Noslēpumainais cigāra formas objekts, kas nezin no kurienes iepeldējis Saules sistēmā un tikpat ātri arī pazudis no tās - starpzvaigžņu objekts "Oumuamua". Tas nav citplanētiešu kosmosa kuģis, bet jaunākie pētījumi pierāda, ka tas varētu būt kaut kas vēl dīvaināks, vēsta zinātniskais žurnāls "Wired".

2017. gadā pie apvāršņa tika manīts šis noslēpumainais objekts. Kopš tā laika astronomu vidū raisījušās bezgalīgas intrigas. Milzīgajam iespējamajam kosmiskās klints gruvesim ir neparasta forma - tas izskatās pēc cigāra. Turklāt tas nav viegli klasificējams kā komēta vai asteroīds.

Neskaidrības par šo starpzvaigžņu objektu zinātnieku vidū ir radījušas neskaitāmas teorijas par tā izcelsmi un sastāvu. Bija izskanējušas spekulācijas, ka tas ir kosmisku putekļu mākonis, svešzemju kosmosa kuģis vai pat nelielas planētas paliekas.

2020. gada maija nogalē divi Jēlas Universitātes astrofiziķi izvirzīja jaunu teoriju, apgalvojot, ka "Oumuamua" ir starpzvaigžņu aisbergs.

Nesen publicētais pētījums žurnālā "Astrophysical Journal Letters", atklāj, ka "Oumuamua" ir radies no milzu molekulāra mākoņa.

Šie spokainie objekti - molekulārie mākoņi - ir masīvas zvaigžņu kopas, kas var izplesties gaismas gadu ātrumā un tie satur pietiekami daudz gāzu, lai veidotu desmitiem tūkstošu zvaigžņu.

Bet saskaņā ar jaunāko pētījumu tie var "izspļaut" arī ūdeņraža aisbergus, kas izskatās un uzvedas kā "Oumuamua".

"Lai arī aisberga teorija šķiet nedaudz eksotiska, tā izskaidro katru noslēpumaino lietu, kas saistīta ar "Oumuamua"," 

norāda Čikāgas Universitātes doktorantūras pētnieks Derils Seligmans, kurš bija Jēlas Universitātes doktora, astrofiziķa Gregorija Laflina pētījuma līdzautors.

Ja Seligmanam un Laflinam ir taisnība, "Oumuamua" būtu ne tikai pirmais atklātais starpzvaigžņu objekts, bet arī pirmais atklātais ūdeņraža aisbergs.

FOTO: AFP/SCANPIX

Tieši gāzveida ūdeņradis veicina jaunu zvaigžņu izveidošanos, piemēram, mūsu Saules rašanos. Bet, ja tas kļūst pietiekami auksts, tas var arī sacietēt. Vienīgie zināmie Visuma reģioni, kas ir pietiekami blīvi, lai izraisītu šo ūdeņraža reakciju, ir milzu molekulāro mākoņu "ledainās sirdis" jeb mākoņos esošie ūdeņraža kodoli.

Seligmans norāda, ka ūdeņradis sasalst ap -232 grādiem pēc Celsija.

Saskaņā ar ūdeņraža aisberga teoriju kodolā sasalušās ūdeņraža molekulas sasaldē mākoņa putekļus, veidojot lielu ledus bloku. Tas ir ļoti lēns process, jo, pēc zinātnieku aplēsēm, vien pēc pāris simtiem tūkstošu gadu tas izveidotu aisbergu, kas būtu vien pārsimts metru garš.

Aisberga teorija var izskaidrot arī "Oumuamua" dīvaino cigāra formu. Pēc tam, kad milzu molekulārā mākoņa kodols izklīst un aisbergs nonāk tukšumā, to pastāvīgi bombardē kosmiskais starojums, kā rezultātā tā forma izveidojas garena.

Seligmans šo procesu salīdzina ar roku mazgāšanu ar ziepēm, kuras lietojot kļūst līdzenākas un ovālas.

Bet iemesls, kāpēc Seligmanu visvairāk uzrunā ūdeņraža aisberga teorija, ir tas, ka tas var izskaidrot, kāpēc "Oumuamua" sāka palielināt ātrumu, ieejot Saules sistēmā, ko nevarētu izskaidrot tikai ar gravitāciju.

Vadošā teorija, kuru izvirzīja vairāki astronomi, vēsta, ka "Oumuamua" ir kosmosa klinšu putekļu mākonis - parādība, kas pazīstama kā gāzu izplūde, kuru parasti veido tādi savienojumi kā oglekļa dioksīds un ūdens.

Bet, kad astronomi novēroja "Oumuamua", viņi nekonstatēja gāzu izplūdi, kas izskaidro objekta paātrinājumu, ja vien, protams, tas neizšļāca tīru ūdeņradi, ko nevarēja noteikt caur teleskopa objektīvu.

Jaunākā teorija ir vilinošs skaidrojums, kas aptver "Oumuamua" visnoslēpumainākās iezīmes. Bet tas arī uzbur pilnīgi jauna veida astrofizikālus objektus - ūdeņraža aisbergu -, kas nekad iepriekš nav novēroti. Seligmans saka, ka viena no nedaudzajām atsaucēm uz kaut ko līdzīgu ir astronomijas rakstā no 1990. gadiem, kurā tika izvirzīta hipotēze, ka cietais ūdeņradis varētu izskaidrot tumšo matēriju.

Lai vai kā, bet mēs nekad droši nezināsim, vai "Oumuamua" tik tiešām ir ūdeņraža ledus bloks.

Starpzvaigžņu objekts izlidoja no Saules sistēmas ar ātrumu 112 654 kilometri stundā un to nav iespējams novērot, ja vien netiks sākta starpzvaigžņu misija, lai to pārtvertu.

Daudzi astronomi domā, ka vairāki starpzvaigžņu objekti, iespējams, regulāri virzās cauri mūsu Saules sistēmai. Visticamāk, nākamās paaudzes teleskopi būs pietiekami labi aprīkoti, lai tādus objektus atklātu ilgi pirms tie jau būs tālu prom.

Tas astronomiem dotu daudz laika, lai pārbaudītu teorijas par to, no kā šie objekti ir izveidojušies. Seligmans pauž, "ja aisberga teorija ir pareiza, astronomi sagaida, ka šie objekti mainīs formas, pārvietojoties pa Saules sistēmu". Visdramatiskākās izmaiņas tad varētu notikt objektam, kas pietuvotos vistuvāk Saulei.

"Šī ideja skar daudzas lietas, kuras mums bija grūti izskaidrot, un tā paver jaunas pētījumu iespējas, kas būtu jāveic, kad tiktu atklāti jauni starpzvaigžņu objekti," norāda Seligmans.