Karantīnā bija pavadītas jau vairākas nedēļas, kad Mērija Hostere no ASV saņēma vēstuli. Uz aploksnes trekniem burtiem bija rakstīts vārds, ko viņa nekad nevarēs aizmirst - vīrieša, kurš pirms 37 gadiem sievieti izvaroja, vārds. Nu Mērijas pāridarītāja liktenis nonāca viņas pašas rokās - no viņas lēmuma ir atkarīgs, vai vīrietis pandēmijas dēļ tiks izlaists no cietuma priekšlaicīgi, ziņo portāls "Huffpost".

Pēdējā reizē, kad sieviete savu pāridarītāju uzmeklēja Tieslietu departamenta likumpārkāpēju uzskaitē, viņa neiedomājās, ka nāksies par viņu domāt jau tik drīz, jo vīrieti atbrīvot bija ieplānots vien 2026. gadā. Taču Covid-19 ieviesa savas korekcijas.

"Tā ir ļoti savāda sakritība, taču pēdējā laikā mana izvarošana un ieslodzītie manu prātu nodarbināja vairāk kā iepriekš. Pāris dienas pirms saņēmu vēstuli par savu pieredzi uzrakstīju eseju, kas tika publicēta sieviešu žurnālā," stāsta Mērija.

Kad tika apstiprināts, ka rakstu publicēs, žurnāla redaktore Mērijai palūdza uzrakstīt īsu komentāru par to, kādas bija viņas sajūtas šajā stāstā daloties.

"Šo uzrakstīt... Šķiet, ka biju sev to parādā.

Tas bija kā izveidot trauku, kurā ielikt šo pieredzi un nošķirt no skaistajām atmiņām," viņa rakstīja.

Mērijai ar šo šausminošo notikumu nav sliktu atmiņu vien. Viņa atminas, ka dienu pirms tam viņu apciemot bija ieradies brālis ar savu ģimeni, viņa atceras skaisto gaismu un aizkaru uzlikšanu savā jaunajā mājoklī. Taču traģiskais vienmēr ņemot virsroku.

"Atceros, kā pamodos ar nazi pie sāniem, atceros sviedru smaku un tos šausminošos vārdus: "Neizdves ne skaņas, citādi tevi nogalināšu."," atminas Mērija.

Sieviete ziņot policijai nekautrējās, bet gan uzskatīja to par savu pienākumu. Viņš izdarītajā atzinies, taču tiesas process vilcies vēl mēnešiem.

Mērija neredzēja citu iespēju - viņa sāka sadarboties ar policiju un sekot līdzi notiekošajam.

Kad vīrietim piesprieda tik ilgu cietumsodu, Mērija apzinājās, ka viņai paveicies vairāk kā citām sievietēm, kas piedzīvojušas ko līdzīgu.

Kad sākās Covid-19 pandēmija, visur bija informācija par to, cik ātri vīruss var izplatīties cietumos.

"Tajā brīdī sapratu, ka jebkurš ieslodzītais var būt nolemts nāvessodam," teica Mērija.

Bildes, kurās bija redzami cieši kopā saspiedušies cietumnieki, Mēriju vajāja un viņa nolēma, ka kaut kas ir jādara. Viņa apsvēra ideju par sazināšanos ar vietējās avīzes redaktoriem.

"Kad domāju par šo problēmu, domāju tikai par ieslodzītajiem kā kopumu. Nekad nedomāju konkrēti par viņu - vīrieti, kura balsi, smaku un vārdus atceros joprojām," sacīja Mērija.

Jau pašā pandēmijas sākumā Mērija gribēja būt noderīga. Viņa vēlas ne vien runāt un atbalstīt, bet arī iesaistīties reālas palīdzības sniegšanā. Tomēr palīdzēt izkļūt no cietuma vīrietim, kurš viņu izvaroja, viņa negribēja. Viņš nebija tas cilvēks, par kuru Mērija domāja kā par ieslodzīto, kas spiests dzīvot bīstamos apstākļos. 

