Bokss neapšaubāmi ir asiņains un nežēlīgs sporta veids. Tiesa, mūsdienās tiek ieviests arvien vairāk noteikumu, lai uzlabotu bokseru drošību. Cīņas ir kļuvušas īsākas un mazāk vardarbīgas. Taču pirms vairāk nekā 100 gadiem situācija bija pavisam citāda...
1893. gada 6. aprīlis. ASV pilsēta Ņūorleāna. Plkst. 21 pēc vietējā laika ringā gatavojas doties Džeks Berks un Endijs Boumens. Abi sportisti cīnījās par dienvidu čempiona titulu, kā arī 2500 ASV dolāru, kas mūsdienās ir aptuveni 71 tūkstotis ASV dolāru. Šajā stāstā ir būtiski atcerēties cīņas sākuma laiku.
Lai saprastu, kāpēc visu laiku garākā boksa cīņa norisinājās tik ilgi, ir nepieciešams atskatīties uz noteikumiem, kas tolaik bija daudz primitīvāki. Pats bokss kā sporta veids nebija tik populārs un attīstīts kā šodien. Nebija federāciju un cilvēku, kuri varētu sarakstīt kādu vienojošu reglamentu. Protams, noteikumi pastāvēja, bet tie bija, maigi izsakoties, nehumāni.
Toreiz nebija tādu likumu, kā, piemēram, trīs nokdaunu likums, kas paredz, ka cīkstonis, kurš viena raunda ietvaros pretinieku ir nosūtījis nokdaunā trīs reizes, tiek pasludināts par cīņas uzvarētāju. Tāpat ringā nebija iespēja iemest dvieli, lai cīņa tiktu apturēta.
Vīri toreiz cīnījās no visas sirds, līdz tikai viens no viņiem bija spējīgs noturēties kājās. Kurš gan būtu padomājis, ka divi vieglā svara cīkstoņi, kuri ringā izgāja tā saucamajās krosenēs, uzstādīs visu laiku garākās cīņas rekordu.
April.6.1893 in New Orleans
— Jesse Saucedo⚡️ (@Jesse23sports) December 29, 2015
Andy Bowen Vs Jack Burke
Fought for 111 rounds in the
Longest boxing fight ever #Hero's pic.twitter.com/74yIuXGEVc
Bouens pirms leģendārās cīņas bija aizvadījis 14 dueļus, izcīnot 12 uzvaras, bet divas cīņas ar viņa dalību noslēdzās neizšķirti. Turpretim Berkam ringā vispār nebija jāaiziet, jo par vakanto čempiona jostu pret Bouenu bija jācīnās Berka trenētajam bokserim, kurš no cīņas atteicās. Berks piekrita aizstāt savu audzēkni un devās ringā.
Cīņa varēja beigties "jau" 25. raunda beigās, kad Boumens nosūtīja pretinieku nokdaunā, bet līdz raunda beigām bija palikušas mazāk nekā 10 sekundes, kas nozīmēja, ka, boksa terminoloģijā runājot, Boumenu izglāba zvans. Jāatzīmē, ka raunda ilgums arī toreiz bija trīs minūtes.
Abi sportisti ringā pavadīja kopumā 110 raundus, bet cīņas ilgums laika izteiksmē bija teju tikpat ilgs kā mūsdienu darba diena - septiņas stundas un 19 minūtes.
Aculiecinieki ir stāstījuši, ka visi skatītāji mājās devušies aptuveni pusnaktī pēc vietējā laika. Arī trīs no četriem cīņas soģiem bija devušies mājās gulēt, bet atbildīgākais no tiesnešiem Džons Dafijs izturēja visu cīņu.
Dafijs abiem sportistiem, kuru boksa meistarībai jau ilgu laiku nebija noteicošā loma, pirms 108. raunda sākuma paziņoja, ka bez uzvarētāja nākamajos divos raundos cīņa tiks pasludināta par nenotikušu (no contest). Kad noskanēja zvans par 111. raunda sākumu, neviens no vīriem nespēja piecelties no soliņa kas atradās viņa ringa stūrī. Līdz ar to Dafijs plkst. 4:21 pēc vietējā laika pasludināja cīņu par noslēgušos.
Noskaidrots netika nedz uzvarētājs, nedz zaudētājs, kā arī netika konstatēts neizšķirts. Kā jau Dafijs bija solījis iepriekš, boksa vēsturē garākā cīņa tika pasludināta par nenotikušu. Vēlāk gan tika paziņots, ka cīņa noslēgusies neizšķirti. Bet par to, kā tika sadalīta naudas balva, vēsture klusē...
Abi bokseri, protams, pēc cīņas tika nogādāti slimnīcā. Berkam tika konstatēti lūzumi visos abu roku pirkstos. Viņš bija spiests slimnīcā pavadīt nākamās sešas nedēļas. Protams, par boksa karjeras turpināšanu nevarēja būt ne runas. Berks mira 44 gadu vecumā 1913. gadā.
Savukārt Bouens aizvadīja vēl četras cīņas, un tieši viņa karjeras noslēdzošais duelis pret Kidu Lavinu izrādījās liktenīgais. 18. raundā Lavins Bouenu nokautēja, kā rezultātā Bouena galva atsitās pret ringa grīdu, kas toreiz bija no koka. Bokseris no nokauta tā arī nepamodās un nākamajā rītā plkst. 7 pēc vietējā laika viņš tika pasludināts par mirušu.