"Bija sajūta, ka vēnās kāds ir injicējis tīru uguni." Pusaudža cīņa ar jauno iekaisuma sindromu (8)

Kad uz 14 gadus vecā Džeka Makmorova rokām aprīļa vidū parādījās sarkani izsitumi, viņa tēvs nosprieda, ka tas ir no pārmērīgas dezinfekcijas līdzekļu lietošanas.

Kad Džeka vecāki ievēroja, ka zēna acis izskatās stiklainas, viņi domāja, ka tā iemesls ir vēlās vakara stundas, kas pavadītas, spēlējot videospēles un skatoties televīziju.

Kad viņam parādījās vēdersāpes un viņš negribēja ieturēt vakariņas, "viņi domāja, ka es apēdu pārāk daudz cepumus vai kaut ko tamlīdzīgu", pastāstīja Džeks. Viņš mācās devītajā klasē, viņam ļoti patīk "Marvel" komiksi un viņš cer iemācīties uz ģitāras nospēlēt "Led Zeppelin" dziesmu "Stairway to Heaven".

Pulsējoši, dzeloši sāpju viļņi

Tomēr nākamo desmit dienu laikā Džeks turpināja justies arvien sliktāk. Viņa vecāki video vizītēs konsultējās ar pediatriem un aizveda viņu uz neatliekamās aprūpes klīniku. Tad kādu rītu viņš nespēja pakustēties.

Viņam bija tenisa bumbiņas lieluma limfmezgls, augsts drudzis, strauja sirdsdarbība un bīstami zems asinsspiediens. Sāpes Džeka ķermeni pārpludināja "pulsējošos, dzelošos viļņos", pastāstīja zēns.

"Tās varēja just, pulsējot caur vēnām, un bija sajūta, ka kāds ir injicējis tīru uguni," viņš stāstīja.

Iepriekš veselīgo Džeku tajā dienā hospitalizēja ar sirds mazspēju. Tas ir drūms piemērs nesen atklātajam plaša iekaisuma sindromam, kas saistīts ar jauno koronavīrusu Covid-19 un kas ASV un Eiropā atklāts aptuveni 200 bērniem, no kuriem vairāki ir miruši.

Stāvoklis, ko ASV Slimību profilakses un kontroles centrs (CDC) sauc par Multisistēmu iekaisuma sindromu bērniem, radījis bažas par iepriekš valdošo pārliecību, ka pandēmija lielā mērā bērnus neskar. 

Atšķirībā no koronavīrusa, kas skar plaušas, sindroms izraisa iekaisumu visā ķermenī un var smagi bojāt sirdi. To salīdzina ar reti sastopamo Kavasaki slimību, taču ārsti atklājuši, ka jaunais sindroms sirdi ietekmē citādi un tas lielākoties novērojams skolas vecuma bērniem, nevis jaundzimušajiem un zīdaiņiem.

Sindroms nereti parādās vairāk nedēļas pēc inficēšanās bērniem, kuriem nebija koronavīrusa sākotnējie simptomi.

Pagājušajā nedēļā Senāta sēdē ASV valdības koronavīrusa atbildes vienības vadītājs Entonijs Fauči brīdināja, ka sindroma dēļ

"jābūt uzmanīgiem, lai neesam vieglprātīgi, domājot, ka bērni ir pilnīgi imūni pret kaitīgo ietekmi".

Džeka atlabšana un citu izdzīvojušo pieredze ir Rozetas akmens ārstiem, veselības aprūpes amatpersonām un vecākiem, kuri satraukti cenšas saprast noslēpumaino stāvokli.

"Viņš noteikti varēja nomirt," sacīja Georgs Ganeja, kurš kopā ar sievu Kamīliju gadiem bijis Džeka ārsts. "Kad ir kardiovaskulāra mazspēja, var sekot citas lietas. Citi orgāni var atteikties cits pēc cita un izdzīvošana kļūst ļoti grūta."