"Pēc visa, ko viņš man nodarījis, neko nejutos viņam parādā.

Turklāt nākamajā dienā pēc izvarošanas viņš ielauzās manā mājā vēlreiz, nozaga ēdienu un rotaslietas.

Ko viņš būtu darījis, ja es būtu mājās? Vai viņš zināja, ka manis tur nav? Pēc tam ar manu izvarošanu viņš lielījās saviem draugiem," atminas Mērija.

Ļoti īsā laikā šis cilvēks Mēriju salauza. No spēcīgas, patstāvīgas sievietes pāri palika nobijusies meitene, kura sevi pat vairs nepazina, ieskatoties spogulī. 

"Laiks dziedē. Man ļoti palīdzēja terapija, ģimene un mani draugi. Ļoti piesardzīgi sāku atgriezties pie savas "pirmstraģēdijas versijas"," viņa atklāja.

Mērija skaidroja, ka, protams, nesapņoja, ka pāridarītāju atstās cietumā, lai viņš inficētos un, iespējams, nomirtu, tomēr sievietei nebija nekādas garantijas, ka pāridarītājs ir mainījies. Viņa sazinājās ar cietuma pārstāvjiem, lai uzzinātu vīrieša nākotnes plānus un to, kā viņam ir veicies ieslodzījuma laikā. 

"Sieviete, ar kuru sarunājos, no viņa nodeva, ka viņš esot "kļuvis par citu cilvēku", taču visi cietumnieki to varētu pateikt. Mani interesēja vien tas, vai viņš joprojām ir drauds sievietēm, vai viņš ir ko iemācījies, pavadot 37 gadus cietumā," viņa turpināja.

Vairākas dienas Mēriju mocīja bezmiegs un nebeidzams uztraukums. 

"Kā es varētu iesaistīties viņa atbrīvošanā? Kā gan es to varētu nedarīt? Pateikt, ka viņam jāpaliek cietumā - vai tas būtu man raksturīgi?" smago lēmumu atminas Mērija.

Sieviete savā galvā izspēlēja abus iespējamos scenārijus, taču vieglāk no tā nekļuva. Savos pārdzīvojumos viņa dalījās ar saviem tuviniekiem, kuri viņu ļoti labi saprata un atbalstīja, taču atbilžu nebija nevienam.

Kad viņa vēlreiz saņēmās atvērt vēstuli, iekšējā balss lēma par labu vīrieša atbrīvošanai pirms termiņa beigām.

"Galu galā tā bija vienīgā izvēle, ar ko būtu varējusi sadzīvot.

Viņš nebija pelnījis manu žēlastību, taču viņš ir cilvēks. Viņu ieslodzīja kā jaunu vīrieti, bet no cietuma iznāks 60 gadus vecs kungs. Ir pagājis teju vesels mūžs," stāstīja Mērija.

Atbildes sniegšanu sieviete atstāja uz pēdējo brīdi.

"Es ļoti ceru, ka viņš šajos ieslodzījumā pavadītajos gados ir daudz iemācījies un to visu izmantos jaunas, labas dzīves uzsākšanai. Protams, apziņa par viņu uz brīvām kājām man radīs satraukumu, taču es neesmu tiesīga paturēt viņu ieslodzījumā, īpaši tagad, kad pasauli ir pārņēmusi Covid-19 pandēmija un dzīves apstākļi cietumā ir vienkārši nepieņemami," Mērija rakstīja.

Sieviete pastāstīja, ka rakstīt šo vēstuli bijis ļoti bailīgi un riskanti, taču šis risks šķita mazsvarīgs, ņemot vērā to, kādus riskus šobrīd uzņemas, piemēram, mediķi.

"Es viņam piedodu un novēlu veiksmi," Mērija noslēdza savu vēstuli.