"Pirmajiem vecākiem bija kauns, ka nācās atteikties no manis." Atklāts latvietes, kuru adoptēja uz ASV, stāsts

FOTO: Facebook/Alex O'Brien

Pēdējā laikā plašu ažiotāžu izraisījusi ziņa par ASV populāru jūtūberi, kura adoptējusi zēnu ar autismu, no kura pēc tam ir atteikusies. Šī stāsta iespaidā Ana Šūmere atklājusi savu pieredzi medijam "NewYork Post" - viņu septiņu gadu vecumā adoptēja no Latvijas uz ASV un piecus gadus vēlāk ģimene no viņas atteikusies.

Šūmere pēc profesijas ir stjuarte, kura šobrīd Covid-19 pandēmijas dēļ piedzīvo dīkstāvi, tāpēc viņa strādā dažādus pagaidu darbus, auklējot bērnus un vedot pastaigās suņus. Sieviete uzstāj, ka nokļūšana citā ģimenē bijis labākais, kas ar viņu jebkad ir noticis.

Viņa uzskata, ka sabiedrībai nevajadzētu nosodīt Mikas un Džeimsa Stauferu izvēli, jo Šūmere uzsver, ka, iespējams, audžuvecāki izmēģināja visu, kas bijis viņu spēkos, lai mazais zēns ar autismu varētu turpināt dzīvot ar slaveno "Youtube" pāri.

Latvijas mammai bija narkotiku atkarība

"Latvijā es dzīvoju kopā ar savu bioloģisko māti un mazāko brāli. Mammai bija smaga narkotiku atkarība, tāpēc viņa par mums nevarēja pilntiesīgi parūpēties. Mūs izņēma no ģimenes, kad man bija trīs gadi.

Man bērnībā radās daudz emocionālu traumu, ko vēlāk nevarēju izskaidrot," pauž Ana.

Sieviete atklāj, ka Latvijas bērnu namā, kur tolaik dzīvojusi, esot bijuši ļoti maz darbinieku, tāpēc viņa uzaugusi tur ļoti patstāvīgi ar domu "katrs pats par sevi".

"Tomēr mēs tikām pabaroti, izglītoti, un mums bija vieta, kur gulēt, kaut arī mums nācās gulēt ar pusatvērtām acīm..." pauž Ana.

"Mani no Latvijas adoptēja septiņu gadu vecumā ļoti jauks un turīgs pāris no ASV. Viņiem jau bija citi adoptēti bērni un savi bioloģiskie bērni, un viņi adoptēja vēl trīs bērnus no bērnu nama Latvijā. Mēs dzīvojām Merilendā."

Dzīve ar jaunajiem vecākiem Merilendā bijusi rožaina vien gadu

"Kaut arī man līdzās bija mani brāļi un māsas no bērnu nama, tas mani neatturēja no briesmīgas izturēšanās skolā un mājās. Man vispār nebija pa ceļam ar manu audžumāti.

Tas bija šausmīgi, ja man būtu bijusi iespēja, es viņai būtu nodarījusi ko sliktu," pavisam atklāta ir sieviete.

Ģimene darījusi visu, lai izmainītu Anas izturēšanos - psihologa palīdzība, dažāda veida ārsti, pat smadzeņu skenēšana, lai noskaidrotu, vai pie vainas nav kāds medicīnisks iemesls.

"Ārsti man izrakstīja dažādus antidepresantus. Brīžiem, lai mani nomierinātu, nācās mani piespiest pie zemes un turēt.

Dažreiz es tik ļoti satrakojos, ka varēju kliegt un darīt sev pāri stundām ilgi... Es tad nesapratu, kas ar mani notiek. Tāpat - man bija tikai astoņi gadi un es vēl tik labi nemācēju angļu valodu."

Meiteni "izmeta" no ikkatras skolas, kas bija Merilendas apgabalā, tāpēc viņu nosūtīja uz internātskolu Virdžīnijā, kur Ana turpinājusi uzvesties tāpat kā mājās. Tad viņai bijis ap 10 vai 11 gadiem.

