viesnīcu bija aplenkušas divas kareivju ķēdes. Ietve, pa kuru mēs gājām, visa bija nokaisīta ar hlorkaļķiem. Mūs sasēdināja autobusos un aizveda uz lidostu. To apsargāja, līdz mēs aizlidojām. Ārā tikt mēs nevarējām," atminējās Volčinskaja.

VDK izveidoja speciālu grupu, kurai bija jānovērš baumu izplatīšanās, jākontrolē, kāda informācija nonāk pie iedzīvotājiem. Par vienīgo ziņu avotu līdz pat epidēmijas baigām kļuva radio "Amerikas balss". Vietējā prese ziņoja tikai par gremošanas problēmu saasināšanos.

Informācijas vakuumā radās visdīvainākās baumas. Vispopulārākā bija versija, ka infekcija Odesā nonākusi no Ēģiptes, to esot atvedis kāds padomju armijas instruktors vai paši ēģiptieši, kas bijuši uz mācībām Odesā. Bija aizdomas, ka holeru iesūtījuši ārvalstu specdienesti.

Jokdari izplatīja uz rakstāmmašīnas sagatavotas skrejlapas, kuras parakstījis it kā PSKP Centrālās komitejas priekšsēdētājs Brežnevs. Tās aicināja neuztraukties, bet inficēšanās gadījumā, mirt mierīgi un organizēti.

Augusta vidū Odesā sākās lietus. Tas appludināja 97 ēkas un pārpludināja kanalizācijas sistēmas. Holeras izplatība kļūst vēl lielāka.

Pilsētā iesprostotie atpūtnieki tika izvietoti pionieru nometnēs un uz kuģiem. Daži mēģināja bēgt no Odesas. VDK kontrolēja pastu un neļāva ziņām no Odesas nonākt citās pilsētās.

Netālu no Odesas Čerņigovā ticīgie centās pierunāt svēto tēvu doties krusta gājienā apkārt Odesai. Tas, viņuprāt, pārtrauktu epidēmiju. Garīdznieks nepiekrita

Citā ciemā Baškovci astoņdesmitgadīgā Anna Jaremčuka piedzīvoja brīnumu - viņas mājās pati no sevis atjaunojusies ikona. Aplūkot šo brīnumu pie viņas ieradās ap 70 ticīgo. Viņi uzskata, ka zīme vēsta par drīzu varas maiņu PSRS. Līdzīgs gadījums esot noticis 1939. gadā pirms Otrā pasaules kara. Rajona padomes darbinieki ikonu Annai atņēma.

Slēgtā pilsēta ļāva attīstīties brīvdomībai. Cenzūras nebija, neviens kontrolieris nevarēja ierasties, tāpēc labi zināmajam satīriķim Mihailam Žvaņeckim izdevās uzstāties ar sarkastisko sacerējumu "Holera Odesā".

"Kad pilsētu norobežoja, padomju vara tajā pārstāja eksistēt. Tā bija, bet ļoti vāja. Robežposteņi. Nekādas priekšniecības. Visi baidījās braukt uz Odesu. Nekādu komisiju. Žvaņeckis raksta, ka viņa teātra programmu atļāva tikai tāpēc, ka komisija no Kijevas nevarēja ierasties. Programmu pieņēma un viņi to spēlēja," atzina Odesas Jautro un asprātīgo kluba 1970.gada komandas loceklis Oļegs Staškevičs.

Augusta otrajā pusē niknumu pret ārzemniekiem, kas varētu būt atveduši holeru, nomainīja neapmierinātība ar varas iestādēm, kas nespēja tikt galā ar epidēmiju. Visdusmīgākie bija atpūtnieki, kuriem nav nebija jausmas, kad viņi tiks mājās. Milicija un armija pastiprināja pilsētas apsardzi.

Augusta beigās epidēmijas apkarošanas pasākumi nostrādāja - antibiotiku profilakse, karantīna un tīrības ieviešana Odesas ielās deva rezultātu. Kopumā ar holeru Odesā saslima 221 cilvēks, bet nomira 21. Iespējamo saslimšanu pārbaudīja vairāk kā 87 000 pacientiem. Karantīna Odesā ilga līdz 16. septembrim.

Holera Odesā ir labāk zināmā epidēmija padomju laikos, jo pilsētā iestrēga daudzi atpūtnieki. Tika uzskatīts, ka slimība Odesā iekļuva no Irānas pāri Kaspijas jūrai, vai no Indijas un Pakistānas ar preču kuģiem. Holeras epidēmija sākās ap 1961. gadu Āzijā, bet uzliesmojums Odesā bija tās augstākais punkts.