Līdz svētdienai, 17. maijam, Ņujorkas štatā ziņots par trīs ar sindromu saistītām nāvēm un Ņujorkas pilsētā vien izmeklē 137 gadījumus. Pagājušajā nedēļā CDC ārstus visā valstī aicināja ziņot, ja ir aizdomas par šādiem gadījumiem.

"Ikviens dara visu iespējamo, lai palīdzētu šo apskatīt no visām pusēm, kaut vai lai sniegtu atbildes, ko vēlas vecāki, ko mēs vēlamies," sacīja Tomass Konorss, kritiskās aprūpes pediatrs, kurš Ņujorkas Presbiteriāņu Morgana Stenlija Bērnu slimnīcā ārstēja Džeku.

Neviens nezina, kā Džeks inficējās

Ne Džeks, ne viņa vecāki - Džons Makmorovs un Dorisa Stormena - nezina, kā zēns inficējās ar koronavīrusu. Pēc skapīša iztīrīšanas skolā 18. martā, lai mācības turpinātu mājās, viņš dzīvokli pametis tikai vienu reizi, lai mātei palīdzētu izmazgāt veļu viņu daudzdzīvokļu nama veļas istabā. Viņa vecāki un 22 gadus vecā māsa arī izvairījās no došanās ārā, un koronavīrusa testi bija negatīvi.

Pagājušajā nedēļā ģimene savā dzīvoklī laikrakstam atstāstīja pārdzīvoto. Džeka tēvam, kurš nesen atlaists no šofera amata kino nozarē, uz mirkli kaklā sakāpa kamols un dēls steidzās viņu apskaut.

Nedēļu pēc izsitumu parādīšanās un vēdersāpēm, kas bija aptuveni mēnesi pēc tam, kad viņš pēdējo reizi bija bijis skolā, Džekam sākās 38,9 grādu temperatūra un iekaisa rīkle. Uztraukusies viņa māte noorganizēja video vizīti pie pediatra, kurš izrakstīja antibiotikas pret iespējamu baktēriju infekciju. Vairākas dienas viņa pašsajūta nemainījās, bet tad strauji parādījās citi simptomi - piepampis kakls, nelabums, sauss klepus, metāliska garša mutē.

25. aprīlī viņa temperatūra pieauga līdz 40,4 grādiem, viņam spieda krūtīs un, dziļi ieelpojot, "sāpēja līdz pašai apakšai".

Tajā rītā Kamīlija Ganeja sazvanījās ar ģimeni, vēl esot pidžamā, un atklājās, ka Džeks knapi var atvērt muti. Viņa izrakstīja steroīdus un ieteica, lai viņi dodas un neatliekamās aprūpes klīniku. Tur Džekam paņēma koronavīrusa analīzes, taču rezultāti bija jāgaida divas dienas.

27. aprīlī sāpes "plūda caur mani kā zibens", stāstīja Džeks, kura pēdas pārklāja izsitumi.

"Es biju ļoti emocionāls," sacīja zēns un ieturēja pauzi. "Es lietoju vārdu emocionāls, lai neatklātu, ka raudāju kā zīdainis."

Guļot uz dīvāna, viņš paša spēkiem nevarēja pakustēties un kampa pēc vārdiem, lai pateiktu, kas notiek.

"Jumta kore," viņš lūdza vecākiem, mēģinot atrast, kā pāris vārdos pajautāt, lai viņam saliec kājas.

"Es nezināju, ko mēģinu pateikt, bet zināju, ko ar to domāju," viņš vēlāk skaidroja.

Ja tagad dosies mājās, rīt tu būsi miris

Mājās viņi noskaidroja, ka Džekam ir ļoti zems asinsspiediens. Tēvs viņu piecēla un nogādāja līdz mašīnai. Ņujorkas Presbiteriāņu/Veila Kornela slimnīcā ārsti viņam intravenozi ievadīja šķidrumu un centās noskaidrot, kas zēnam kaiš. Viņam nebija acīmredzamu elpceļu traucējumi, kas raksturīgi Covid-19. Un tika saņemts veikto testu rezultāts: negatīvs.