"Protams, manas izdarības audžuģimenei maksāja dārgi. Principā mans audžutēvs bija visneatlaidīgākais, uzskatot, ka viņš var palīdzēt man un es varu palikt pie viņiem. Audžumammai jau labu laiku bija skaidrs, ka "mums neizdosies sadzīvot"," atklāj Šūmere, uzteicot, ka pāris centušies sadzīvot ar viņu aptuveni piecus gadus, kad viņi saprata, ka "viņiem nav ar Anu pa ceļam".

Vienu dienu audžutēvs pavēstīja, ka daži viņa draugi grib meiteni satikt. Tobrīd Ana nenojauta, ka tiek atrādīta citai ģimenei. Tomēr 2000. gadā labākās draudzenes māte atklāja Anai patiesību – viņa dosies dzīvot uz Ohaio.

"Es zinu, tas izklausās briesmīgi, ka manas labākās draudzenes mammai tas bija jādara. Bet ja tas nāktu no manas mammas, tas varētu būt ļoti traumējoši, tāpēc es saprotu, kāpēc viņa gribēja sevi pasargāt no manas reakcijas."

Neveiklā tikšanās ar jauno ģimeni

Ana nonāca mazā ģimenē Ohaio, viņiem bija tikai viena meita. Jaunie vecāki Šūmeri uzņēmuši ar atplestām rokām, sakot, ka viņa ir laipni gaidīta viņas jaunajās mājās. "Es atbildēju, ka tas ir tikai uz divām nedēļām, ka man ir biļete atpakaļ! Tad viņi man atklāja patiesību..." stāsta sieviete.

"Mani jaunie vecāki mani pārsauca par Reičelu, bet nevar tā vienkārši 11 gadus vecam bērnam mainīt vārdu. Viņi mēģināja, bet tas īsti nepielipa," norāda Ana, atklājot, ka apmēram pēc gada viņa sākusi pāri saukt par mammu un tēti.

Jaunajā ģimenē Anu mācīja mājās, kas nāca par labu viņas uzvedības problēmām, jo viņai tika pievērsta uzmanība, un viņa vairs neesot jutusies kā sistēmas vergs.

"Mani jaunie vecāki man iemācīja socializēties. Es nezināju, ka ir nepareizi draudēt un piekaut citus bērnus. Ja bērnunamā kāds nakts vidū mēģināja paņemt manu lelli, es viņam mēģināju iesist!

Ohaio es iemācījos dalīties, un man nevajadzēja vienmēr būt tik agresīvai," uz pozitīvajām pārmaiņām norāda Ana.

Sieviete norāda, ka daudz ko ir iemācījusies no abām ģimenēm, jo gluži nebija liberālais Merilendas bērns, bet tāpat viņa nebija bērns no mazas pilsētiņas Ohaio. Viņas pirmā ģimene nepalaida garām nevienu Anas dzimšanas dienu vai Ziemassvētkus. Viņi tikai nedzīvoja kopā un viņiem bija dažādi uzvārdi.

"Es domāju, ka maniem pirmajiem vecākiem bija kauns, ka viņiem nācās atteikties no manis. Viņi negribēja nevienam stāstīt par to.

Viņi vienmēr saviem draugiem attaisnojās, kur es esmu, un tas nebija nekas neparasts, jo, kad dzīvoju kopā ar viņiem, es vienmēr biju internātskolā vai ārstniecības centrā. Kad es pieaugu un sazinājos ar pirmo ģimeni un draugiem no Merilendas, es paskaidroju, kas īsti bija noticis. Es viņiem teicu, ka nevainoju viņus, un ka viņi vienkārši nespēja tikt galā ar to, kas es esmu un kas man bija vajadzīgs," saprot Ana.

Nobeigumā Ana norāda, ka tas, ka viņa nonāca citā ģimenē, ir bijis labākais, kas ar viņu ir noticis.

"Mans padoms citiem audžuvecākiem ir būt atklātiem ar saviem bērniem.

Godīgums ir vissvarīgākā lieta. Tas ir kaut kas, ko es būtu novērtējusi no saviem pirmajiem vecākiem.

Ja viņi būtu bijuši godīgāki, ar mani nebūtu nācies tik smagi strādāt pusaudžu vecumā!"

Uz augšu