Ar aizdomām, ka viņam varētu būt mononukleoze, ārsti gatavojās Džeku izrakstīt, domājot, ka viņu varēs droši uzraudzīt mājās, ar nosacījumu, ka jāatgriežas slimnīcā, ja asinsspiediens atkal krītas, sacīja zēna vecāki.

Viņa māte mudināja Džeku ilgāk paturēt slimnīcā, kad viņa acis kļuva sarkanas. Pēc sarunas ar Džeka pediatru, slimnīcā tika veikts vēl viens koronavīrusa tests. Tas bija pozitīvs. 

Ārste nolēma, ka Džeku vajadzētu pārvest uz slimnīcas pediatrijas filiāli, kurā ārstē daudzus koronavīrusa pacientus. Džeks lūdzās, lai viņu ved mājās.

Ārste atbildēja skarbi, sakot, ka zina, ka pusaudži bieži domā, ka ir neievainojami.

"Viņa man teica, ja tagad došos mājās, rīt es būšu miris," stāstīja Džeks.

"Es sacītu, ka tas mani nobiedēja līdz nāvei, bet drīzāk tas mani nobiedēja līdz dzīvei. Tas mani nobiedēja, lai cīnītos, cik vien es spēju."

Bērnu slimnīcā viņš ieradās ar tik augstu temperatūru, ka tēvs viņu skalojis ar ledus aukstu ūdeni, bet "tas likās kā viegla tirpšana".

Miera stāvoklī Džeka sirds sitās 165 reizes minūtē, divreiz ātrāk nekā vajadzētu, sirdij cenšoties kompensēt ārkārtīgi zemo asinsspiedienu, kā rezultātā bija apdraudēta skābekļa un barības vielu piegāde dzīvībai nozīmīgajiem orgāniem.

Šāds stāvoklis saucas kardiogēns šoks, un Džeka stāvoklis bija "diezgan smags", pastāstīja Stīvens Kernijs, Kolumbijas Universitātes kritiskās pediatrijas aprūpes nodaļas vadītājs.

"Kopumā viņa sirds nestrādāja pārāk labi," sacīja speciālists. "Tā nesitās tik stipri kā ierasts."

Ārsti nespēja izskaidrot, kāpēc Džeka sirds funkcijas bija pēkšņi mazinājušās. Tās struktūra un ritms bija normāls, taču asinsvadi visā ķermenī bija iekaisuši - šādu stāvokli sauc par vaskulītu - līdz ar ko "asinsrite netiek kontrolēta tik labi, kā to vajadzētu", pastāstīja Kernijs.

Ārsti arī bažījās, ka Džekam ir arī sirds iekaisums jeb miokardīts, kas var izraisīt ilgtermiņa bojājumus, ja netiek ārstēts.

Jāārstē pret visu

Ne tikai Džeka stāvoklis bija satraucošs, tas atspoguļoja arī jaunu biedējošu tendenci. "Es atceros, ka torīt uzņēma vairākus bērnus ar līdzīgu sindromu, un man bija tāda sajūta - kas te notiek?" atminējās Konorss.

Izskatījās, ka iekaisumu izraisījusi pārmērīga imūnsistēmas reakcija, un Džeks saņēma zāles pret bakteriālu infekciju, līdz testi nebija to izslēguši.

"Kad tiek ievesti bērni, kuriem ir šoks, jāārstē pret visu," sacīja Kernijs.

Džeka pozitīvais koronavīrusa tests bija pavediens, tomēr citiem ar līdzīgiem simptomiem analīzes bija negatīvas, pastāstīja Konorss. Ārsti mēģināja izmantot citas metodes, tostarp antivielu testus, kas norādītu, ka viņiem infekcija bijusi agrāk. Vairumam bērnu vai nu cita veida diagnostiskie vai antivielu testi uzrādīja pozitīvus rezultātus.

29. aprīlī, trešajā dienā, kad Džeks bija intensīvās aprūpes nodaļā, zālēs asinsspiedienam nebija gana efektīvas un ārsti sāka domāt par katetra ievietošanu cirksnī, lai varētu viņa organismā ievadīt vairāk medikamentu. Viņi arī gatavojās zēnu, kurš skābekli saņēma caur degunu, pieslēgt ventilatoram. Šādu soli ārsti uzskata par nepieciešamu, kad "sirds nepilda savu pienākumu," sacīja Konorss. "Mēs nezinājām, kā tas attīstīsies."

Visa situācija, it īpaši iespējamā ventilatora nepieciešamība, biedēja zēna vecākus.

"Ir kardiologs, plaušu speciālists, infekcijas slimību eksperts, viņi visi viens otram saka skaitļus un receptes, kas man tikpat labi varētu būt franču valodā," sacīja Džons, kurš visu laiku bija kopā ar dēlu slimnīcā.

Džeks sakopoja spēkus, lai uzdotu ārstiem jautājumus. "Man bija jāzina, jo kā lai es ar kaut ko cīnos, ja nezinu, ar ko cīnos?"

Zēns secināja, ka viņa stāvoklis reducējams līdz: "Tavas koronārās un plaušu reakcijas atgriežas, lai iekostu pēcpusē."

Tiek gūti pirmie panākumi

Tomēr tad ārsti sāka Džekam dot steroīdus, kam var būt pretiekaisuma un imūnsistēmu nomācoša iedarbība. Beidzot šķita, ka kaut kas strādā. Dažu stundu laikā Džekam vajadzēja mazāk zāles asinsspiedienam. "Džeks atkal kļuva par normālu Džeku," situāciju aprakstīja ģimenes pediatrs.

Ārsti nav droši, kādu lomu spēlēja steroīdi, tomēr kopš šī gadījuma bērniem ar sindromu tie tiek doti daudz ātrāk, un rezultāti ir cerīgi, sacīja Kernijs.

Tomēr pēc pārcelšanās uz parastu palātu Džeks vēl nebija pilnīgā drošībā. Viņa sirds ritms bija 30-40 sitieni minūtē jeb divreiz lēnāks, nekā tam vajadzētu būt. Palēninātā sirdsdarbība varētu būt steroīdu dēļ, sacīja ārsti, tomēr viņi nevarēja būt pilnīgi droši, tādēļ Džeku pārveda uz nodaļu, kur nepārtraukti uzrauga sirdsdarbību.

Nākamās nedēļas laikā Džeks atlaba. Esot slimnīcā, viņš nosūtīja e-pastu savam bioloģijas skolotājam: "Es gribētu jums pateikties par manis izglītošanu, un par izglītojošā atbalsta nodrošināšanu, kas man palīdzēja saprastu manu ķermeni brīdī, kad tas bija visvairāk vajadzīgs."

Viņa māte zināja, ka Džeks ir savā ādā, kad telefonā viņš lūdza parunāt ar māsu, citējot ģimenes mīļāko filmu: "Vai šis ir muļķis Nr. 1? Lūdzu, pasauciet muļķi Nr. 2 pie telefona."

Pēc desmit dienām slimnīcā var atgriezties mājās

7. maijā, desmit dienas pēc hospitalizācijas, Džeks devās mājās un pa dzīvokli staigāja, atdarinādams Pinokio: "Es esmu zēns! Mani nesaista nekādas auklas!"

Viņam būs jādodas atkārtotās vizītēs pie kardiologa un kādu laiku jādzer steroīdi un asins šķīdinātāji. Viņam varētu būt saglabājušies nelieli sirds asinsvadu plīsumi un sirds iekaisums, bet ārsti domā, ka tie paši sadzīs. Džeks un viņa ģimene piedalījušies ģenētiskos testos, kuros pēta sindromu. Viņa un citi izdzīvojušo bērnu gadījumiem sekos, ārstiem cenšoties iemācīties, kā to atpazīt un ārstēt.

Reiz Džeks bija domājis, ka gribētu būt aktieris, un pat bijis statists seriālā "Gotham". Taču pirms saslimšanas viņš apsvēris medicīnas studijas.

"Mani ļoti interesēja sirds," viņš sacīja. Tagad tā zēnu interesē vēl vairāk.

"Es vienkārši vēlos kaut ko vairāk panākt ar savu dzīvi, tagad, kad esmu to atguvis."